Luterāņu dievkalpojumu kārtība da˛ādās luterāņu Baznīcās1 pasaulē ir atšķirīga. Līdzīgi Romas Katoļu Baznīcai Luteriskais dievkalpojuma rits veidojies rietumu Baznīcas tradīcijā. Viens no svarīgakajiem reformācijas principiem bija dievkalpojumu veidot tautai saprotamā valodā. Līdz ar to da˛ādās zemēs luteriskais dievkalpojums veidojās savā nacionālā kultūrā, valodā un ar savām īpatajām iezīmēm. Bībeles tulkojumi mātes valodā ir daudzām tautām ir veidojuši ne tikai reliģisko dzīvi, bet arī kultūru un valodu. Ne vienmēr pietiekoši ir tikušas novērtētas dievkalpojumu formas, kuras lielā mērā kopušas tautas ticības dzīvi, kultūru un valodu.
Līdz pat šī gadsimta sākumam latviešu draudzes vadīja galvenokārt vācu mācītāji. Kaut arī daudzos gadījumos tas bija šķērslis latviskā dievkalpojuma attīstībai, tomēr vairāk vai mazāk katrs luterāņu mācītājs rēķinājās ar to, ka dievkalpojumam jābūt tautai saprotamā valodā. Vācu mācītāju vidū ir izcilas personības, kas ir ļoti daudz devušas latviskā dievkalpojuma un latviešu valodas attīstībā (piem. Bībeles tulkotājs māc. Ernsts Gliks, daudzi Baznīcas dziesmu tulkotāji). Bez tam īsta latviešu tautas reliģiskā kultūra, kura veidojās "no apakšas" bija Brāļu draud˛u kustība, kura mantojumā atstājusi daudzas dziesmas un dziesmu tulkojumus. Latvijas brīvvalsts laikā daudz tika runāts un rakstīts par latvisku dievkalpojumu, tomēr praktiski rezultāti ir mazi.
Līdz šim laikam LELB mācītāji lieto Agendu2, kura izdota 1900. un 1928.gados. Šo Agendā doto dievkalpojuma formu pamatā bija Prūsijas ķeizara Frīdriha Vilhelma III reforma 19.g.s. sākumā. Viņa reforma ar politiskiem līdzekļiem mēģināja apvienot Luterāņus un Reformātus3.Šīs reformas rezultātā tika ievestas vairākas mums it kā vispārpieņemtas tradīcijas, piemēram, mirušo piemiņas dienas svinēšana. Arī dievkalpojuma kārtību Frīdrihs Vilhelms III reformēja. To sākotnēji viņš piemēroja savām galma vajadzībām–dievkalpojuma liturģiju dziedāja zaltātu koris. Racionālisma laikmetā, dievkalpojums bija kļuvis liturģiski reducēts un vienkāršots, jaunā forma, kas sekoja tā laikā populārajam romantismam, ātri ieviesās–to sāka dziedāt vīru kori, tad jauktie kori un beidzot, sākotnēji zaldātu korim domātie dziedājumi kļuva par visas draudzes dziedājumiem. Protams, līdz augšminēto Agendu izdošanai, teksti ir tulkoti, vairākkārt emendēti (laboti), piemēroti vietējām vajadzībām.
Pēckara gados darbs pie liturģijas attīstības Latvijā gandrīz nenotika. Tomēr jau okupācijas laikā– 80to gadu sākumā vairākās aktīvās draudzēs iesākās praktiskas aktivitātes liturģijas jomā. Psalmu dziedājumus latviskoja un dievkalpojumā lietoja mācītājs prof. Roberts Feldmanis (Rīgas Me˛aparka draudzē). Šajā 80to gadu sākumā psalmu dziedājumus dievkalpojumos regulāri sāka lietot māc.Modris Plāte (Kuldīgas Sv.Annas draudzē). Šajā draudze bija viena no pirmām, kurā atjaunojās Latvijā jau aizmirstie Lieldienu sagaidīšanas nakts dievkalpojumi. Bija mēģinājums izdot jaunu Agendas izdevumu. Agendas emendācijas komisiju vadīja arhibīskaps Jānis Matulis (+1985). Viņa nāve pārtrauca šo projektu. Esmu redzējis ka da˛i mācītāji arī šodien izmanto šī darba manuskripta daļu kopijas, tomēr kopumā tās nav izplatītas. Latvijas Baznīcā Ārpus Latvijas tika sekmīgi izdota jauna Agenda. Komisijas darbu vadīja Arhibīskaps A.Lūsis (+1993?). Šo Agendu lieto Ārpuslatvijas Baznīca, tomēr, atšķirībā no 1928. gadā izdotās Agendas izmaiņas ir galvenokārt redakcionālas.
Fakts, ka līdz šim lietošanā bija 1928. vai 1900. gada izdevumu spieda mācītājus pašiem aizstāt novecojušu vārdus vai izteicienus ar citiem kā arī, izmantojot citus avotus, papildināt dievkalpojumu proprium4 daļas, rast lielāku iespēju koriem piedalīties dievkalpojumu liturģijā u.t.t. LELB Sinode 1998.g.28.maijā apstiprināja LELB Mūzikas un Liturģikas komisijas veidoto projektu, kas veidots vairākus gadus strādājot kopā ar LELBaL (Latvijas Ev. Lut. Baznīcu ārpus Latvijas). Tas paredz uz izmēģinājuma laiku piedāvāt draudzēm lietot trīs dievkalpojuma formas. C forma ir minimāli labota 1928 un 1900. gada Agendas kārtība. Tam līdzīga ir C forma dievkalpojumam bez Svētā Vakarēdiena. C forma paredzēta tām draudzēm un mācītājiem, kuri nevēlas izdarīt nozīmīgas izmaiņas savā dievkalpošanā. A forma paredz plašas iespējas–dievkalpojums var būt vienkāršs, to vadot vienam mācītājam un kantoram (dziedātājam) , gan arī cermoniāli bagāts, piemēram, lietojot svinīgas procesijas, izmantojot vīraku, dodot lielas iespējas mūziķiem. A formas dievkalpojumi ik rītu, plkst.8.00 (izņemot svētdienas) notiek Rīgas Domā. Dievkalpojuma B forma ir starpvariants starp A un C formām. Šī forma piemērota tām draudzēm, kuras vēlas mainīt dievkalpojuma formu, tomēr ne tik tālu kā to paredz A forma.
Šobrīd apstiprināts projekts ir tikai pilnam dievkalpojumam (iepriekšminētie trīs varianti). Nākotnē paliek darbs ar pārējām Agendas daļām.
Jautājumi
pārdomām:
Kas
šodien visvairāk veido mūsu valodu un mūsu
paradigmas? – TV seriāli, periodika, daiļliteratūra,
kas cits? Vai arī Jūs uzskatat Bībeli un
dievkalpojumu liturģiju kā svarīgu līdzekli mūsu
kultūras, valodas un protams dzīves morālo un
reliģisko vērtību veidotāju? Vai Bībeli un
katehismu, tāpat kā vecos laikos, būtu vērts
izmantot blakus ābeci, lai mācītu lasīt, un ne
tikai?
1. Vārds "Baznīca" (rakstot ar lielo sākuma burtu) šeit tiek lietots lai apzīmētu vienotu vienas konfesijas vienotu lokālo draud˛u kopumu kādā nacionālā teritorijā. Ar vārdu "Baznīca" (arī rakstot ar lielo burtu) var tikt apzīmēts visu kristiešu kopums (Kristīgā Baznīca, Katoliskā Baznīca). Vārds "baznīca" (rakstot ar mazo burtu) apzīmē atbilstošas arhitektūras celtni. Atpakaļ uz rakstu
2. Agenda–luterāņu mācītāja rokas grāmata. Agendā atrodama kārtība kā noturami dievkalpojumi un citi svētbrī˛i (piemēram kristības, laulības, bēres, baznīcas iesvētīšana, mājas iesvētīšana, slimnieka dievgalds mājās u.t.t.). Atpakaļ uz rakstu
3. Reformāti jeb reformētie. Kalvina un Cvinglija vadīto reformācijas kustību rezultātā izveidojušās Baznīcas un denominācijas. Jau reformācijas laikā iezīmējas būtiskas atšķirības Kalvinam, Cvinglijam un Luteram. Viena no svarīgākajām atšķirībām ir jautājums par Svētā Vakarēdiena izpratni. Luterāņi māca, ka Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā reāli klātesošs ir Kristus, kamēr reformāti māca, ka Svētā Vakarēdienā ticīgie top vienoti ar Kristu tikai ticībā. Fīdrihs Vilhelms III ar politisiem līdzekļim mēģināja apvienot abas atšķirīgās denominācijas. Tā rezultātā arī šodien Vācijā pastāv kura izveidojās nepakļaujoties šai politiskajai apvienošanai. Atpakaļ uz rakstu
4. Proprium. Dievkalpojuma mainīgās daļas: introits, kolekta, Vecās Derība Episteles lasījumi, graduāls, alleluja, traktus, Evaņģēlija lasījums, prefācija. Dievkalpojuma nemainīgās daļas sauc par Ordinarium. Ordinarium ir: Kyrie, Gloria, Credo, Sanctus, Benedictus, Agnus. Proprium teksts mainās atbilstoši Baznīcas Gada svētdienām un svētku dienām. Iepriekšējos Agendas izdevumos mainīgie proprium bija paredzēti tikai svētkiem, kamēr citām dievkalpojumiem tika piedāvāts tikai viens. Atpakaļ uz rakstu
1998.gada 22 jūlijs
Esmu paredzējis šo rakstu kā īsu un vienkāršu ievadu tiem, kuri vēlas gūt priekšstatu par latviešu luterāņu dievkalpojuma vēsturi un problemātiku. Šobrīd šo rakstu var uzskatīt par savā ziņā novecojušu, kas atspoguļoja liturģijas komisijas darbu šajā laikā.