Te, Latvijā, viņi ir
parasti jaunieši, tur, Austrumsibīrijā, viņi bija skolotāji. Pirms
pāris nedēļām Ruta Jakovļeva un Rihards Asbergs atgriezās no Sibīrijas,
kur labprātīgā prombūtnē dzīvoja desmit mēnešus. Jaunieši strādāja
Lejas Bulānā, Sibīrijas ciemā, kur jau vairāk nekā simts gadus dzīvo
latvieši. Atgriezušies jaunieši dalījās visai skumjos novērojumos,
jo latviešu ciems noveco, sparīgās veclatvietes pa vienai vien aiziet
mūžībā, bet jauno ir maz un viņi grib trauktin traukties pasaulē.
Izglītības misija
Nu jau pagājuši 25 gadi, kopš viņus atklāja Ingvars Leitis un
Uldis Briedis savā leģendārajā braucienā pāri Padomijai. Lejas Bulāna
ir visvecākais latviešu ciems Austrumsibīrijā. Astoņdesmito gadu sākumā
līdz Bulānai bija ticis tad vēl tikai topošais mācītājs Juris
Rubenis. Līdz šai dienai ciemā klīstot leģendas par to, kā viņš
noturēts par amerikāņu spiegu, kura uzdevums noindēt ciema iedzīvotājus.
Latvijas interese par tautiešiem turpinājās, kad uz turieni sāka
braukt skolotāji ar latviskas izglītības misiju, viņi māca arī Baškīrijā
un Omskas apgabala Bobrovkā. Ik rudeni (pāris gadus bija pārtraukums)
jaunieši kāpj vilcienā un dodas pie tālajiem latviešiem. Kā smejas
Vaira Strautniece no Jura Podnieka studijas (viņa savulaik ar Andri
Slapiņu veidojusi filmu par sibīriešiem), aizbraukšanu izrādot
visas televīzijas, bet pēc tam tāds klusums, ka liekoties – neviens
neatgriežas.
Nesen no Lejas Bulānas
atgriezās Ruta un Rihards. Nokļūšanu tālajā ciemā viņi neuzskata
par nejaušību. Abi skolojušies kristīgās kalpošanas skolā Saldū.
Rihards pirms tam beidzis Rīgas Amatniecības skolu, bet profesija
nesaistījusi, tad nu nodomājis: Varbūt Dievam priekš manis ir kaut
kas cits ko darīt.... Ruta jau sen gribējusi ko praktiskāku darīt
ticības laukā. Liktenis abiem piedāvāja Sibīriju. Tagad jaunieši
apzinās, ka desmit mēneši ir ilgs laiks.
Nav kur steigties
Aizbraucām ļoti sajūsmināti, bet saskārāmies ar diezgan skarbu
ikdienu. Ne vienmēr tās ir sadzīviskās grūtības, vairāk nogursti
emocionāli. Labi, ka mēs bijām kopā, piebilst Ruta un mīļi paskatās
uz Rihardu. Laiks tur rit ļoti lēni, nekas daudz nemainās. Mēs ieaugām.
Atbraucām kustīgi, bet palikām lēni un nesteidzīgi. Jo nav jau kur
steigties, smejas abi, tad piebilst, ka dažbrīd Sibīrijas plašumos
licies, ka viņi ir vieni visā pasaulē. Tomēr uzsver, ka laiks bijis
par īsu, lai daudz paspētu, jo savs laiks pagājis, kamēr iepazinuši
apstākļus un ļaudis. Tiešais viņu uzdevums bija latviešu valodas mācīšana
un latviskuma nešana. Lejasbulānā šobrīd dzīvo 150 cilvēki (tik
vien palicis no senākajiem trīs tūkstošiem), vairums no viņiem runā
latviski. Ciemā pat ir dažas vecas māmiņas, kuras nemāk lāgā
krieviski. Runā tikai latviski! brīnās Rihards. Daudz sliktāk
latviski runājot bērni, kas aug jauktajās ģimenēs. Bet tantes, kas
allaž bijušas latviskuma kopējas un lielas dziedātājas ir jau ļoti
vecas. Gadskārtu svētkos gan latviskais gars esot stiprs, galvenais
kultūras centrs ir skola ar direktori Veru Gūtmani priekšgalā.
Rūgtums pret Latviju
Jauniešus māc bažas, kas ar senseno latviešu ciemu notiks pēc gadu
desmitiem... Kolhozā vairs tikai desmit vīri turoties, viss izputējis,
darba neesot. Pavasari uzjundījot laiks, kad vācāmas papardes, ko
eksportē uz Japānu (Papardes sāla. Ļoti garšīgas, kā sēnes.).
Daudzi dodoties prom darbu meklēt, aizbraucot ar ģimenēm, pat ar visām
mājām. Palikušos visciešāk turot kopā arguments, ka viņi ir
latvieši. Tomēr uz Latviju diez vai daudzi braukšot dzīvot, jo
uzskatot, ka nebūs ko darīt. Tas tādēļ, ka tiem, kas jau pārcēlušies,
ne visiem gājis viegli. Turklāt Sibīrijas latviešos no ilgajiem atšķirtības
gadiem palicis kaut kāds rūgtums pret Latviju, to jaunieši uztvēruši.
Kaut gan vispār Latvija viņus interesējot ļoti.
Ābolu zeme
Bērni svētdienas skolā allaž prašņājuši par lielajiem
autobusiem. Par Latviju ir īpatnējs priekšstats, tā viņiem ir cita
zeme, savādāka. Viņi domā, ka visa Latvija ir tikai Rīga. Bērni
prasīja – vai jums tur meži ir, un vai govis ir, smejas Ruta.
Pieaugušie bulānieši esot pārliecināti, ka Latvijā ir labāk nekā
pie viņiem. Viņi priecājas, ka mums ir daudz ābolu. Latvija viņiem
liekas tāda ābolu zeme. Lejas Bulānā dārzus kopjot cītīgi,
izaugot pat melones un arbūzi (tos sāla, garšo pēc gurķīšiem).
Rihardu izbrīnīja tas, ka cūkas un zirgi staigā pa ielām (ciemā ir
četras ielas) savā vaļā un kārtīgi un laikus ierodas mājās.
Interesanta esot cieminieku latviešu valoda, sākumā jaunieši nevarējuši
pierast pie senatnīgajiem vārdiem: nāburgs, telēķis, zustrenes,
putrinieki (tā dēvē ķirbjus, tos Bulānā neēd, viņi smejoties
par latviešiem, kam garšo lopu barību). Rutai ar Rihardu iespaidi par
laiku Lejas Bulānā ir tik svaigi, ka emocijas vēl grūti vārdos ietērpt.
Visi cieminieki bija tik atklāti, tik sirsnīgi. Visi mīļi sagaidīja,
kad atnācām ciemos. Žēl, ka pie visiem ciema ļaudīm nepaspējām
aizstaigāt, patiesā nožēlā saka Ruta. Šoruden atkal latviešu
jaunieši kāps vilcienā un dosies tālajā ceļā, lai pārtaptu par
skolotājiem. Pagaidām viņus tur gaida latvieši.
Rihards gādā saimei siltumu. Dzīves
apstākļi tālajā Sibīrijas ciemā ar komfortu nelutināja, nācās
gan malku nest, gan ūdeni no akas ar spaiņiem. Varbūt sadzīviskām
grūtībām tomēr nebijām īsti gatavi, tagad spriež abi.
Šajā
Interneta vietnē
iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un
izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot,
obligātas atsauces uz pirmavotiem.
Uz
sākumlapu Home
