LIBERĀLISMS

    Priekšvārds

    Ar Ralfa Raiko populārās brošūras izdošanu Latvijas Brīvā Tirgus institūts, kas nodibināts 1991.gada augustā kā Norvēģijas Brīvā Tirgus institūta filiāle, uzsāk iepazīstināt Latvijas lasītāju ar klasiskā liberālisma domātāju labākajiem darbiem politiskās filozofijas, politekonomijas un citu sociālo zinātņu laukā.
    Esam iecerējuši izdot F.A.Hajeka, L. fon Mizesa, M.Frīdmena, M.Skousena, Dž.Bjūkena, A.Rendas un daudzu citu klasiskā liberālisma autoru fundamentālos darbus.

    Līdz šim par klasisko liberālismu Latvijā ir bijis vājš priekšstats, var teikt, ka plašākai publikai tas vispār palicis nezināms. Taču Eiropā un Amerikā klasiskā liberālisma filozofijai vēsturiski bijusi ārkārtīgi liela ietekme gan intelektuālajā sabiedrības gaisotnē, gan praktiskās politikas jomā.
    Klasiskā liberālisma filozofijas sākumi Eiropas sabiedriskajā domā ir meklējami Renesanses laikmetā, bet pirmie elementi atrodami jau antīkajā pasaulē un agrīnajās kristietības mācībās. Jau Sofokla "Antigonā" un Eshila "Atbrīvotajā Prometejā" var atrast liberālo domu uzplaiksnījumus.
    XVIII gadu simtenis, kas iegājis vēsturē ar "filozofiskā gadsimta", "apgaismības gadsimta" nosaukumu kļūst par klasiskā liberālisma ziedu laiku. Voltērs, Š.L.Monteskjē, Ā.Smits, D.Rikardo, T.Džefersons, lūk, tikai dažu slavenu cilvēku vārdi, kas nodrošināja liberālisma uzvaras gājienu, absolūtisma un merkantīlisma un to radītās stagnācijas sagrāvi Rietumu pasaulē, cilvēku atbrīvošanu no dzimtbūtniecības un verdzības važām.
    Par klasiskā liberālisma devīzi kļuva Lielās Franču revolūcijas lozungs "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Vēlāk apzinoties neierobežotās valsts varas un personas brīvības antagonismu, nāca slavenā prasība laissez faire t.i., prasība pēc valsts neiejaukšanās indivīda darīšanās.
    XIX gadsimtā klasiskais liberālisms kļuva par valdošo sabiedriskās domas virzienu Rietumeiropā un ASV, taču jau gadsimta beigās to sāka apdraudēt dažādu virzienu kolektīvisma idejas, kuru galējas izpausmes guva iemiesojumu XX gadsimta totalitārajās diktatūrās. Līdz ar to totalitārisma krīzi un sabrukumu pasaulē, pēdējos gadu desmitos pieaug interese par klasisko liberālismu, kurš pārdzīvo savu renesansi.
    Ilgstošās attīstības gaitā klasiskais liberālisms ir izstrādājis sekojošus pamatprincipus:

• katra personība ir unikāla un neatkārtojama;
• katrai personai ir tiesības dzīvot pašai savu dzīvi bez iejaukšanās no ārienes;
• katrai personai pieder neatņemamas dabiskās tiesības;
• šīs tiesības aizsargā tādi vēsturiski institūti kā privātīpašums, brīvs līgums, likuma vara;
• ģimene un privātīpašums veido sabiedrības stabilus pamatus;
• visām attiecībām cilvēku starpā jābūt pilnīgi brīvprātīgām;
• sabiedrības uzplaukumu nodrošina brīvs tirgus uz pašregulēšanas pamatiem, brīva tirdzniecība, brīva cilvēka pārvietošanās un miers.

    Ņujorkas štata universitātes Bufalo koledžas vēstures profesora un Džordža Meisona universitātes Humanitāro pētījumu institūta vecākā līdzstrādnieka Ralfa Raiko, talantīgā klasiskā liberālisma popularizētāja brošūra ataino liberālisma atdzimšanu divdesmitā gadsimtā filozofiskajā un konomiskajā domā.
    Pašreizējos apstākļos Latvijā, kad sabiedrība pilnā mērā ir pārliecinājusies par kolektīvisma ideju (to komunistiskajā paveidā) nespēju nodrošināt Latvijas tautas uzplaukumu un tās iekļaušanos Eiropas civilizācijā, pieaug pieprasījums pēc jaunām idejām, sevišķi pēc tām, kas nodrošinājušas pārsteidzoši straujo Rietumeiropas un Ziemeļamerikas progresu. Tādāļ mēs ceram, ka šī brošūra izraisīs interesi lasītājos.
Valdis Blūzma

    1974.gadā F.A.Hajekam, tolaik Zalcburgas mācību spēkam, tika piešķirta visaugstākā līmeņa godalga viņa specialitātē - Nobela prēmija ekonomikā. 1977.gadā šo prēmiju ieguva Miltons Frīdmens, bet viņa draugs un kolēģis Čikāgas universitātē Džordžs Štīglers to saņēma 1982.gadā. 1986.g.Nobela prēmija atceļoja pie Džeimsa Bjūkena no Džordža Meisona universitātes, kurš bija beidzis Čikāgas universitāti.
    Šo godalgu piešķiršanu neviens neapstrīdēja, izņemot vienīgi nelabvēlīgi noskaņotus sāncenšus. Katrs no šiem pētniekiem deva nozīmīgu un spīdošu ieguldījumu zinātnē. Tomēr komentētājam, kas vērtētu šīs godalgas vēsturiskajā perspektīvā, varētu būt pamats izbrīnam: visi šie vīri, tā vai citādi, pievērsās politiskajai fiolzofijai, kuru tikai pirms dažām desmitgadēm lielum lielais vairums pasaules intelektuāļu turēja negodā un uzlūkoja ar nicināšanu. Šī filozofija ir klasiskais liberālisms. Visai interesanta ir tā rašanās, panīkums un atdzimšanas vēsture.

    KAS BIJA LIBERĀLISMS?

    18.gs. pieredzēja tās kustības, kas vēlāk kļuva pazīstama ar liberālisma nosaukumu.(1*) Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs laissez faire (2*) - atstājiet cilvēkus savā ziņā, lieciet viņus mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā, kas ir viņu pašu dzīves piepildījums.
    Šajā kustībā, kas aptvēra visu Ziemeļatlantijas sabiedrību iesaistījās daudzi lieli domātāji. Kustībā, kuru var apzīmēt par liberālisma "priekšvēsturi" 16. un 17. gadusimtenī, darbojās vēlīnie sholastiķi - ekonomisti Spānijā, reliģiskās iecietības aizstāvji Holandē un Britu Ziemeļamerikā un daudzi cilvēki Anglijā, kuru starpā minami Džons Miltons, leveleri un Džons Loks.  

    Šīs atbrīvošanās filozofijas vadmotīvu ieskandināja 1646.gadā Ričards Overtons - viens no leveleru vadītājiem:
    "Katram indivīdam no dabas ir piešķirts personiskais īpašums, ko neviens cits nevar sagrābt vai piesavināties: ikvienam, tā kā viņš ir viņš pats, pieder īpašuma tiesības uz sevi, pretējā gadījumā viņš nevar būt viņš pats, un šai ziņā neviens nevar lolot cerību kādu deprivatizēt, nepasludinot vardarbību un atklātu pretestību dabas pamatprincipiem, kā arī taisnīguma un tiesiskuma valdīšanai cilvēku vidū. Nevar pastāvēt mans un tavs, ja tas tiek noraidīts. Nevienam cilvēkam nav varas pār manām tiesībām un brīvībām, un man nav tās ne pār vienu…"(3*)

    Līdz 18.gs. beigām kustība neizmērojami pieauga. to vārdu un domas virzienu vidū, kas izvirzījušies pat šajā intelektuālajā ziņā brīnumainajā laikmetā, minami Ādams Smits, Džeremijs Bentams un radikālisma filozofi Tomass Peins, Voltērs, Tirgo, fiziokrāti, Kondorsē, Vilhelms fon Humbolts, Tomass Džefersons un Džeims Medisons. Šie domātāji, saprotams, nebija vienis prātis visos jautājumos: mēs runājam par viņu domas vispārējo ievirzi. Viņi nenošķīrās, nenodalījās no sabiedrības plūsmas kādā akadēmiskās abstrakcijas veidotā ziloņkaula tornī. Sabiedriskās dzīves jaunās, brīvās formas, kuru rašanos viņi vētoja savas dzīves laikā, pirmām kārtām, stimulēja un noteica jaunās idejas.(4*)
    Un, otrkārt, viņi nebija pamesti vientulībā: liberālās idejas izplatījās visās izglītotajās un sociāli apzinīgajās iedzīvotāju šķirās, tā ka ar laiku universitāšu lektori un literārie pulciņi, žurnāli un laikraksti palīdzēja radīt nākamās uz reformu orientētās masu kustības un politiskās partijas.
    Liela daļa simtgadu vēstures no aptuveni 1780. līdz 1880.gadam stāsta par to, kā tradicionālās institūcijas tika lielākā vai mazākā mērā pārveidotas liberālo ideju iespaida rezultātā. Verdzības un dzimtbūšanas atcelšana, darba brīvība, kur visas nodarbošanās ir plaši pieejamas atbilstoši nopelniem un talantiem, likuma valdīšana un policijas varas ierobežošana, īpašuma tiesības, kas garantētas pret patvaļīgu iejaukšanos tajās, preses un ticības brīvības, sieviešu tiesiskās vienlīdzības pieaugošā atzīšana, neierobežota iekšējā un starptautiskā tirdzniecība: tādas bija dažas no liberālisma izraisītajām pārmaiņām. Tur, kur tās norisinājās, pieauga noraidoša attieksme pret karu un cerība uz mieru, kas balstītos uz brīvās tirdzniecības pamata, pastiprinājās cieņas sajūta pret tiem, kas nebija dzimuši varai un privilēģijām, visiem pavērās necerētu iespēju pasaule, un pirmo reizi cilvēces vēsturē lielais ļaužu vairums sasniedza uzplaukumu vai arī ieguva izredzes to sasniegt. Saskaņā ar terminoloģiju, ko lietoja daudzi liberālie domātāji, sabiedrība virzījās no statusa režīma, kas balstījās uz piespiešanu, uz līguma režīmu, kura pamats bija brīvprātīga asociācija. Modernā pasaule bija piedzimusi.(5*)

Par šīs jaunās pasaules spilgtu iezīmi kļuva darba tautas masu, kas agrāk bija nolemtas trūkuma un posta dzīvei, dzīves līmeņa celšanās. Svarīgi saprast to, ka liberāļu galvenais mērķis bija visu sabiedrības šķiru, bet it īpaši laukstrādnieku uh rūpnīcas strādnieku, kas sastādīja vairākumu, materiālo apstākļu uzlabošanu. Liberāļi ticēja, ka šo mērķi var sasniegt ar ekonomiskās brīvības palīdzību, kura varētu, viņu skatījumā, veicināt vēl nepieredzētu augšupeju. Darba brīvība, strauja kapitāla uzkrāšana, ražošanas organizācijas efektīvākās formas, brīvā tirdzniecība, lēta valdība un sociālais klimats, kas sekmētu jaunievedumus - tie bija drošākie līdzekļi, lai padarītu bagātus visus sabiedrības ražotājus.

    KOLEKTĪVISMA UZPLŪDI

    Ar 19.gs. pēdējām desmitgadēm liberālisma vilnis sāka kristies. Arvien biežāk un biežāk, aprindās, kas tika uzskatītas par domas avangardu, runāja par sabiedrību, taču ne tā, kā to aplūkoja liberālisms (kā indivīds, kas brīvprātīgi sadarbojās uz savstarpējā izdevīguma pamatiem, attiecību summu), bet gan kā realitāti, kas eksistē pati par sevi, ir augstāka par indivīdu kopumu un iemiesojas valstī. Šo mācību parasti apzīmēja par kolektīvismu.

    Liberālismu ar tā neatlaidīgo prasību pēc valsts varas ierobežošanas, arvien biežāk sāka uzlūkot kā novecojušu un nederīgu mācību, kaut gan to darīja, izejot no atšķirīgiem viedokļiem. Daži kolektīvisti koncentrēja uzbrukumu liberāļu uzskatam par visu ražojošo šķiru harmonisko progresu uz privātīpašuma un tirgus ekonomikas bāzes. Parasti viņi dēvēja sevi par sociālistiem vai sociāldemokrātiem un uzbruka tam, ko viņi sauca par "kapitālismu", apzīmējot to par visu jaunā laika ļaunuma avotu. Apzinīgi vai neapzinīgi viņi atbalstīja valsts varas sfēras pieaugumu un indivīdu brīvās sadarbības jomas samazināšanos.
    Cita kolektīvistu grupa daudz tiešāk un apzinīgāk sekmēja valsts varas palielināšanos šajā laikmetā. Tie bija nacionālisti un imperiālisti, kas tiecās pēc stipras valdības, kas vadītu valsti "neizbēgamajās"cīņās ar citām zemēm, kas viņuprāt, veidoja cilvēces dzīves un vēstures būtību. Daudzi no viņiem par vienu no valsts vissvarīgākajiem uzdevumiem nācijas "rasu tīrības" nodrošināšanu ne tikai ar "eigēnikas" (6*) palīdzību, bet arī izmantojot segregācijas likumus un diskrimināciju imigrācijas jomā. Bieži šie nacionālistiski noskaņotie kolektīvisti bija arī antisemīti, kas īpaši izcēla ebrejus, kā visa tā pārstāvjus par excellence (7*), ko viņi ienīda modernajā liberālajā un individuālajā sabiedrībā.

    NESEKMĪGAIS LIBERĀĻU PRETTRIECIENS

    Liberāļi saliedējās un atbildēja ar pretuzbrukumu. Liberālās produkcijas klāstā, kas tapa šo atjaunoto pūliņi rezultātā, jāmin Herberta Spensera "Cilvēks pret valsti"(1884), Viljama Greijama Samnera vēlīnās esejas par Aizmirsto cilvēku (1884) un pret spāņu - amerikāņu karu (1898), krājums "Aizstāvība brīvībai"(1891) Tomasa Makreja redakcijā un "La tyrannie socialiste" (8*)(1893), ko sarakstīja nenogurdināmais brīvā tirgus aizstāvis Īvs Gijo (Guyot). Šo vēlīno liberāļu aizstāvētais viedoklis, šķiet, vislabāk formulēts Spensera "vienlīdzīgas brīvības likumā":

    "Katrs cilvēks var brīvi darīt visu, ko viņš vēlas, ja viņš nepārkāpj cita cilvēka analogu brīvību."(9*)

    Turpmāk uzticība šim principam kļuva par liberālās doktrīnas visnoteiktākās un konsekventās formas atšķirības zīmi. Bet liberāļi pārvērtās par sarūkošo cilti. ASV un Lielbritānijā valsts varas nostiprināšanas sludinātāji pat atņēma viņiem liberāļu nosaukumu. Kad Jozefs Šumpēters sāka rakstīt savu monumentālo "Ekonomiskās analīzes vēsturi", viņš juta nepieciešamību norādīt lasītājiem, ka ar "ekonomisko liberālismu" viņš saprot "laissez faire" vai "teoriju, ka labākais veids ekonomikas attīstības un vispārējās labklājības nodrošināšanai ir važu noņemšana no privātuzņēmumu saimniecības un to atstāšana savā ziņā."
    "Es lūdzu lasītāju paturēt šo definīciju praāta, jo termins ir ieguvis atšķirīgu (būtībā gandrī pretēju) nozīmi, kopš aptuveni 1900.gada un sevišķi pēc 1930.gada: privātās iniciatīvas sistēmas ienaidnieki iedomājās, izsakot tādā veidā, iespējams bez tīša nodoma, vislielāko komplimentu liberālismam, ka būtu prātīgi piesavināties tā etiķeti."(10*) Šī iemesla dēļ, mācība, ko atbalstīja 18. un 19. gadsimta liberāļi šodien parasti tiek saukta par klasisko liberālismu.

    Pirmais pasaules karš, kas pats par sevi daļēji bija kolektīvistisku tendenču rezultāts, paātrināaja liberālisma sabrukumu. Visur vara pārgāja no indivīdiem un viņu brīvprātīgajām organizācijām piespiedu valsts aparāta rokās. 19.gs. beigu liberālisma lielie vadoņi nomira, daži klīniskā liberālisma pārstāvji, kas nodzīvoja līdz pēckara gadiem arvien lielākā mērā pārvērtās par aizgājušā laikmeta drumslām.

    Jaunā laika noskaņojumu rezumēja Itālijas fašistu līderis Benito Musolīni, kurš izteica neskaitāmu citu labējo un kreiso viedokli, kad viņš izteicās par savu filozofiju:
    "Tā vēršas pret klasisko liberālismu, kurš radās kā reakcija uz absolūtismu un izsmēla savu vēsturisko funkciju, kad valsts kļuva par tautas apziņas un gribas izteicēju. Liberālisms noliedz valsti indivīda vārdā, fašisms atjauno valsts tiesības būt par indivīda patiesās būtības izteicēju… Liberālisma ziedu laiki ilga tikai pusgadsimtu… No 1870.gada līdz 1914.gadam sākās periods, kura laikā pat (liberālisma) reliģijas virspriesteriem bija jāatzīst viņu ticības noiets… šodien liberālisma ticībai ir jāslēdz savu pamesto tempļu durvis… visas šodienas politiskās cerības ir antiliberālas…"(11*)
    Kad Musolīni rakstīja šīe rindas trīsdesmito gadu sākumā, liberālisms patiešām šķita nonācis līdz zemākajam punktam praktiskās politikas jomā. To aizēnoja ne tikai fašisms un revolucionārais marksisms, bet demokrātiskajās zemēs arī fabiāņu sociālisms, Jaunais kurss(12*) un tamlīdzīgas programmas, kas tika balstītas uz valsts iejaukšanos. Tomēr domas augstākajos līmeņos tas jau gatavojās atdzimšanai.

    IDEJU SPĒKS: LUDVIGS FON MIZESS

    Nekas nav biežāk nepietiekami novērtēts kā ideju spēks, kā to deklarēja ietekmīgais antiliberālās mācības radītājs 30. gados Džons Meinards Keinss:
    "Ekonomistu un politisko filozofu idejas gan, kad tās ir pareizas, gan, kad tās ir kļūdainas, ir daudz ietekmīgākas nekā tas parasti tiek pieņemts. Patiešām kaut kas vēl valda pār pasauli… likumīgo interešu spēks ir ievērojami pārspīlēts salīdzinājumā ar ideju pakāpenisko ofensīvu… agri vai vēlu, tās ir idejas un nevis likumīgās intereses, kas kļūst bīstamas gan labajam, gan ļaunajam."(13*)
    Būtu grūti atrast labāku piemēru Keinsa apgalvojuma pētīšanai, kā austriešu izcelsmes amerikāņu ekonomista un sociālā filozofa Ludviga fon Mizesa, cilvēka kas stāvēja pie klasiskā liberālisma sākuma divdesmitajā gadsimtā (un, kurš faktiski bija Keinsa inflācijas politikas gudrs kritiķis), paveiktais.
    Sākot ar divdesmitajiem gadiem Mizess bija tās Austrijas ekonomiskās skolas vadošais pārstāvis, kura akcentēja tēzi, par ekonomiskās zinātnes balstīšanos uz individuālās darbības loģiku. (14*) 1922.gadā Mizess izdeva "Sociālismu"(15*), meistarīgu kritiku par visām tā laika sociālistiskās doktrīnas populārākajām formām. Pēc daudziem gadiem viņa draugs un skolnieks F.A. Hajeks rakstīja par šīs grāmatas radīto efektu uz tā laika pārliecināti optimistiski noskaņotajiem jaunajiem domātājiem:
    "Kad "Sociālisms"pirmoreiz parādījās 1922.gadā, tā radītais iespaids bija ārkārtīgi dziļš. Tas pakāpeniski, bet fundamentāli pārveidoja daudzu jaunu ideālistu, kas atgriezās pie savām universitātes studijām pēc pirmā pasaules kara, redzesloku. Es to zinu, tādēļ, ka biju viens no viņiem… Sociālisms solīja piepildīt mūsu cerības pēc racionālākas , taisnīgākas pasaules. Un tad nāca šī grāmata. Mūsu cerības tika sagrautas. "Sociālisms" pateica mums, ka mēs esam meklējuši uzlabošanos nepareizā virzienā. Daudzi mani vienaudži, kas vēlāk kļuva labi pazīstami, bet kas tolaik nepazina viens otru, izgāja cauri vienai un tai pašai pieredzei: Vilhelms Rēpke Vācijā un Laionels Robinss Anglijā ir tikai divi piemēri… "Sociālisms" šokēja mūsu paaudzi… "(16*)

    Galu galā nevien Eiropā, bet arī Savienotajās Valstīs, Latīņamerikā un visur citur pasaule, tie, kas bija vislabāk sagatavoti, lai varētu vērtēt, sāka uzlūkot Mizesu kā lielu intelektuālu divdesmitā gadsimta vidus klasiskā liberālisma sludinātāju.(17*)
    Mizesa darbiem bija radošs raksturs naudas un kredīta, politekonomijas metodoloģijas, sociālās filozofijas laukā un citās jomās. "Cilvēciskā darbība"(1949) ir viņa magnum opus(18*), ko daudzi uzskatīja par šajā gadsimtā visnozīmīgāko vispārēja rakstura traktātu politekonomijā. Bet viņa visievērojamākais ieguldījums zinātnē bija atrodams "Sociālismā": pierādījums, ka racionāls ekonomisks aprēķins - ražošanas faktoru efektīva sadalīšana starp to visiem dažādajiem iespējamiem pielietošanas veidiem - ir neiespējams sistēmā, kur privātīpašums ir atcelts, resp. sociālismā. Līdz ar to, klasiskais liberālisms vēlreiz devās uzbrukumā kā doktrīna, kas, aizstāvot privātīpašumu un tirgus sitēmu, cīnījās par vienkāršiem, reāli īstenojamiem līdzekļiem, lai nodrošinātu apmierinošu dzīvi visiem. Mizesa argumenta paliekošo fundamentalitāti var izsecināt, lasot šodienas laikrakstu sensacionālos materiālus, kas nāk no Budapeštas, Varšavas, Pekinas un Maskavas.

    RODAS JAUNI CENTRI: ŅUJORKA, LONDONA UN ČIKĀGA   

    Mizesa idejas guva plašu ietekmi ar viņa Vīnes universitātes semināra starpniecību, kuru apmeklēja studenti, kas vēlējās kļūt par slavenībām ekonomikā, socioloģijā, filozofijā un vēsturē. Mizesa spēja iedvesmot studentus bija gandrīz leģendāra. Henrijs Simons viens no Čikāgas ekonomistu skolas dibinātājiem pat rakstīja, ka Mizess bija "lielākais no dzīvojušajiem ekonomikas pasniedzējiem", ja "ņemam vērā viņa daudzo studentu un protežē ievērojamo ieguldījumu".(19*)
    Pametis Vīni, lai glābtos no nacistiem, Mizess 1940.gadā devās iz Ņujorku, kur Mizesa otrais seminārs Ņujorkas universitātē piesaistīja jaunu, dedzīgu studentu paaudzi. To vidū bija Marrijs Rosbārds, Izraels Kircners un Hanss Zenholcs, kas turpināja attīstīt Austrijas skolas doktrīnas, un, savukārt, sagatavot savus studentus. Hajeks tikmēr devās uz Londonas Ekonomikas skolu. Šeit ap Edvīnu Kenenu un seru Arnoldu Plāntu bija izveidojies brīvā tirgus ekonomistu pulciņš, kas ietvēra sevī arī Laionelu (vēlāk lordu) Robinsu, V. H. Hatu un Ronaldu Koeisu. Londonas Ekonomikas skolas ekonomisti apņēmīgi cīnījās pret smacējošo sociālistu ortodoksālismu Lielbritānijas akadēmiskajās aprindās, tā palīdzot uzturēt dzīvu klasiskā liberālisma ideju periodā pēc II Pasaules kara.

    Vācijā, Vilhelms Rēpke, kuru, kā tika atzīmēts, izšķirīgi ietekmēja Mizess, vadīja liberālo pētnieku grupu līdz 1933.gadam; pēc kara Rēpkem bija galvenais teorētiskais iespaids uz ekonomisko ministru Ludvigu Erhardu, Vācijas piecdesmito un sešdesmito gadu "ekonomikas brīnuma" autoru.(20*) 1944.gadā Hajeks publicēja mazu grāmatu "Ceļš uz verdzību", kas kļuva par sensāciju. Tajā viņš brīdināja , ka tendence uz valsts ekonomisko plānošanu, kas tolaik bija tik populāra intelektuāļu vidū, pakāpeniski novedīs demokrātiskās valstis pie to pašu totalitāro kontroles metožu pārņemšanas, pret kurām tika vests karš. Šo pašu apgalvojumu vēsturiski un plašākā skatījumā attīstīja Mizess savā darbā "Visvarenā valdība", kas tika publicēts šai pašā gadā. Nav šaubu, ka tieši Hajeka interpretācija piesaistīja publikas uzmanību, pat izsaucot uzskatu maiņu dažiem no tiem, kam "Ceļš uz verdzību" tika veltīts, respektīvi, "visu partiju sociālistiem".

    1950.gadā Hajeks devās uz Čikāgas Universitāti. Aicināts par profesoru sociālās domas fakultātē, viņš drīz nodibināja ciešus personiskus kontaktus ar ievērojamiem citu sociālo zinātņu fakultāšu locekļiem, kā arī ar biznesa un tiesību skolu pārstāvjiem, sevišķi ar Miltonu Frīdmenu, Džordžu Štigleru un Āronu Direktoru. Jau trīsdesmitajos gados Čikāgas ekonomisti, kurus vislielākā mērā ietekmēja Frenks Naits, tika orientēti brīvā tirgus virzienā. Bieži atšķiroties no Austrijas skolas metodoloģijas jomā, viņi neskatoties uz to, atbalstīja un pastiprināja slēdzienus par privātīpašuma un tirgus nozīmīgumu, pie kuriem bija nonākuši austrieši. Amerikas skola sevišķi izcēlās ar valdības iejaukšanās programmu neveiksmes pierādīšanu vienā jomā pēc otras. Čikāgā sagatavotie jaunie ekonomisti devās pasniegt uz Losandželosas Universitātes koledžu, Virdžinijas Universitāti, Ročesteras Universitāti un citurieni, nodrošinot savā specialitātē alternatīvu toreiz vispārpieņemtajām keinsiānisma un valstiskās iejaukšanās politikas gudrībām.

    "VECO LABĒJO" AMERIKĀNISKĀ IZCELSME

    Klasiskā liberālisma kustības atdzimšanai ASV trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu periodā bija arī citi avoti, kas atradās ārpus ekonomikas specialitātes. Liela nozīme bija politiskās domas virzienam, kuram radās talantīgi publicisti, kas dažbrīd tika dēvēti par "vecajiem labējiem". Tas ietvēra sevī Albertu Džeju Noku, Džonu T. Flinnu, Fēliksu Morliju, Frenku Hodorovu un Garetu Garetu. Slavenais zinātnieks H.L.Menkins, kuram pirmajā vietā tomēr bija literārās intereses, bija saistīts ar šo grupu. Viņu uzskati izrietēja no briesmām, kuras draudēja ar likumu ierobežotajai, konstitucionālajai valdībai, kādu amerikāņi tradicionāli bija iecienījuši, no valsts varas milzīgā pieauguma, ko izsauca "Jaunais kurss" un it īpaši Amerikas iesaistīšanās divdesmitā gadsimta karos.
    Daži no šiem autoriem nonāca līdz valsts iespaida pieauguma dziļākai analīzei, sevišķi Alberts Džejs Noks darbā "Mūsu ienaidnieks - valsts" un Frenks Hodorovs, Noka draugs un students, savā publicista darbībā. (21*) Džons T.Flinns darbā "Kamēr mēs maršējām"un Garets Garets darbā "Revolūcija ir notikusi" (abi publicēti 1944.gadā) kritiski iztirzāja iespaidu, ko atstāja uz tradicionālajām amerikāņu brīvībām ilgstošais karš un bruņošanās, atzīmējot ietekmīgu, no militārā kompleksa atkarīgu sabiedrības slāņurašanos. Kopā ar dažiem draugiem Fēlikss Morlijs, Haverfordas koledžas bijušais prezidents un laikraksta "Washington Post" redaktors, dibināja biļetenu ar nosaukumu "Human Events", kas tika veltītas "Jaunā kursa" "globālisma" lomas analīzei Amerikas republikā pakāpeniski, bet radikāli notikušajās pārmaiņās.

    Neskatoties uz to, ka visi šie autori atbalstīja klasiskā liberālisma principus, viņu uzsvērtā Amerikas individuālisma un ierobežotas valdības tradīcijas akcentēšana (pati par sevi tā bija klasiskā liberālisma tradīcija) noveda pie tā, ka viņus dažkārt sāka dēvēt par "konservatīvajiem". (Alberts Džejs Noks norādīja, ka neskatoties uz to, ka divdesmitajos gados viņu uzskatīja par kaismīgu radikāli, pēc "Jaunā kursa"uzsākšanas viņu sāka nosodīt par "reakcionārismu", lai gan viņš negrozāmi un pilnā apjomā joprojām aizstāvēja tos pašus principus) (22*) Tā radās terminoloģiskais sajukums starp jēdzieniem "konservatīvisms" un "klasiskais liberālisms", kurš brīžam uzvirmo arī šodien.

    Vairākas ar lielu neatkarību un stipru raksturu apveltītas rakstnieces, kuras bija īstas "nelokāmas individuālistes" personīgajā dzīvē, savos darbos izteica klasiskā liberālisma atziņas. Rouzas Vailderas Leinas "Brīvības izgudrošana" un Izabellas Patersones "Mašīnas dievs" (abi darbi tika publicēti 1943.gadā) aizstāvēja individuālismu kā nepieciešamu pamatu dinamismam un radošajam garam, kurš apzīmogojis Rietumu un, vislielākā mērā, amerikāņu civilizāciju. Emigrantei no Krievijas Ainai Rendai liktenis bija lēmis atstāt ievērojami lielāku ietekmi. Viņas antikolektīvistisko īso romānu "Himna" (pirmpublicējums Londonā 1938.g.) ASV izdeva Leonards Rīds, tolaik Losandželosas Tirdzniecības palātas direktors. Renda turpināja heroiskā individuālisma cildināšanu romānā "Avots"(1943) , kurā ietverts ievērojami izteiktāks politisks vēstījums, kas tagad jau sasniedzis simtus tūkstošus lasītāju.

    1945.gadā "The Christian Century" ievadraksta autors, vērojot plašo varas pāreju no sabiedrības valsts rokās, kas pavadīja Otro pasaules karu, sērīgi paziņoja:
    "Veco laiku liberālisms, kas pamatojās uz ticību brīvprātīgai sadarbībai un nostājās pret piespiedu sadarbību, uz ticību līguma režīmam un pret statusa režīmu, ir gandrīz izmiris mūsu šodienas pasaulē. Tas pats sakāms par veco laiku liberāli." Tomēr autors juta, ka viņš var saskatīt "vājas konvulsijas un kustības". Neskatoties uz to, ka kritikas balsis jau agrāk tika "apslāpētas skaļā korī, kurš apdziedāja laimīgas kolektivizētas sabiedrības atnākšanu", tagad tās sāka sadzirdēt. Mizess un Hajeks, Patersons, Noks un Flinns kļuva par autoriem, uz kuriem atsaucas. (23*)

    Ideoloģiskā klimata, kā arī dažu spēku, kas jau gatavojās to pārveidot, vispārējais neauglīgums periodā, kas sekoja uzreiz pēc kara, ir aprakstīts Marrija Rosbārda memuāros. Vēlāk viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem liberālās kustības domātājiem. Rosbārds uzauga nelaimīgā kārtā pieradināts pie lišķīgiem glaimiem, kas skanēja valsts iejaukšanās politikai un centralizētai plānošanai no katra akadēmiski respektabla avota. Tad, būdams Kolumbijas universitātes ekonomikas aspirants, viņš pēkšņi tika patīkami pārsteigts:
    "1946.gada rudenī Kolumbijas universitātē sāka pasniegt jauns ekonomikas profesors no Braunas universitātes. Tas bija Džordžs Dž.Štiglers, kurš vēlāk kļuva par brīvā tirgus "Čikāgas ekonomiskās skolas" ievērojamu pārstāvi. Gara auguma, asprātīgs, pašapzinīgs, Štiglers lieliem soļiem ienāca milzīgajā cenu teorijas auditorijā un ķērās klāt pie pārliecinātu kreiso pozīciju graušanas, veltot savas pirmās lekcijas uzbrukumam pret īres maksas kontrolēšanu un likuma par algas minimuma atspēkošanai. Kad Štiglers taisījās atstāt auditoriju, viņu ielenca pārsteigtu un apmulsušu studentu kustīgie bariņi… Es biju bez šausmām sajūsmināts; beidzot dzirdēju intelektuāli materializētu brīvā tirgus viedokli… Profesors Štiglers atsaucās uz pamfletu "Jumti vai griesti?", ko viņš uzrakstīja kopā ar citu jaunu brīvā tirgus ekonomistu - Miltonu Frīdmenu un publicēja to organizācijā ar nosaukumu "Ekonomiskās izglītības fonds", tādēļ ka (paskaidroja Štiglers) "neviens cits nepublicētu to".(24*) Tā, atšķirībā no praktiskās politikas pasaules, intelektuālajā līmenī tika gatavotas pārmaiņas. Desmit gadus vēlāk kļuva vieglāk saskatīt pārvērtības, par kurām brīdināja šie agrīno četrdesmito gadu darbi. Divdesmitā gadsimta ideju vēstures pētnieks no Harvardas universitātyes rakstīja 1954.gadā:
    "F.A.Hajeka "Ceļa uz verdzību" publicēšana pirms desmit gadiem bija galvenais notikums ASV intelektuālajā vēsturē… tas iezīmēja lēnas pārorientācijas sākumu no sentimentālisma - gan akadēmiskajās aprindās, gan kopumā sabiedrībā - uz daudz pozitīvāku kapitālistiskās sistēmas novērtējumu, kas raksturīgs pagājušajiem desmit gadiem." (25*)

    RENESANSES SĀKUMS

    Ekonomiskās izglītības fondu (FEE (26*)), kas publicēja Frīdmena un Štiglera kritiku par īres maksas kontroli, 1946.gadā nodibināja Leonards Rīds. Tā galvenā ēka atradās Irvingtonā uz Hudzonas, Ņujorkas štatā. Par FEE firmas zīmi kļuva indivīda tiesību, uz kurām bāzējās gan tiesiskums, gan saimnieciskā efektivitāte, neatlaidīga pieprasīšana. Rīda atzinīgais spriedums par dažādību un plurālismu kultūras jomā tika izteikts vienā no viņa iemīļotākajiem lozungiem: "Visu, kas ir miermīlīgs!" Viņa uzticīgajā vadībā FEE palīdzēja izplatīt daudzu klasiskā liberālisma autoru darbus, to vidū minami Mizess, lieliskais 19.gs. franču ekonomists Frederiks Bastiāts un talantīgais ekonomikas publicists Henrijs Hazlits, kura darbs "Ekonomikas vienā stundā" tika pārdots simts tūkstošu eksemplāru skaitā. Irvingtonas iestādes štatā darbojās F.A.Hārpers un Betina Bjēna Grīvsa (kas piedalījās Mizesa seminārā Ņujorkas universitātē).

    Rīda pieejas fundamentālais optimisms strāvo viņa 1951.gada paziņojumā:
    "Visās jomās notiekošais divdesmitā gadsimta intelektuālās revolūcijas būtība ir radīšanā, un tā demonstrē vitalitāti, ko var izskaidrot vienīgi ar nevaldāmu individuālisma garu… tam apstāklim, ka šis gars šodien ir redzams vienīgi mazākumam, nevajadzētu nekādā ziņā nomākt brīvības entuziastu. Katra lieta sākas ar minoritāti, kas sastāv no viena cilvēka, tad tā pārņem dažus un pēc tam - daudzus." (27*)
    Publicistiskā un organizatoriskā darbība tika turpināta. Henrijs Hazlits kopā ar citiem atjaunoja Alberta Džeja Noka 20.gadu žurnālu "The Freeman". 1953.gadā Frenks Hodorovs dibināja studentu asociāciju, kas interesējās par brīvās sabiedrības principiem. Tās nosaukums ISI nozīmēja "Intercollegiate Societu of Individualists" (Individuālistu Starpkoledžu savienība). Pateicoties Monpelerīnas sabiedrībai, kuru palīdzēja izveidot Hajeks, tika nodibināti sakari starp aktīvistiem Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā, kontinentālajā Eiropā un Latīņamerikā.
    Ap 1960.gadu ASV izveidojās atjaunotās un atkal ofensīvā pārejošās klasiskā liberālisma kustības kodols ar plašiem starptautiskiem sakariem. Aina Renda uzrakstīja jaunu bestselleru - romānu "Atlants paraustīja plecus"(1957) un pateicoties tajā formulētajam un detalizētajam pasaules uzskatam, kurš gan politikas, gan ekonomikas jomā bija izteikti liberālisks, sāka iegūt sev piekritējus. Bet pirms plašākas kustības rašanās mazāka sektantiski intelektuāla kustība izrādījās ārkārtīgi nozīmīga ilgā laika distancē.

    1960.gadā Hajeks darbā "Brīvības konstitūcija" sniedza klasiskā liberālisma tiesiskās kārtības pamatu visizvērstāko skaidrojumu, kāds vien bija parādījies vismaz vairāku paaudžu laikā. Nodrošinoties pret iespējamiem pārpratumiem attiecībā uz savu pozīciju, viņš iekļāva darbā epilogu "Kāpēc es esmu konservators" (28*) Pēc diviem gadiem Miltons Frīdmens iepazīstināja sabiedrību ar Čikāgas skolas pieeju un politiskajiem uzskatiem darbā "Kapitālisms un brīvība". Lai gan šī koncentrētā, dziļi ietekmējošā, tradicionālos aizspriedumus graujošā grāmata netika recenzēta nevienā lielākā avīzē vai žurnālā, tika pārdoti 400 tūkstoši tās eksemplāru. Piepeši domājošie cilvēki tika nostādīti dīvainu un nepierastu jautājumu priekšā: Kāpēc nelikvidēt valsts faktisko monopolu izglītības jomā? Kāpēc neprivatizēt pasta dienestu? Kāpēc neizbeigt nodarbošanās licenzēšanu arī medīcinā? Iespējams lielākā mērā nekā kāds cits darbs "Kapitālisms un brīvība" palīdzēja uzmodināt "liberālo" Ameriku no tās dogmatiskajiem sapņiem. Zīmīgi, ka arī Frīdmebns protestēja pret viņa uzskatu apzīmēšanu par konservatīviem. Viņš neatlaidīgi apgalvo, ka tie ir pārāk orientēti uz individuālās brīvības radikālu apliecinājumu, lai būtu konservatīvi. Šī iemesla dēļ viņš uzskatīja, ka pareizāk viņu būtu dēvēt par liberāli. (29*)

    Viens no Mizesa amerikāņu skolniekiem Marrijs N. Rosbārds ne tikai izstrādāja un attīstīja sava skolotāja idejas ekonomikā, sevišķi savā galvenajā sacerējumā "Cilvēks, ekonomika un valsts"(1962), bet arī uzsāka attīstīt visaptverošu un oriģinālu sociālo filozofiju, kas bāzējās uz individuālās brīvības un privātīpašuma principu nelokāmi konsekventu pielietošanu. Šajā virzienā Rosbārds panāca teorētiskās ekonomikas saplūšanu ar atjaunoto dabisko tiesību teoriju un "veco labējo" politisko domātāju paustajiem uzskatiem. Kopā ar vēsturnieku Leonardu Lidžio viņš atjaunoja tradicionālā liberālisma antimilitāros un antiimperiālistiskos elementus, apgalvojot, ka tie nepavisam nav viktoriānisma laikmeta aprobežotības nolietotas relikvijas, ka divdesmitā gadsimta vidus un beigu apstākļos tie ir vairāk vajadzīgi nekā jebkad vairāk. Lidžio kļuva arī par visietekmīgāko personu tā laika jauno pētnieku grupā, kas bija uzsākusi izpētes darbu Amerikas un, sevišķi, Eiropas klasiskās liberālās domas bagātīgo tradīciju dzīlēs, kuru lielais vairums bija pagaisis no redzes loka iepriekšējās desmitgadēs, kad dominēja sociālisti. Kas attiecas uz Rosbārdu, tad, šķiet, ka vislabāk viņa nostāju kopumā izsaka darbs "Par jaunu brīvību"(1973). (30*) Šajā un citos savos darbos, lai apzīmētu skaidrojamo pozīciju tika lietots termins "libertārieties", un šodien šo terminu bieži lieto vecākā klasiskā liberālisma vietā, lai novērstu iespējamu jucekli starp pēdējo terminu un to, ko šodien parasti sauc par liberālismu angliski runājošās zemēs.

    ORGANIZATORISKIE PAMATI

    "Kapitālisms un brīvība" bija Frīdmena lekciju pārstrādātais variants, kas tika izdots maza, bet ārkārtīgi nozīmīga Viljama Folkera Fonda "West Coast Foundation" paspārnē. Piecdesmitajos gados Folkera Fonds bija neaizvietojams daudzo klasiskā liberālisma pētnieku atbalstīšanā. Līdztekus Frīdmana izaicinošai grāmatai, arī citi vadošo zinātnieku iesniegtie lekciju cikli kļuva par pamatu vairākiem radošiem darbiem, to starpā atzīmējams Morlija "Brīvība un feodālisms"(1959) un Bruno Leoni celmlauža darbs "Brīvība un tiesības" (1961). Daudziem jaunajiem dalībniekiem, Fonda finansētie semināri un konferences kļuva par intelektuālu robežšķirtni. Tādā veidā 80.gadu finansiālajā terminoloģijā runājot, Folkera Fonda finansiāljiem izdevumiem, kas bija sīkums pēc lielu, plaši pazīstamu fondu standartiem, piemita patiesi liels "cēlējspēks".
    Folkera Fonda darbs kļuva par apliecinājumu tam procesam, ko attēloja Hajeks savā ietekmīgajā apcerē "Intelektuāļi un sociālisms". (31*) Tajā viņš apgalvoja, ka eksistē sava veida hierarhija sabiedrību pārveidojošo ideju izplatīšanā. Relatīvi mazs skaits oriģinālu domātāju iecer un izstrādā idejas, taču lai tās īstenotu, tās radoši jāpārstrādā un jāizplata plašākam intelektuāļu slānim darbos, kas galu galā sasniedz izglītoto publiku. Tieši to bija darījuši sociālisti, apgalvoja Hajeks, un to pašu jādara brīvās sabiedrības apoloģētiem. Kā izrādījās, par Hajeka izstrādā modeļa pirmo paraugu kļuva Ainas Rendas sacerējumi, kuros paustie uzskati politekonomikā un mūsdienu ekonomikas vēsturē bija aizgūti lielākoties no Mizesa un tālāk viņas romānos un populārās esejās novadīti līdz miljoniem lasītāju. Hajeka ierosinātās metodes tālākai pielietošanai F.A.Hārpers 1961.gadā dibināja Humanitāro pētījumu institūtu (HIS) (32*). Hārpers, kurš strādāja par ekonomikas profesoru Kornela universitātē, bija, kā jau tas tika atzīmēts, FEE sākotnējā štata darbinieks. Viņš uzsāka sadarbību ar Folkera Fondu, kur viņš pakāpeniski formulēja zinātnieku kopas ieceri "atjaunot un nostiprinātu klasiskā liberālisma tradīciju starpdisciplinārajos pētījumos augstākajā erudīcijas līmenī" (33*) Ietekmējies no Čikāgas universitātes Sociālās domas fakultātes pieejas parauga, Hārpers uzskatīja, ka neviena atsevišķa disciplīna nevar dot patiesu izpratni par brīvo sabiedrību; drīzāk šāda veida izpratne veidosies visu "humanitāro zinātņu" auglīgas sadarbības rezultātā. Darbojoties šī mērķa sasniegšanas virzienā, pēc tam kad Folkera Fonds tika likvidēts, Hārpers dibināja HIS, kurš kļuva par Folkera Fonda mantinieku un turpināja tā programmas. Sākotnēji HIS darbību ierobežoja trūcīgais budžets un iespēja algot tikai vienu štata darbinieku. Tā pamatnostādne tomēr saņēma pieaugošu atbalstu. Atrodoties Leonardam Lidžio HIS prezidenta amatā līdz 1988.gadam un Džonam Blandelam kopš šī laika, HIS ir attīstījis plašu struktūru, kurā ietilpst pāri par vienu tūkstoti vadošo un jaunāko līdzstrādnieku visā pasaulē, un ir apbruņojies ar pētniecības programmām, lai varētu īstenot savu misiju. 1989.gadā Parīzē tika izveidota HIS Eiropas nodaļa.

    Klasiskā liberālisma kustības institucionālie pamati turpināja attīstīties ar tādu intensitāti, ka dažus gadus agrāk šādai iespējamībai neviens nevarētu noticēt. Izveidojušos organizāciju vidū minams Brīvības Fonds, veiksmīgs neatkarīgā biznesmeņa Pjēra Gudriča ideju un devības rezultāts, kas tika dibināts 1960.gadā Indianapolē. Brīvības Fonds katru gadu organizē desmitiem augsta līmeņa semināru un simpoziju, kuros pētnieki un biznesa ļaudis, kā arī citi intelektuāļi analizē, bagātina un attīsta brīvības ideju. Fonda apgāds "Liberty" izdod liberālās domas klasikas glītus atkārotus izdevumus, kas ir pieejami pat centīga studenta ierobežotai rocībai.
    Kāds cits veiksmīgs uzņēmējs, nelaiķis Entonijs Fišers veltīja savus spēkus palīdzības sniegšanai vairāku centru, kas izplatītu klasiskā liberālisma idejas, dibināšanai. Fišeru, Karalisko gaisa spēku varonīgo lidotāju, kas bija izpelnījies apbalvojumu, pārliecināja Hajeka grāmata "Ceļš uz verdzību". Hajeks iedvesmoja viņu veltīt savas pūles ideju pasaulei. Kļūdams bagāts, Fišers ķērās pie tā, nodibinot ārkārtīgi ietekmīgo Ekonomisko attiecību institūtu Londonā un vēlāk Atlasa ekonomisko pētījumu fondu, kurš palīdz izveidot analogas organizācijas visā pasaulē. Atlasa struktūrā šodien ietilpst vairāk kā 40 filiāles - Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Ziemeļ- un Dienvidamerikā. Atlasa Fonds formāli ir pievienots IHS kā filiāle un cieši ar to sadarbojas.

    KLASISKĀ LIBERĀLISMA PRINCIPU JAUNĀKIE PIELIETOŠANAS VEIDI

    Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados klasiskā liberālisma auglīgais raksturs guva pierādījumu to patstāvīgi pielietojot humanitārajās zinātnēs. Filozofijā Roberta Nocika "Anarhija, valsts un utopija"(1974), balvu ieguvušais pētījums, ko kritika uzņēma ar skaļu piekrišanu, aplūkoja jautājumu, kas izriet no premisas, ka "indivīdiem ir tiesības, bet ir lietas, kuras (nepārkāpjot viņu tiesības) viņiem nevar darīt ne atsevišķas personas, ne grupas". (34*)

    Libertāriešu filozofu skola, kurā darbojās Tibors Mahans, Ēriks Meks un Lorēna Lomaskija, strādāja pie dabisko tiesību tradīcijas atjaunošanas divdesmitā gadsimta beigu precīzās domāšanas kontekstā. Jurispudencē Ričards Epšteins akcentēja individuālo tiesību aizsardzības nepieciešamību, strādājot pie publisko tiesību izveides, un nepieciešamību integrēt tiesības un ekonomisko teoriju. Viņš izvirzīja premisu, ka "valsts mērķis ir brīvības un īpašuma aizstāvēšana, jo šie jēdzieni ir pastāvējuši neatkarīgi un pirms valsts rašanās." (35*)

    Psihatrijas un psiholoģijas laukā Tomass Sass droši nostājās pret spēcīgu pašreiz notiekošu darbību kultūras jomā, kas vērsta uz individuālās brīvības un atbildības samazināšanu un pieprasīja konstitucionālās tiesības priekš tiem, kurus apzīmēja par "garā vājiem", kā arī visu to, kas pārkāpj citu tiesības, sodīšanu. Nesen H.Tristrams Engelharts jaunākais ārkārtīgi rūpīgi un sīki izanalizēja sarežģītu problēmu loku, kas aptver bioētiku, no indivīdu un viņu īpašuma tiesību atzīšanas viedokļa. (36*)

    Iespējams, ka vissekmīgākais no visiem gan politekonomijas, gan politoloģijas jomā bija "sabiedriskās izvēles" virziens, kura priekšagalā nostājās Džeimss Bjūkenens un Gordons Talloks. Šis virziens centās analizēt politisko darbību ekonomiskās zinātnes kategorijās. Izpētes gaitā tika atklāts patiesais ( un nevis idealizētais) valdības darbības raksturs. Ja agrāk parasti tika uzskatīts, ka valdības iejaukšanās ir drošas zāles pret "tirgus kļūmēm", "tad sabiedriskās izvēles" virziens parādīja, ka šāda iejaukšanās, kas pati par sevi bieži ir kļūmīga, sistemātiski tiek veikta atsevišķu personu interesēs un vēršas pret vairākuma labklājību. Bjūkenens starp citu atzīmēja, ka viņš ir daudz ko aizguvis no agrīnajiem Eiropas teorētiķiem sabiedrisko finanšu jomā, it īpaši no zviedru ekonomista Knuta Viksella un vairākiem itāliešu zinātniekiem, īpaši no Amilkāres Puviāni. (37*)
    Starp citu, daudzi tā saucamie agrīnie pētnieki turpina savu darbu. Pat Hajeks, tagad savā deviņdesmitajā dzīvības gadā ir sarakstījis jaunu grāmatu "Liktenīgā iedoma"; tā ir iznākusi kā viņa kopoto rakstu pirmais sējums, kuru izdod ievērojama izdevēju grupa Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā, Vācijā un Japānā. (38*) Lasot piecpadsmit pētnieku rakstus, kas veltīti simpozijam par "Liktenīgo iedomu" žurnālā "Humane Studies Review", var gūt no pirmā acu uzmetiena priekšstatu par mūsdienu klasiskā liberālisma kustības vitalitāti un dažādību. (39*)

   ATKAL VITĀLS SPĒKS

    No astoņdesmito gadu beigām visur attīstītajā (un pat attīstības ceļu ejošajā) pasaulē atdzimušais un intelektuāli bagātinātais klasiskais liberālisms ir kļuvis par atzītu spēku gan ideju, gan praktiskās darbības jomā. Pat tā pretiniekus, kas kādreiz triumfējot izsmēja to kā vecmodīgu un mirstošu mācību, diskusija un notikumu gaita piespieda atzīt vismaz dažu liberālisma principu īpašo nozīmīgumu. Piemēram Roberts Heilbroners, kas visu mūžu ir bijis sociālistiski noskaņots ekonomists un polemiķis, atzina:
    "Tomēr ir kāds acīs krītošs vispārinājums, kuru nevar izraut no citādā ziņā nenoteiktās demokrātijkas vēstures. Politiskā brīvība modernajā laikmetā … ir novērojama vienīgi kapitālistiskajās zemēs. Piešķirot šim vispārinājumam daudz iespaidīgāku, noraidošu formu, jāsecina, ka demokrātiskās brīvības vēl nav uzradušās, izņemot īslaicīgus momentus, nevienai tautai, kas ir pasludinājusi sevi par principiālu kapitālisma pretinieci…" (40*)
    Citiem vārdiem runājot, Hajeka "Ceļa uz verdzību", Mizesa "Visvarenās valdības"un Frīdmena "Kapitālisma un brīvības" pamatarguments formāli ir akceptēts.

    Tā kā saprātīguma acīmredzamais spēks sasaistījis brīvo tirgu ar individuālajām brīvībām un ekonomisko efektivitāti, 1980.gadā Francijas Sociālistiskā partija citēja Hajeku un Frīdmenu savā programmā (41*) 1989.gada sākumā Zviedrijas sociāldemokrātiskais finansu ministrs izdarīja slēdzienu: "Tirgus ekonomikas spēja pārveidoties un attīstīties, un tādējādi nodrošināt ekonomisko pieaugumu, ir devušas vairāk nabadzības un strādnieku šķiras ekspluatācijas "iznīcināšanā nekā jebkura politiska iejaukšanās sadales tirgus sistēmā"." (42*) Šie piemēri minēti vienīgi kā zīmes, kas apliecina skaidri redzamu tendenci pasaules mērogā. Marksistiskā sociālisma, centralizētās plānošanas un nacionalizācijas neveiksme "trešās pasaules": valstīs un neskaitāmu valsts iejaukšanās programmu kļūmīgie rezultāti attīstākajās zemēs ir izsaukuši reālās alternatīvas plašus meklējumus. (43*) Vadot šos meklējumus, pētnieku, publicistu un citu intelektuāļu kopa ir īstenojusi Hajeka pirms 40 gadiem izteikto aicinājumu "padarīt brīvās pasaules filozofisko pamatojumu vēlreiz par interesantas intelektuālas diskusijas objektu un tā atrisināšanu par uzdevumu, kas rosinātu mūsu visvitālāko prātu atjautību un iztēli."(44*)

    Tādējādi divdesmitā gadsimta pēdējos gados ir notikusi revolūcija klasiskā liberālisma likteņos. Šī mācība piedāvā arvien pieaugošam domājošu cilvēku skaitam taisnīgu un saprātīgu ideālu: sabiedrības modeli, kas balstās uz privātīpašuma un netraucēta tirgus, likuma valdīšanas un miera pamatiem, kur nevienam cilvēkam nav varas pār otra tiesībām un brīvībām, kur ikviens indivīds var brīvi sekot paša izvirzītajām vērtībām un dzīves ietvars "nodrošina, ka viņš nepārkāpj neviena cita cilvēka analogu brīvību".
    Argumenti un notikumi gājuši kopsolī, diskreditējot klasiskā liberālisma idejiskos pretiniekus, un klasiskais liberālisms arvien lielākam skaitam neatkarīgu prātu šķiet vislabāk atbilstošs divdesmit pirmā gadsimta pasaulei.

Jūs esat ziņkārīgais šajā lapā no 1998. gada 23.marta.
Tekstu ievadīja Dace Zandfelde, html izveidoja Edmunds Zālīte, lapu uztur Internet@Klubs.