Rīga – Maskava
Lai nokļūtu Lejas Bulānā un
Krasnojarskā, nākas braukt caur Maskavu, tādēļ pirmā apstāšanās
ir Latvijas vēstniecībā, kur notika Laumas Vlasovas, Latvijas vēstniecības
atašeja, organizēta tikšanās ar vēstnieku Imantu Daudišu. Bija
jauki savām acīm redzēt, ka vēstniecības sienas vairs nav melnas, tāpat
kā nerādīja neviens televizors, jo bija aizdegusies viena no Latviju
nomelnojošākām pārraides antenām Ostankinā.
Pēc kopīgas lūgšanas kopā ar mācītāju Juri Simakinu Maskavas
sv.Pētera luterāņu draudzes baznīciņā, kas atrodas vēstniecības
teritorijā, bija dažas stundas laika pilsētas apskatīšanai, bet jau
vakarpusē ceļš, uz lidostu, un tālāk četru stundu lidojums. Rezultātā
laika josla, kas šķir no Latvijas, ir sešas stundas.
Maskava – Abakāna
Abakāna ir rajona centrs, kurā arhibīskapu
Jāni Vanagu, mācītāju Jāni Bitānu un šīs vizītes nevainojamo
izkārtotāju Laumu Vlasovu sagaidīja vietējās kultūras nodaļas
priekšsēdētāja vietnieks un ļoti tradicionālā “Volga”, kuras
šoferis līdz pat Lejas Bulānai nodrošināja daudz pārdzīvojumu.
Sibīrijas braukšanas maniere.
Lejas Bulāna
Latviešu ciems, kuru apmeklējuši
daudzi no Latvijas – mācītāji, latviešu valodas skolotāji, filmētāji
un interesenti. Ciemats, par kuru salīdzinoši daudz rakstīts, rādīts
un stāstīts. Ciemats, kuram ir mazliet pat leģendāra pieskaņa.
Ciemats, kurā dzīvo cilvēki, par kuru valodas tīrību un skaistumu
var pabrīnīties. Ciemats, kurā sprediķus grib klausīties tikai
latviski. Ciemats, kura iedzīvotājus latviešus pirmo reizi apmeklēja
latviešu arhibīskaps. Vidējās paaudzes valodā gan dzirdams akcents
un krieviskojumi, daži jaunākie latviski runā, daži vēl saprot, bet
daži vairs ne runā, ne saprot.
Trīs ciema jaunietes svētīgi izmantoja virsgana vizītes laiku, jo
bija sagatavojušās iesvētībai, un dievkalpojumā tika iesvētītas.
Kopš neilga laika ciemā sākuši apmesties un pirkt mājas visarioniešu
sektas locekļi. Pašlaik tās ir četras ģimenes, no kurām daži bija
atnākuši arī uz dievkalpojumu. Kāda sektas locekle pēc
dievkalpojuma apliecināja, ka Kristus ir Visarions un vēstīja pēdējos
jaunumus, ka tas nesen parādījies saviem sekotājiem zelta kronī.
Ciemā palikuši apmēram 120 cilvēki. Skola, kura nupat nosvinējusi
140 gadu jubileju, vienā klasē pulcina stipri mazāk par desmit
skolniekiem. Diemžēl jāsamierinās ar domu, ka Lejas Bulāna kā
latviešu ciems ar laiku izsīks. Taču pārlaicīga ir kalpošana pie
viņu dvēselēm. Bulānieši labprāt sagaida ciemiņus, un arī šajā
reizē bija laba iespēja ciemoties un nakšņot bulāniešu ģimenēs.
Ciemā ir viena liela iela, viena skola un mazs veikaliņš. Bijusī
baznīca (tagad klubs) šīs vizītes laikā tika sagatavota
dievkalpojumam. Arhibīskaps sanākušajai draudzei solīja, ka ar šo
vizīti tiek nozīmēts mācītājs, kuram uzticēta pastāvīga garīga
atbildība par latviešu draudzi un kuram reizi gadā jāvizitē Lejas
Bulānā. Pašlaik apstākļi kārtojušies tā, ka otro gadu pēc kārtas
latviešu valodu un ticības mācību brauc pasniegt sv.Gregora skolas
studenti, kas noteikti būs labs atspaids dievkalpojumu sagatavošanā.
Zinādams par LELB arhibīskapa vizīti ciemā, uz satikšanos bija
ieradies rajona administrācijas vadītājs un vietnieks. Pie skaista meža
ezera un neliela uzkodām paredzēta cienasta sirsnīgā iepazīšanās
sarunā pagāja laiks. Šie paši ļaudis bija sagādājuši mazu pārsteigumu
atceļā no Lejas Bulānas uz Krasnojarsku, kad agrā rītā pirms saullēkta
liela lauka malā bija uzcepuši šašliku un sagatavojuši zivis.
Netradicionāla, oficiālu vietvaldes pārstāvju oficiālo viesu pavadīšana,
taču ļoti oriģināla. Lejas Bulāna atstāj jauku iespaidu pat pēc
īsas vizītes. Starp citu, kolhozs, kurā strādā bulānieši, saucas
“Latvija”. Sibīrijas Latvija.
Lejas Bulāna – Krasnojarska
Līdz Krasnojarskai ir 500 km, kas Sibīrijas
mērogos ir salīdzinoši mazs attālums. Sibīrijas meža “saulespuķu
seklas” ir ciedru rieksti. Tos graužot, laiks ceļā paiet ātrāk.
Ceļmalā blakus kafejnīcai būri sēž liels lācis. Izsauc līdzjūtību,
mežā gan tie ir bīstami. Šīs vizītes stūrmane Lauma Vlasova ar tādu
sastapusies pat aci pret aci. Netālu no Krasnojarskas HES prāmī jāšķērso
Jeņiseja. Tik daudz nepārsteidz pati upe kā varenie krasti. Sibīrijas
skati.
Krasnojarska
Paredzētā arhibīskapa tikšanās ar
Krasnojarskas rajona gubernatoru Ļebeģa kungu viņa prombūtnes dēļ
nenotika. Taču tikāmies ar Krasnojarskas latviešu biedrību, krievu
luterāņu draudzi un poļu katoļu mūkiem, kuri kalpo vietējā katoļu
draudzē, cīnās par sava dievnama atgūšanu un bija sagatavojuši
labas vakariņas. Klātesot daudziem Krasnojarskas latviešiem, notika
ekumenisks dievkalpojums, kurā pulcējās klostera brāļi, krievu
luterāņu mācītājs tēvs Daniēls kopā ar draudzes pārstāvjiem. Kā
augstais viesis arhibīskaps tika lūgts teikt sprediķi un svētīt sanākušos
dievlūdzējus. Arhibīskapa vizīti ieinteresēti uzņēma arī vietējie
masu mediji, un preses konference tika pārraidīta TV ziņās jau tās
pašas dienas vakarā.
Vietējie bija parūpējušies par vienu no lielākajiem pārdzīvojumiem
Krasnojarskas apmeklējuma laikā – Krasnojarskas stabu apmeklēšanu.
Stabi ir daudzas milzīgas akmens klintis, kas paceļas pāri taigas
koku galiem, ar ļoti savdabīgiem nosaukumiem, no kuriem zīmīgākais
– "Mitra" – bija klintij, kurā uzkāpa arhibīskaps.
Krievu luterāņu draudzes mācītājs, stāstot par savas draudzes
jauniešu gleznaino nometni Sajānu kalnos, izteica virsganam ielūgumu
šādā nometnē nākošgad piedalīties arī jauniešiem no Latvijas.
Sibīrijas piedāvājums.
Krasnojarska – Maskava – Rīga jeb P.S.
Aeroflotes pakalpojumi Krievijā ir
specifisks temats, tāpat kā daudzas citas utilitāras lietas, kuras
interesantāk ir piedzīvot, nekā par tām dzirdēt.
Izņemot to, ka arhibīskapa iecerēto Vinsenta van Goga darbu vietā
izstādē Maskavā bija jāaplūko Pablo Pikaso, pārējais atpakaļceļā
kārtojās labi.
Neapšaubāmi, ka šāda vizīte bija nepieciešama un arī svarīga. Ja
Sibīrijas latviešus ar Latviju nevieno vēlme atgriezties tēvijā,
tad tomēr vieno mūsu valoda un ticība. To apstiprināja fakts, ka
latviešu valodas skolotājus tur arvien gaida un viņiem ir vēl kam
latviešu valodu mācīt. To apstiprināja trīs jaunas meitenes, kuras
savu ticību pirms iesvētīšanas apliecināja latviski, jo Lejas Bulānā
līdz šim visi to ir apliecinājuši latviešu valodā. To apstiprināja
fakts, ka sprediķi ļaudis gribēja dzirdēt latviski, un tur tas nozīmē
ko vairāk nekā nacionāla nostaļģija, jo klausījās arī tie, kas
nesaprot. Un pat, ja par latviešiem Sibīrijā var teikt, ka tie izsīkst,
tas nemaina faktu, ka esam viena tauta un ka šeit un tur ir viena ticība.
Īpašs likās rajona priekšsēdētāja novērtējums arhibīskapa vizītei
pirms kāda tosta uzsaukšanas. Viņš sacīja, cik labi, ka jūs,
latvieši turaties kā viens vesels un neaizmirstat savējos šeit, Sibīrijā.
Un vēl viņš sacīja, ka labāk, ka latvieši paši atbrauc un šurp
nav jāved. Sibīrieša joks.
Jānis Bitāns, Saldus sv. Jāņa, Remtes draudzes mācītājs, sv.
Gregora Kristīgās kalpošanas skolas direktors, “Svētdienas Rīts”
svetdienasrits@parks.lv
