BULĀNIETIS. SIBĪRIJAS ATMIŅAS
Paklausot
Lejas Bulankas mācītāja H. Zāliša uzaicinājumam ieņemt minētā
kolonijā skolotāja un ērģelnieka vietu, devos 1890. gada septembri
no Vecpiebalgas mācītāja muižas, kur vienu gadu biju darbojies, uz
Valku pie Cimzes semināra direktora Hakmaņa, kas mani apgādāja ar
padomiem garajam Sibīrijas ceļojumam, jo viņš pats vairāk gadus
bija Tomskā par mācītāju un labi pazina turienes apstākļus. No
Valkas braucu uz Pēterpili. Tur divi Cimzes semināra audzēkņi —
M. un K. —, kas tolaik apmeklēja Pēterpils konservatoriju, mani
laipni uzņēma un iepazīstināja ar galvaspilsētu, No Pēterpils
man bija jāceļo uz Maskavu pie ģenerālsuperintendenta Kosmaņa,
zem kura vadības atrodas visas Sibīrijas kolonijas. Viņš bija ļoti
priecīgs, ka es gribot viņa dibinātā Lejas Bulankā skolotāja
pienākumus. (Skat. «Jaunatnes Drauga» 1926. g. Nr. 5.) Ģenerāls [superintendents]
Kosmanis mani apgādāja ar attiecīgiem dokumentiem un norādījumiem.
Tālāk ceļoju uz Nižņijnovgorodu, lai no turienes pa Volgu un Kamu
ar tvaikoni nokļūtu līdz Permai. Ceļojums tvaikoni bija ļoti
jauks un patīkams: Volgas un klinšainie Kamas krasti laistījās
septembra saules staru zeltā. No Permas pāri Urāliem veda jaunbūvētais
dzelzceļš līdz Tjumenei [Tjumeņai], tālāk dzelzceļa tolaik
Sibirijā nebija. Nakti, pār Urāliem braucot, maz ko redzēju.
Gaismai austot, jau bija Sibīrijas līdzenums. Tjumenē iebraucu 29.
septembri. (Man 1923. gadā braucot uz Latviju, komunisti neizlaida
rakstītu atzīmju. tādēļ sīkus, noteiktus datus varu sniegt tikai
tik daudz, cik pēc 44 gadiem palicis atmiņā.) Parasti no Tjumenes
ceļoja tvaikoni pa Tabolas un Irtišas upēm uz ziemeļiem līdz Obas
upei un tad pa Obu uz dienvidiem līdz Tomskai un pa Tomas upi
iebrauca pilsētā. Bet vēlā rudens dēļ tvaikoņi uz ziemeļiem
negāja. Nu bija jābrauc ar zirgiem. Tādā gadījumā vajadzēja
savu ceļa ratu (tarantasu). Tarantass bija līdzīgs Latvijas līnijdroškām.
Tikai dēļa vietā bija 5—7 gari koki, kārtis (drogi), kas braucot
šūpojās. arī kurvis nebija no cietiem dēļiem, bet pīts no kārklu
klūdziņām. Ceļotājam vajadzēja mazākais divus dūnu spilvenus.
uz kuriem sēdēt un atspiesties. Tā varēja ne vien omulīgi braukt,
bet arī braucot izgulēties. No kurvja līdz pakaļratiem bija liela
plāksne, uz kuras novietoja ceļotāja bagāžu. Tādam tarantasam
varēja arī būt jumts. Pirmais ceļotāju vilnis ar zirgiem labākos
tarantasus bija aizbraucis, un grūti bija sameklēt lietderīgu
tarantasu. Atradu ceļa biedri līdz Tomskai. Kāds tirgonis no lekškrievijas
guberņām brauca uz Tomsku meklēt savu bagāto krusttēvu. Viņš
tarantasa pirkšanai nepiekrita. Tā mēs divatā izbraucām no
Tjumenes bez sava tarantasa. Krievs bija ļoti veikls un pazina savu
tautu. Viņš mani nostādīja par «ņemeckij
barin» (vācu kungs), kas no Maskavas un brauc tikai labā tarantasā
un ar labiem zirgiem. Vedēju mums netrūka. Krieviem bij nedēļu
gari svētki (pokrovs), zemnieki sēdēja baros un skrēja braucējiem
pretī, solīdamies tos vest. Gar lielo Sibīrijas ceļu bija bagāti
ciemi, pat mežos un neapstrādātos apgabalos, kuri pārtika vienīgi
no mantu un ceļotāju pārvadāšanas. Mēs braucām dienām un naktīm.
Braucot tarantasā varēja nosnausties. Retumis pie liela noguruma,
zirgus mainot, varēja kādu stundu pagulēties viesistabā (gornicā)
spilvenu gultā. Viesistabas ar grīdsegām, sienas izgreznotas ar svētbildēm
un ķeizara ģimenes portrejām.
Реклама: Для вашего дома. Металлочерепица от ООО Деймас!
Katrā
viesistabā bija, kā krievi paši izteicās, svētā trīsvienība,
t. i., Aleksandrs III, Marija Feodorovna un troņmantnieks Nikolajs.
Zirgus mainot, ceļotājiem deva tēju, tas piederēja pie vešanas
maksas. Dažiem kurvi bija savi uzkožamie, bet bieži vien viesmīlīgā
saimniece piekrāva galdu ar gaļu, pīrāgiem un citām labām lietām.
Tas viss par dažām kapeikām. Ēdamvielas bija pasakaini lētas, dārga
vienīgi nauda. Lielās saimniecībās, kurās bija vairāk pāru
zirgu braukšanai un kur ceļotāji bieži iegriezās, patvāris vārījās
dienās un naktis. — Kādu vakaru pēc izbraukšanas no Tjumenes
ieraudzīju mēnesi pie debesim, kuru visu laiku nebiju redzējis. Tas
pats vecais dzimtenes mēnesis mani tik laipni sveicināja, ka prieka
asaras saskrēja acis. Ja tāds vecs paziņa Sibirijā līdzi nāca,
tad nebij ko raizēties! Šo domu ritināju tālāk: dienā spīd tā
pati mīļā dzimtenes saulīte un Dieva acs mani visur redz. Viss tas
vairoja drosmi ceļā. — —
Mēs
devāmies uz austrumiem pa lielo Sibīrijas karavānu ceļu (traktu).
Šis ceļš stiepās kā plata, melna lente pa Sibīrijas līdzenumu.
Neviens ceļu nelaboja, to darīja daba. Lietus laikā melnzeme vai
stepes smilts palika lipīga kā piķis. Un tā visas bedres nolīdzinājās
un ceļš palika līdzens un glums kā āda. Ceļa platums vietām
bija tik liels, ka no vienas malas otru tikko varēja saredzēt. Pa šo
melno lenti kustējās dienām un naktīm verstīm garas vezumnieku
rindas uz priekšu un atpakaļ. Katra vezuma pakaļā bija tikls ar
sienu un trauks ar auzām. Zirgi iedami ēda, un tos pie ūdens
padzirdīja, un tā viņi gāja dienām un naktīm, ēdināšanai
lieka laika nevajadzēja. Pa šo ceļu uz abām pusēm aulekšoja divjūgi
un trisjūgi, bet bija arī vairāk zirgu priekšā. Augstākos ierēdņus
pavadīja jātnieki, kazaki. Redzēja dzenam arī notiesāto partijas.
Gar ceļa malām kustējās melni stāvi ar aizsaini un katliņu uz
muguras, tie bija Sibīrijas klaidoņi. Daži no viņiem mēroja garo
ceļu no Klusā okeāna krastiem uz Urāliem 2. vai 3. reizi savā mūžā.
Tāds klaidonis, vakarā nonācis ciemā, apmetās kādā pirtiņā
vai rijiņā ciema malā. To paziņoja saimniekam, tas apgādāja
klaidoni ar ēdamo, tējai katliņš viņam bija pašam. Ja notika
laupīšanas vai zādzības, tad tās izdarīja apkārtnes ļaudis,
klaidonis ar tādām lietām nenodarbojās. Ja klaidonis piedalījās
kādās nelietībās, tad viņa biedri to bargi un nežēlīgi sodīja.
Bijuši gadījumi, kad kāds ciems sācis klaidoņus vajāt un nodot.
Tāds ciems tapis nodedzināts. Visumā klaidoņu attiecības ar iedzīvotājiem
bija labas. Ziemai uznākot, klaidonis piemetās par puisi pie kāda
saimnieka. Ar nopelnīto algu izlaboja un papildināja savu apģērbu
un nākamā pavasari turpināja ceļu, kas ilga 2—3 gadus.
Lielie
ciemi, kur mainīja zirgus, atradās 25, 30 un 40 verstes viens no
otra. Vedējs nākošā ciemā brauca tikai pie sava draudziņa (družok).
Pārticis saimnieks brauca pie tāda paša pārtikuša drauga. Tā varēja
pa zināmu rindu (verjovotšku) nobraukt simtām verstīm ar labiem
zirgiem un padzert tēju glītās viesistabās. Bet gadījās, ka
pretim braucošie vedēji ceļa vidū ar ceļotāju piekrišanu pēdējos
izmainīja un tā ceļu uz pusi samazināja. Tādas maiņas bija
parasta parādība. Pie maiņām gadījās iekļūt sliktā rindā pie
sliktiem draudziņiem. Tad nākošā ciemā neļāva braukt pie
drauga, bet ceļotāji paši izvēlējās kādu no labākām mājām.
Katrā mājā ceļotājus ar prieku uzņēma. Vedēji braucot, zirgus
mudinādami, mīlēja kliegt, sevišķi naktis un kad tuvumā parādījās
pretimbraucēji. Pret kalnu zirgus trieca aulēkšos, tā tiekot vieglāk
kalnā augšā. («S gorki na gorku, barin dast na vodku», t. i.,
aulekšos no kalna kalnā, kungs dos dzeramnaudu.) Noteikta laika
neatminu, bet pēc kādām nedēļām iebraucām Tomskā. Tur
noskaidrojās, ka mans ceļa biedris bija aizbraucis savam tēvocim
garām, kurš dzīvoja Kolivanas pilsētā. Tam nu bija jābrauc kādu
gabalu atpakaļ. Es griezos pie luterāņu mācītāja Kellera. Apbruņojies
ar padomiem un revolveru, bez kavēšanās devos viens pats ceļā,
lai ziema manis nepārsteigtu.
Vienam
pašam ceļā gāja grūtāki, bet man jau bija daudz ceļa piedzīvojumu.
arī maksa, 3 kapeiku par versti, bija vienam jāsedz. iebraucot Jeņisejas
guberņa, Austrumsibīrijā, maksa par versti pacēlās uz 4 kapeikām.
(Tagad Jeņisejas guberņa pieskaitīta Vakarsibīrijai.) Pa ceļu
braukdams, uzzināju, ka nav vajadzīgs braukt līdz Atšinskai [Ačinskai],
lai no lielā karavānu ceļa nogrieztos uz Minusinsku [Minusinsku],
bet var nogriezties pie Marijinskas pa līdzenu stepi un taisnāku ceļu,
kamēr no Atšinskas ceļš kalnains. No Marijinskas ceļš sāka iet
uz dienvidiem, braucot pa stepi, bieži gadījās par vedējiem tatāri,
kas dzīvoja krievu ciemos. Tatāri ar saviem stepju zirgiem brauca ārkārtīgi
ātri un lielus gabalus, izlaizdami 2 un 3 stacijas. Tatāram ar vienu
jūgumu nobraukt 100 verstes nebija nekas sevišķs. Sānzirgam pastāvīgi
jālec aulekšos ar uz leju noliektu galvu, lai no tālienes izskatītos
kā ripulis. Sibirjaka lepnums bija zirgu lielās krēpes, kuras aulekšojot
vējā viļņoja. Pēc kādām dienām, izbeidzoties stepei, sākās
stāvi kalni. Ceļš tuvojās Jeņisejas krastiem. Pēdējā dienā
tatārs ar labiem zirgiem apņēmās mani novest līdz Minusinskai pāri
par 100 verstīm. Sākām braukt, pienāca tumšs vakars. Pa līdzenu
ceļu braucot, biju aizmidzis. Miegā jutu, ka rati vairs neripo.
Uzmodies uzprasīju tatāram, kas noticis. Tas, zirgus izjūdzis,
atbild, ka tumsā nevarot tikt pāri Jeņisejai. Viņš iešot stepē
zirgus barot, un es lai guļot tālāk. Cik tumsā varēju nomanīt,
tad bijām līdzenumā un visapkārt rēgojās milzīgi ciņi. Tā kā
vairāk nakšu nebiju gulējis, tad satinos savā tulupā (liels, ērts
kažoks) un gulēju kā mātes klēpi. Ritā tatārs, mani modinādams,
aicina tēju dzert aulā. Uzcēlies redzu, ka tumsā par ciņiem biju
noturējis tatāru jurtas (zemnīcas). Ar tatāru tēju man bija bēdīgi
piedzīvojumi, tādēļ turpat vāģos pabrokastoju no sava ceļa
kurvja un braucām tālāk. Drīz nonācām krievu ciemā Petrošilovā
uz Jeņisejas trakta. Te Jeņisejai liels platums, bet ūdens straujš
un pa akmeņiem vārās kā katlā. Pārceltuves nebija, jābrauc pa sēkļiem.
Laivā braukt vēl bailīgāki. Bija jāpadodas liktenim. Tatārs
braukāja līču loču pa sēkļiem, un pēc ilgāka laika tikām otrā
krastā. Ceļš veda stāvā kalnā. Pārbraukuši kalnāju, sākām
laisties uz leju. līdzenuma malā pie horizonta sāka parādīties
Minusinska.
Minusinskā
iebraucis, liku apturēt pie pasta kantora. Tur nodevu vēstules uz
dzimteni un apjautājos par luterāņu kolonijām un pa kādu ceļu uz
turieni braukt; un vai pilsētā nav latviešu? Atbilde bija:
kolonijas būšot 200 verstes, jābraucot caur Daņilova spirta dedzinātavu,
un latviešu viņi nezinot. Tādas ziņas nebija iepriecinošas. Domāju,
ka drīz ceļam būs gals un sastapšu tautiešus, bet tas viss nu vēl
tālumā. Bet ziņas bija nepareizas. Krievu ierēdnim jēdziens «latvietis»
bija svešs. Viņi kolonistus šķiroja divās daļās: inteliģentie,
pārtikušie — visi «ņemci» (vāci) un pārējie no visām tautībām
— tšukņi. Atnācu pie tatāra bēdīgs, nav kur iebraukt, jābrauc
uz Daņilova zavodu 25 verstes no Minusinskas. Tatārs apņēmās mani
turp novest. Ap vakaru nonācām zavodā un apstājāmies tirgus
laukumā, lai apprasītos par kolonijām. Piejāja garš vīrietis ar
sirmu vaigu bārdu un uzrunāja mani vācu valodā: es laikam būšot
jaunais Bulankas skolotājs. Pirmā somu kolonija esot vairs tikai 45
verstes. Tur ciema skrīvers vācietis, viņam sieva latviete, tie
mani laipni saņemšot un izstāstīšot visu vajadzīgo. To teicis,
viņš atsveicinājās un aizjāja pa ceļu uz Minusinsku. Uzzinājis,
ka jābrauc pa augstiem kalniem, nolēmu pārgulēt zavodā pa nakti.
Liku tatāram iebraukt tuvākā labākā mājā. iebraucamās vietas
un viesnīcas, izņemot lielās pilsētās, Sibirijā nepazina. Bija
sakāms vārds — «Kas ceļotāju, svešinieku uzņem, tas uzņem
Kristu.» Sibīrijas viesmīlība bija apbrīnojama.
Sāku
viesistabā izģērbties, kad izdzirdu aiz muguras: «Labvakar,
jaunskungs, nākat pie mums!» Šis skaņas man izlikās kā eņģeļa
balss, jo latviešu skaņas nebiju dzirdējis visu garo ceļojumu, sākot
no Pēterpils. Drīzi ieradās arī runātājas vīrs, kādreiz bijis
Irlavas semināra audzēknis. Ar prieku pārgāju tautiešu dzīvokli,
kuriem līdzās, otrā sētā, dzīvoja cita latvju ģimene. Zavoda
dibinātājs bijis kāds Kurzemes žīds. Pārkrievojies par Daņilovu
un pieņēmis pareizticību. jo uz kāda ķeizara ukaza pamata nebija
žīdiem brīv apmesties uz dzīvi Minusinskas apriņķi, kurš skaitījās
par Sibīrijas maizes klēti. Vecais Daņilovs
runājis latviski un sava zavodā nodarbinājis daudz latviešu. Viņš
manu laipno mājas tēvu pieņēmis muciniekiem par priekšstrādnieku.
Spirts no zavoda gāja uz Krasnojarsku, Irkutsku un Tomsku. Žīdiņš
īsā laikā palicis par miljonāru. Tolaik viņš jau bija miris;
zavodu pārvaldīja pilnvarnieks. Jaunie Daņilovi, miljonāri, dzīvoja
Pēterpili un pa ārzemēm. — — Otrā Ritā mans vedējs bija
latvietis. Sākām braukt kalnā, nobraucām stundu, bet vēl nebijām
augšā. līdz somu kolonijai bija jāpārceļas pār trim augstām
kalnu grēdām, kuru starpā bija krievu ciemi. Ļoti skaists un auglīgs
apgabals. Pakalnes bija kā tepiķis ar dzelteniem un melniem tīrumiem
starp zaļiem laukumiem. Kalnu virsotnes apklātas ar lapu koku mežiem;
bet augstākās galotnes kailas. Ceļš arvienu gāja uz augšu. Pēc
pusdienas sasniedzām somu koloniju — Verhņijsuetuku, sauktu
Kamennij Brods. Kolonija ir augstā kalnu līdzenumā tuvu pie 2000 pēdu
virs jūras līmeņa. Aiz kolonijas ziemeļos paceļas divi kalni,
2800 pēdas augsti. Skrīvers ar kundzi mani laipni uzņēma, iepazīstināja
ar somu skolotāju, jauno ērto skolu un glīto baznīcu. Skolotājs
L. bija ievērojams darbinieks, abu minēto ēku cēlājs. Mācītājs
somiem dzīvoja Omskā un vasarās ieradās uz kādu laiku Kamennij
Brodā. arī igauņu kolonijas skolotājs V., kas nejauši tur gadījās,
ar mani iepazinās. Sarunās laiks aizsteidzās ātri, bet es vēl tanī
pašā dienā gribēju nokļūt latviešu ciemā Lejas Bulankā. Mans
vedējs bija skrīvera sievas brālis. Izbraucām pavakarē. Lai
nobrauktu 25 verstes līdz Lejas Bulankai, tad bija jāuzceļas augstu
kalnu mugurā un tad jānolaižas uz lielo un dziļo Kebežas leju,
kur pie Bulankas upītes ietekas Kebežā ir L. Bulanka. Vēl nebijām
kalnu mugurā, kad satumsa, jo kalnos pēc saules rieta tūlīt ir
tumsa. No kalnu augšas uz leju veda kāda grava, tad braucām pa
kalnu līdzenumu un pēdīgi sākām laisties uz leju kā pa trepēm,
t. i., no viena pakalna uz zemāko u. t. jpr. Vedējs kalna pakājē rādija
daudz uguntiņu, tā esot Bulanka. Es domāju, ka nu būsim drīz galā,
bet vedējs pasmējās un teica, ka vēl līdz ielejai jānobraucot
verstes piecas. Ciemā iebraucot, varēja saskatīt dažas nelielas mājiņas,
turpretī priekš 5 gadiem uzceltā baznīca atstāja patīkamu
iespaidu. Aiz baznīcas nāca redzama liela gara ēka ar apgaismotiem
lieliem logiem, tā bija mācītāja māja. Nu es biju ceļa galā,
apmēram 1 1/2 mēneša laikā biju nobraucis tuvu pie 5000 verstīm,
no kurām vairāk kā pusi ar zirgiem. Visā garā ceļā man negadījās
nekādas klizmas, un tas arī nevarēja citādi būt, jo vecie
dzimtenes draugi: mēnesis, saule un Dieva acs man sekoja visur līdzi.
Mācītājs Zālitis mani saņēma ar lielu prieku un deva man savās
mājās godīgi pelnīto atpūtu. Tādā svešumā mēs divi vienas
draudzes (Cesvaines) dēli sastapāmies pie kopēja darba. Pēc dažām
dienām (svētdienā) svinējām reformācijas svētkus, un tad drīz
pēc tam otrā svētdienā bija jau ziema, kura man uz papēžiem bija
sekojusi. — — Tagad daudz kas izliekas kā pasakā, tomēr Dievs
mani nesa kā uz ērgļa spārniem.
PIRMIE
IESPAIDI CITI NOVĒROJUMI KOLONISTU DZĪVĒ
Sāku
iepazīties ar savu jauno mītni. Ielas bija platas, gar ielu malām
bija sabūvēti dzīvokļi. Visas ēkas bija no koka ar dēļu vai
lubu jumtiem. Bij dažas lielas un plašas dzīvojamās ēkas, bet
lielākais daudzums bija mazu mājiņu vienas ģimenes vajadzībām.
Uz ielas atradās dzīvojamās ēkas un otrā pusē vārtiem bija klētis,
arī uz ielas. Tad nāca plašs pagalms, gar kura malām atradās staļļi,
kūtis, malkas nojumis, pirts ar virtuvi. Pirtis bija ar grīdu un dūmvadu,
tur uzturējās strādnieki. Šis ēkas atradās puslokā pret dzīvokli
un klēti un daudzreiz ierobežoja visu pagalmu. Ja ēku vidū bija
starpa, tad to iežogoja augsta sēta, un tā radās cietoksnim līdzīgs
apžogojums. Aiz pagalma ēkām sekoja liels laidars ar un bez
nojumiem. Tur uzturējās liellopi un dienās arī sīklopi. Kūtis
turēja vairāk tikai sīklopus un zirgus staļļos. Aiz laidara bija
sakņu un tabakas dārzi. Dārza galā bija rijiņa ar kuļamo klonu
un aizgaldu priekš labības un salmiem. — — Dzīvoklī lielā
istaba bija krāsns, uz kuras sildījās vecīši un bērni pēc
krievu parauga. Aiz lielās istabas bija viena vai divas mazākas
istabas. Izsūtītie daudz ko bija piesavinājušies no krieviem.
Turpretī
brīvnācēji, kuri ap 1870. gadu trijos pulciņos bija ieradušies no
Dikļu un Umurgas draudzēm, ierīkojās pēc Latvijas parauga. Tāpat
apģērba ziņā atsūtītie piekļāvās krieviem, kamēr brīvnācēji
valkāja pašaustas vilnas un nātnas drēbes, vadmalas mēteļus un
ar vadmalu apšūtus kažokus. Sibirjaka darba apģērbs bija: kājās
«bradņi», zābaki ar gariem, mīkstiem stulmiem, kuri sniedzās pāri
ceļiem, zem ceļiem tie bija apsieti. Pie stulmiem bija galvas no
cietām ādām ar biezām zolēm un naglotiem papēžiem. Valkāja
garus, svārkiem līdzīgus mēteļus, azamus, kurus ap gurniem
sajoza, priekšējos stūrus aiz jostas aizbāza, lai tie ejot un strādājot
nekultos gar kājām. Aukstā laikā (ap 30° R) viņi valkāja bez izņēmuma
tūbas zābakus, vienu mazo kažociņu pie darba un braucot tam pāri
lielu, ērtu kažoku (tulupu) un lielu jērenicu galvā (papahu). Ar
laiku brīvnācēji drēbju gatavošanā un valkāšanā ņēma pārsvaru.
— — Ēdienu ziņā kolonisti pārtika ļoti labi. Ēda trīsreiz
dienā gaļu un baltmaizi. Viņi apgalvoja, ka Latvijā bijusi pasīlija,
bet te viņi dzīvojot brīvā zemē, kur piens un medus tek. (Par
pienu, medu vēlāk.) — — Ziemā sievieši nodarbojās ar lopu kopšanu
un drēbju gatavošanu: vērpšanu, aušanu un adīšanu. Sīklopiem
piegrieza lielāku vērību, kamēr liellopu kopšana, kas vairāk
piekrita vīriešiem, bija ļoti primitīva. Ritos lopus no laidara
aizdzina pie kuļamā klona, tur pār sētu izmeta izkultos salmus, pa
kuriem bez liellopiem aitas, teļi, cūkas un arī vistas dzīvoja.
Pret vakaru lopus aizdzina pie upes vai akas padzirdīt. Tad laidarā
uz sniega izmeta sienu, un ar to lopu barošana izbeidzās. Bet arī
gadījās, ka lopi pa nakti palika salmos. Tur tiem bija mīksta guļa.
Ja uznāca sniegs vai putenis, tad lopi palika mierīgi guļot, un otrā
rītā no kupenas rēgojās tikai galvas ar ragiem. Lai salmu nesakrātos
par daudz, tad vakaros izēdas aiznesa tālāk un sadedzināja. Tumšos
vakaros tādas iluminācijas redzēja visapkārt ciemam. Pavakaros
bija visu kalnu iluminācija, bet par to vēlāk. — — Labību kūla
visu ziemu, un tā pietika lopiem barības līdz pavasarim. Rudeni nopļautā
labība bija sakrauta lielos blāķos. Saimnieks sajūdza savus 2 vai
3 zirgus ragavās, apbruņojies ar lāpstu un cirvi, brauca viens pats
pēc kūlīšiem. (Krievu ciemos brauca viens pats cilvēks ar 8 vai
10 zirgiem līdz 20 verstes pēc siena vai labības.) Bulānietis,
nobraucis pa kalniem 8—15 verstes un vēl tālāk, notīrija labības
blāķi no sniega vai izraka no kupenas, piekrāva visus vezumus un
laidās uz māju, kur nonāca vēlā vakarā. No kalniem un pa līdzenumiem
arī ar vezumiem, kuri nebij lieli, laida rikšus. tikai pret kalnu
brauca soļos. No kalniem uz ciemu arvien gāja uz leju. Zirgus labi
baroja, tiem deva ik dienas auzas. Zirgi nebija vezumu vilcēji, bet
labi skrējēji. Kad labība bija savesta, tad to žāvēja, kūla, un
pēc kulšanas sākās no jauna vešana utt. Bez kulšanas. kūlīšu
un siena vešanas vīriešiem ziemā bija jāpieved malka un būvkoki,
kurus cirta par brīvu. kur tik varēja. Dažās mājās saimnieks
bija pats kungs un kalps. Retos gadījumos pieņēma strādnieku.
Latvieši dzīvoja mazās ģimenēs: pieaudzis dēls aizgāja no tēva
un dibināja savu saimniecību Bulankā dzīvoja arī vācieši lielākās
ģimenēs. kur pie tēva dzīvoja vairāk dēlu. Turpretī krievu
ciemos vectēvs rīkoja bērnus un bērnu bērnus 30—40 cilvēku
vienā ģimenē.
Savāda
parādība ciemā bija «zelta zēni”, zelta mazgātāji. Aiz Lejas
Bulankas bija vēl divi krievu ciemi12 un 15 verstes tālu, tad sakas
Sajankalnu rindas. Šinīs kalnos bija vairākas zelta mazgātavas. Viņas
no Bulankas nebija tālu — 200—500 verstes. Sibīrijas tuvuma un tāluma
jēdzienus tēlo avīžu ziņas. Ap 1890. gadu cēla pirmo cukura
fabriku Minusinskas apriņķa dienvidos. Par šo fabriku avīzes ziņoja,
ka viņu ceļot pie Krasnojarskas uz Ķīnas robežām. Fabrika bija
no Minusinskas 60 verstu uz dienvidiem, no Minusinskas līdz
Krasnojarskai ir 500 verstu, tātad 560 verstes ir pie Krasnojarskas.
No cukurfabrikas uz dienvidiem pēdējais krievu ciems kalnos ir ziemās
pa ledu uz Jeņisejas pāri 400 v., vasarā, pa kalnu stidziņām jājot
vai kājām ejot, 200—309 v. No krievu ciema Ufas ir vēl līdz
Sajotijas robežai ap 100 v., aiz Sajotijas nāk Mongolija, un aiz
milzīgās Mongolijas sākas Ķīnas robeža. Pēc Sibīrijas jēdzieniem
cukurfabrika atradās uz Ķīnas robežām, jo Mongolija piederēja
pie Ķīnas un sajati bija atkarīgi no Mongolijas. (Krievijas robežnieki
sajati — mežonīga kalnu tauta uz ļoti zema kultūras stāvokļa.)
«Zelta zēnu» loma kolonijā ir aprakstīta «Jaunatnes Draugā»
1926. gada 7. numurā. Man Bulankā ierodoties, zelta mazgātāju
zvaigzne sāka norietēt. — — Bijām ar mācītāju Zālīti kādās
kāzās. «Zelta zēns» apņēma liela saimnieka audžumeitu par
sievu. Apsievojies tas sāka zemi strādāt un palika par krietnu
saimnieku. Kāzās bija daudz «zelta zēnu» platās plīša biksēs,
pārlaistās pār zābaku stulmiem, un sarkanos virskreklos, zelta
mazgātāju lepnums. Ciema ļaudis jokoja, ka sarkanā kreklā arī
pie 30° R nesalstot. Uz galda bija sakrautas ceptu un vārītu ēdienu
un dažādu dzērienu kaudzes. Mans galda biedris, kāds izbijis
Bulankas dižvīrs, sāka man stāstīt par Sibīrijas labumiem un
gardumiem uz galda, kurus taukos vai sviestā mērcējot un ēdot, tie
paši uz leju ejot. Bet tas bija tikai ievads uz galveno tematu par
to, kas viņš kādreiz Bulankā bijis un kā viņš sava baltā zirga
dēļ nokļuvis uz Sibīriju. Turējis krogu uz Vecpiebalgas un Ērgļu
robežām. Zagļi bez viņa ziņas paņēmuši šā baltiņu un izzaguši
linu vezumu no kādām mājām, bet «nevainīgais» saimnieks baltiņa
dēļ atsūtīts uz pasīliju, kur viņam tomēr labi gājis. Šim
goda vīram aizmirsās man pastāstīt. kā zagtie lini atrasti viņa
pagrabā. Drīz vien nācu pie atziņas, ka nav nekādas nozīmes jautāt
pēc izsūtīšanas iemesliem, jo katram «nevainīgam cilvēkam»
bija gatava sava pasaciņa, kā viņš kritis par upuri citiem cilvēkiem
un nelaimīgiem apstākļiem. Visumā kāzas neatstāja slikta
iespaida, bet mācītājs paskaidroja, ka pieklājība un rāma uzvešanās
uzturējās tikai tik ilgi, kamēr mācītājs ar skolotāju tur atradās.
Skolas
darbā man bija jāpārvar stipra opozīcija no vecā skolotāja un viņa
piekritējiem. (Par agrākās skolas virzienu — "Jaunatnes
Drauga" 1926. gada 6. numurā un par skolotāja centieniem —
1926. gada 8. un 9. numurā.) Lai gan skolas darbs noritēja nepiemērotās,
īrētās telpās, tomēr brīvā laikā tas vērsa uz sevi vispārīgu
ievērību un piekrišanu. Radās vienprātīgs spriedums: «Lūk, sen
jau tā vajadzēja, tā tik labi!» Ko tad tā vajadzēja, un kas bija
labi? Labi bija, ka skolotājs visu dienu nodarbojās ar skolēniem;
katru dienu turēja skolu un sāka skolēniem
mācīt bez lasīšanas un rakstīšanas arī rēķināt un citas
nepieciešamās zināšanas. Tolaik Sibirijā nebija ne skolu, ne
skolu likumu vai kādu noteikumu. Skolotāja uzstāšanās bija
likums, kuru sabiedrība ar brīvnācējiem priekšgalā sankcionēja
(«J. Dr.” Nr. 10). Pēc brīnišķīgi veiktā ceļojuma man
drosmes netrūka. Ne vien no skolēniem, bet arī no viņu vecākiem
prasīju pienākumu pildīšanu un visas nepareizības nelokāmi
noraidīju. Uzzinājis, ka mani skolēni, 17 un 18 gadus veci puiši,
jaucās starp dzērājiem, nogāju mierīgi dzertuvē un tos izvedu ārā.
Tas bija kas negaidīts, un visi dzērāji apklusa. Pēc manas aiziešanas
ar krodzinieku priekšgalā kopīgi nolēmuši, ka sen to tā vajadzējis.
Nelokāmi runāju, kas runājams, un darīju, kas darāms, bez kādas
politikas vai kompromisiem. Tas atstāja iespaidu arī uz morāliski
grimušiem ļaudīm. Ir «zelta zēni» sāka mani respektēt. Dzirdēju
runājam: «Zēni, tur iet skolotājs, tā neaiztiekat, viņš pilda
savu pienākumu, un, ko tas saka, tā ir taisnība.” īsā laikā
man ciemā bija liela piekrišana. Pretinieki nogāja pie malas un
apklusa. Pie pirmās izdevības viņi mēģināja sevi parādīt no
labās puses, stāstīdami anekdotēm līdzīgus notikumus no agrākās
skolas dzīves. Lai ļaudīm imponētu, tad skolotājs plātījies ar
materiālistu negatīvo filozofiju. Par piemēru: Mozus bijis liels ļaužu
krāpnieks. Kā tas varējis zelta teļu pelnos sadedzināt? Zeltu
paturējis sev un ļaudis mānījis ar pelniem, un vēl daudz citu tādu
asprātību. Skolotājs, būdams ciemā vienīgais garīgais vadonis,
nēsājis garus matus pēc popu parauga un licis saukties sevi par
kungu. Bet visu vērību piegriezis tikai saviem materiāliem
labumiem. Kādā svētdienas rītā tas aris ar puišiem kalnā. Garām
braucis kāds zemnieks, tas padevis labdienu un teicis: «Vai, kungs,
jums gan šodien vajadzēja turēt Dieva vārdus!» Kungs brīnīdamies
atplētis acis un jautājis: «Vai tad šodien svētdiena?»— Kāda
aina no klases darba: kungs naktis ar kalpiem kūlis riju, dienā jāiet
klasē. Nosēžas pie galdiņa un liek skolēniem lasīt. Lēnām
galva noslīd uz galdiņa, un kungs iesnaužas. Kāds drosminieks
apgriež grāmatu otrādi. Klasē sākas klusi smiekli, kuri arvien
paliek stiprāki, ka ir kungs uzmostas. Tver pēc grāmatas un, to
apskatot, runā:
«Nu,
nu, kas tad tas te nu ir?» Klasē pērkonam līdzīgi smiekli. Tādu
nostāstu ļoti daudz.
Grūts
uzdevums bija apgādāt skolēnus ar grāmatām. Rīgā pasūtītās
un samaksātās grāmatas ar luterāņu konsistorijas starpniecību kā
kroņa sūtījumus nodeva pastā. Bet izsūtītāji Rīgā aiz nolaidības
samainīja iesaiņus un nosūtīja uz citām kolonijām. Tā dažs
labs grāmatu sūtījums gāja zudumā. Kamēr lietu noskaidroja, pagāja
6 un vairāk mēnešu, bet zudums bija jāpiecieš. Vispārīgi ar
pastu bija lielas grūtības. Vēstule Latvijā nonāca pēc viena mēneša,
jo Sibirijā vēl nebija dzelzceļa. Atbildei atkal vajadzējis mazākais
viena mēneša. Sarakstīšanās ilga 2—3 mēneši. Vietējā
pagastvaldē 25 verstes no Bulankas nebija tāda jēdziena, ka vēstules
un sūtījumi jānodod adresātam. Sūtījumi mētājās pa plauktiem,
kamēr ieinteresētie to uzzināja un saņēma. Lai no šī jaunuma
izvairītos, tad mācītājam ar skolotāju Minusinskā bija
pilnvarnieks, kas korespondenci un sūtījumus no pasta kantora saņēma.
Nosūtīšanai uz Bulanku bija ierīkota liela ādas soma ar atslēgu.
Gadījuma braucējs somu paņēma līdzi uz Minusinsku. Pilnvarnieks
somas saturu nodeva pasta kantori un saņemtos sūtījumus novietoja
somā vešanai uz Bulanku. Arī kolonisti, lai būtu droši par vēstules
saņemšanu, lika savas vēstules adresēt uz mācītāja vai skolotāja
vārdu. Daudzreiz arī vēstules lūdza norakstīt uz dzimteni, pie
tam nāca gaismā interesantas lietas.. Somas vešanai uz Minusinsku
bija vispārīga interese, jo daudzi gaidīja vēstules no dzimtenes,
tādēļ braucēji bieži vien paši pieteicās jeb paziņoja braucējus
uz Minusinsku. Tā mēs pastu saņēmām no Minusinskas gandrīz katru
nedēļu, bet no dzimtenes tas bija pēc viena mēneša un vēl ilgāki.
Pavasari,
pēc skolas beigšanas, kad es jau dzīvoju skolas telpās, pie manis
ieradās vecs katordznieks, norūdīts ateists, īsts Sibīrijas tips.
Viņa ģimene nodarbojās ar zemkopību, kur arī viņš dažkārt
piedalījās, bet viņa galvenā nodarbošanās bija dzeršana un ģimenes
pēršana. Biju ieguvis viņa labvēlību. Tas nu ņēmās mani tēvišķīgi
pamācīt un brīdināt. Starp citu, viņam bija tāda filozofija:
valdība un likumi vajadzīgi, citādi mēs viens otram kaklus
apgrieztu, bet, tā kā Dievs, par kuru viņš ļoti šaubījās, esot
augstu un ķeizars tālu Pēterpili, tad baznīca un skola labas iestādes,
lai no mūsu bērniem iznāktu labāki cilvēki nekā mēs, vecie. Viņam
patika, ka es karojot pret dzeršanu, tikai ar tādu iebildumu, ka tas
jāzīmē uz jauno paaudzi, bet vecie jāliek mierā, tie nobeigšoties
tādi paši, kādi esot. «Es esmu neglābjams žūpa, bet nevēlos,
lai mani bērni tādi būtu!» Par godu jāsaka, ka viņa pieaugušais
dēls nedzēra un bija labs zemkopis. Viens no viņa bērniem ziemā
skolā mācījās ar labiem panākumiem. Tālāk viņš mani aprāja,
lai es ar saviem līdzekļiem tā nesvaidoties. Pēc viņa ieskatiem
bija liela muļķība atdot no sava citiem ko par labu. Kas tev ir, to
turi cieti un neatdod nevienam. «Bet nerādiet un nesakiet nevienam,
ka jums ir nauda, citādi mēs to jums nozagsim vai nolaupīsim.»
Vienā ziņā vecais Daniels, tā sauca katordznieku, izteica vispārīgu
patiesību, t. i., ka vecie bija ļoti priecīgi un pateicīgi, ja
jaunos mācīja, vadīja un rāja; bet
tikai nebija briv pie veciem ķerties: tie nomirstot tādi, kādi
esot. Tas dibinājās uz ateistiskiem pamatiem, ka nav citas dzīves,
nedz atbildības. Ar tādiem katorgas ieskatiem vairs nebij daudz ļaužu,
tie piederēja pie izņēmumiem. Bet ieskats, ka jaunai paaudzei jābūt
labākai par veciem, bija vispārīgs. — —
ZEME,
KUR PIENS UN MEDUS TEK
Tā
mēdza kolonisti atsaukties, kad tie gribēja tēlot labos apstākļus,
kuros tie dzīvoja. Ciems atradās Kebežas upes ielejā, pa upi gāja
plosti. Ielejas platums— 8—10 verstes. Visa ieleja bijusi apklāta
skuju koku mežiem. Pirmie kolonisti cirtuši ciema vietā baļķus un
turpat cēluši savas mājiņas. Kokus cirta, kur tik gribēja. Kas
koku nocirta, tā īpašums tas bija. Lai skaistākos kokus cits
nepiesavinātos, tad ikviens centies nolaist vairāk koku; bet tos
nevarēja izstrīdat un tie mežā sapuva un sadega. Baznīcu būvējot
1885. gadā, kokus veduši 6—8 verstes, bet, skolu ceļot 1892. gadā,
kokus veda jau 10 verstes. Lauki no ciema bija uz ziemeļiem pakalnēs
pret sauli, kur bez mēslošanas auga skaisti kvieši un cita labība.
Zemnieks, noskatījies kādu patīkamu pakalni vai kalna līdzenumu, sāka
tur art un strādāt: tas nu bija viņa īpašums. Jo tālāk no ciema
un augstāki kalnos, jo labāk auga labība. Ielejā ap ciemu bija pļavas,
ganības, meži, purvi un sevišķi daudz vecupju. Produkti bija lēti
un tirgi 35 un 90 verstes, tad ar ēdamvielām neskopojās. — —
Lopus vairāk turēja gaļai, apaviem un apģērbam, bet piena arī
netrūka. Ziemās lopi, mitinādamies laidaros un ēzdami salmus ar tīru
ūdeni, stipri panika, tad piena straumes bija sīciņas, lai gan
slaucamās govis labāk baroja. Bet, kad lopi pavasarī tika kalnos,
kurus maija beigās apklāja mīksta zāle un daždažādas puķes,
tad lopi ātri uzbarojās un piens atrietēja. Govīm mājā nākot,
tas dažreiz tecēja gar kājām. Jūnijā sviests bija dzeltens kā
vaskis un ar puķu aromātu. — — Krievi ražoja tikai kausēto
sviestu, tādēļ kolonistu sviestu, no krējuma kultu, stipri pieprasīja
Minusinskā. — — Bija bitenieki, kuriem bija ap 100 bišu
kociņu. Lielā aukstuma dēļ ziemās bites turēja pagrabos, bet
pavasaros ar bitēm izbrauca kalnos uz visu vasaru. Kalnos bitēm bija
labākas ganības un medus garšīgāks. Ielejā no mežiem, purviem
un tabakas dārziem medus nebija tik labs. Sāka ievest skapīšus ar
rāmjiem un medu izsita. Krievi medu tecināja krāsnis, kādēļ
kolonistu medu pieprasīja ne vien Minusinska, bet arī Krasnojarskā.
Sevišķi slavens bija Kamennij Brodas kalnāju medus, kur ziedēja
Alpu puķes.
Koloniju
dibināšanas laikā bišu bijuši pilni meži. Uz rudens pusi
kolonisti nesuši medu mājās ādas maisos un tuješos. Tujesis — bērza
tāšu trauks šķidrumu vadāšanai. Katram strādniekam līdzi
tujesis ar pienu, skābputru jeb citu šķidrumu. Par bišu kāpšanu
mežos agrākos gados man stāstīja kāds kolonists savus piedzīvojumus.
Viņš audzis kādā Zemgales muižā uz Lietuvas robežām. Māte
notiesāta uz «pasīliju». Viņš kā pusaudžu zēns nācis tai līdzi.
No Maskavas ceļojums sācies kājām. Dzīti lielā pulkā, pāri
1000 cilvēku. Katras dienas gājiens 25—30 verstes. Gar ceļmalām
ciemos izsūtāmiem sabūvētas naktsmītnes, barakas. Pēc 2 dienu gājiena,
trešā — atpūtai. Tā viņi ceļojuši gadi divi, kamēr nonākuši
Bulankā. Te nodoti kādam saimniekam, kura pienākums viņiem dot brīvu
maizi 3 dienas, pēc 3 dienām jāgādā pašiem par sevi. Gadījies kāds
no lielākiem un bagātākiem saimniekiem. Tas cēlies no Vidzemes
malienes. Viņa ģimenē 10 galvu cietuši badu. Vezdams no kunga
rijas labību, iebēris savā maisiņā izsalkušiem bērniem. Par to
ar visu saimi nosūtīts uz «pasīliju». Viņam bija 3 dēli un 5
meitas. Kolonijas dibinātājs mācītājs Kosmanis tos apgādājis ar
mājlopiem un darba rīkiem un meitas — ar vīriem. Šī ģimene sagādājusi
Kosmanim daudz prieka. Drīzā laikā viņa saimniecība bijusi par
paraugu citiem kolonistiem. Pēc 3 dienām saimnieks uzaicina zēnu
iet kalnos bites kāpt. Zēns tam piekrīt ar lielu prieku. Apbruņojušies
ādas maisiem un tuješiem, dodas meža. Atraduši koku ar bitēm, cērt
to nost, nevienam par to nav žēl. Savāc tīrās un pilnās šūnas,
bet pārējās atstāj liktenim. Rodas koki milzeņi, kurus nevar tik
viegli nocirst, tad Mikum, tā sauc zēnu, jākāpj kokā un jānes
medus ar tujesi lejā. Lai Mikum būtu prieks kāpt, tad saimnieks to
savā malēniskā izloksnē arvienu uzmudina: «Mika, dāls, ād madu!»,
t. i., «Mika, dēls, ēd medu!» Tas Mikum nav divreiz jāsaka. Šis
tikai pa leišmaliski «šķibij» medu. Pret vakaru Mika vairs nevar
pakustēt, to medus žņaudz nost. Saimnieks sameklē sausu malku un
žagarus; sakurina lielu uguns sārtu un liek Mikum kailam pret liesmām
karsēties, kamēr medus sāk izsvīst. Saimnieks, paņēmis koka šķembeli,
rauš tikai to uz leju. Pēc tādas operācijas Mika sveiks un vesels.
Vakarā tie ar laupījumu tikuši laimīgi mājā.
Pirmos
gados ir bijusi ārkārtīgi liela zivju bagātība Kebežā un viņas
pietekās. Sevišķi nārsta laikā veseli zivju bari no Jeņisejas
devušies pa viņas pietekām uz augšu, un, kad tāds bars no
Lielupes, Kebežas, ieplūdis mazās upītēs, tad smēluši zivis ar
traukiem bez tikliem; tādi bari mazās upītēs nav ilgi uzturējušies,
bet drīzi pazuduši. Vecupes pilnas ar pilēm, un tām nav bijis nekāda
taupīšanas laika. Vēl es piedzīvoju, ka irbes un teterus kalnos
pie labības blāķiem ar tīkliem ķēra. Vienā pašā tiklā salīda
pāris duču putnu.
Vēl
kāds vārds par cūkkopību. Lielajiem saimniekiem par ziemu bija
3—5 gadu un divi gadus veci vepri un divas cūkas vaislai. Cūkas pa
ziemu aizdzina pie rijas salmos, kur tās meklēja graudus; šad un
tad pabēra sniegā kartupeļus un vakarā sadzina kūtiņā. Kartupeļus
stādīja daudz, tie auga ļoti labi. Viņus mēroja maisiem; no viena
maisa stādījuma izauga 15—20 maisu kartupeļu. — — Pavasari cūkas
aizdzina mežos, tur viņas ganījās un vairojās. Šad un tad
saimnieks savas cūkas uzmeklēja, lai zinātu, kurā apgabalā tās
dzīvo. Vienās mājās cūkas turējās kopā un dzīvoja zināmā
rajonā vienā vai otrā Kebežas krastā. Nākošos rajonos dzīvoja
citu māju cūkas. Pāri reizes vasarā cūkas atdzina mājā un labi
iebaroja, lai jaunā paaudze pierastu pie cilvēkiem. Pie tā paša
gadījuma kaujamos sivēnus un barokļus aizturēja mājās, bet pārējās
aizdzina atpakaļ mežā. Rudeni, sniegam krītot, cūkas nāca mājās.
Bet gadījās, ka 2 un 3 gadus veci vepri mājās nebij dabūjami. Tad
izrīkoja medības un stūrgalvīgos veprus apšāva. Gaļa bija
diezgan laba, tikai tauku nebij tik daudz kā barokļiem. Dažu māju
cūkas gāja no meža kalnos un postīja laukus, tad cēlās visādi
sarežģījumi. Tīruma saimnieks cūkas šāva, par ko tam bija jāatbild
tiesas priekšā, bet cūku saimniekam jāmaksā par nopostītiem
laukiem.
Aitkopība.
Aitas ziemā turēja kūtis un baroja ar labāku sienu. Vasarā viņas
ganīja kalnos atsevišķos pulkos, pie kam aunus ganīja par sevi.
Tekuļus laida pie aitām ar tādu aprēķinu, lai jēri rastos uz
pavasari, kad laiks palika siltāks. Aukstā ziemas laikā jēri
daudzreiz nosala. Samērā avis turēja daudz, lai būtu ādas kažokiem
un vilna apģērbiem. Daudz vilnas vajadzēja zābakiem un voilokiem,
uz kuriem gulēja, ar tiem sedzas, izklāja kamanas, pat vāģus un
apsita dzīvokļu durvis. Liellopus kāva retāki, bet aitas pļaujas
laikā katru nedēļu. Aita bija ļoti vajadzīgs mājas kustonis.
KALNU
ILUMINĀCIJA
Zemē,
kur piens un medus tecēja, bija arī savas grūtības, kādu dzimtenē
nepazina. Labību pļaujot, centās nogriezt tikai vārpas, lai cilājot
un vedot būtu mazāk salmu. Rugāji sniedzās līdz ceļiem. Lai nopļauto
tīrumu varētu uzart, tad rugāji bija jānodedzina. Paplašinot
laukus, visiem kokiem bērzu birzē saknes tuvumā apkārt nomizoja
apaļu jostu. Koki nokalta, un vējš tos aplauza. Tādos nokaltušos
mežos laida uguni iekšā, tas kokus un žagarus sadedzināja. Nodegušā
mežā bērzu celmi ātri izpuva. Pēc 2 vai 3 gadiem līdums bija
gatavs aršanai un sēklai. Malku cērtot, izlietoja tikai koka
stumbru līdz zariem, tas labi plīsa, bet virsotni ar žagariem
pameta ugunim. Gravās auga ļoti liela zāle un dažādi laksti un
lapas, sniegs tos salika veldrē, un, ja uguns vecās zāles nenovāca,
tad jaunā apakšā sapuva. Tāpat iekārtoja jaunas pļavas, veco zāli
un žagarus novācot ar uguni. Stāvās pakalnēs un neapstrādājamās
kraujās dzīvoja daudz čūsku, un tur bija vilku midzeņi, tos
aprobežoja un iznicināja uguns. Aprīļa beigās, kad kalni bija apžuvuši,
pa tiem gāja uguns plūdi (pali). Bulankai visapkārt ir augsti
kalni, izņemot vakara pusi, kur Kebežas ieleja paliek arvien platāka.
Pirmās kalnu rindas bija zemākas, un tad nāca arvien augstākas.
Vakaros
pa kalniem locījās ugunīgas čūskas, viena par otru augstāki.
Naktis, kuras kalnos tumšas, kalnu silueti pazuda, tad pie horizonta
visa debess mala dega ugunīgās svītrās, no kurām pacēlās uguns
sveces, kad liesmu plūdi sasniedza kādu nokaltušu koku, siena
kaudzi vai citu lielāku priekšmetu. Pār rugājiem un zāli uguns pārvēlās
dažās desmit minūtēs, nokaltis koks dega pa stundai, bet nokaltuši
meži — līdumi vairākas dienas. Ja uguni gribēja apturēt, tad
laida pretuguni. Mazajā zālē un nelielos rugājos uguni varēja
nokult ar bērza mizām; bet lielā zālē vai rugājos pēršana
uguns viļņus tikai pavairoja. Uz uguns laiku visiem bija jāsagatavojas.
Tīrumos 8—18 verstes no ciema katram saimniekam bija sava mītne
vasaras dzīvei. Tādas mītnes pastāvēja no balagāna (zemnīca),
zirgu nojuma un lieveņa darba rīkiem. Mītnes jau rudeni apara
visapkārt, lai uguns netiktu klāt.
Zirgiem
pavasarim atstāja kādu siena kaudzi, to apdedzināja, kamēr lielie
pali nebija attīstijušies. Sacirstās malkas grēdas arī aizdedzināja
vai tām apkārt nošķipelēja zāli. Visas glābjamās vietas un
lietas bija jānodrošina. Ja apdrošināšanas līdzekļi nebija
pielietoti, tad uguns saimniekam atstāja tikai pelnu čupiņu. Bet ne
jau uguns visas vietas ķēra. Lai nodedzinātu līdumu vai jaunai pļavai
veco zāli, tad vajadzēja uguni turp novadīt vai palaist. Uguns bija
liels labdaris, bet nolaidīgam saimniekam tas atnesa postu. Gadījās,
ka nodega veseli ciemi. Mēslu nevajadzēja, tos ziemu veda no ciema
ārā un gāza kaudzēs gar ciema malām. Kad uguns tika mēslos, grūti
bij to nodzēst. Dažreiz mēslu grēdas pienāca pie ciema pēdējām
mājām un, vējam saceļoties, aizdegās ciems.
Bulanka
atradās laimīgos apstākļos: dienvidos— Kebeža, ritos —
Bulankas upīte, ziemeļos — purvs un vakaros— vecupes ar ūdeni.
Tomēr gadījās, ka uguns pārsviedās pār Bulanku un zāle uz purva
ciņiem sāka degt, bet ciņa nebij grūta, ciņu starpas bija pilnas
ar ūdeni. — — Pateicoties pavasara uguņu zālēm, izzuda no apkārtnes
vilki. bet arī meža bites pazuda no tādiem apgabaliem, pa kuriem gāja
uguns. Pavasara uguņi padarīja daudz posta nākotnei. Veciem, zaļiem
kokiem uguns daudz neskādēja, bet jaunās birztalas izdegušas vasarā
nokalta. Kad norādīju uz bēdīgām sekām koku postīšanas ziņā.
tad saņēmu apzinīgu atbildi, ka tikai tā esot pārvarējuši mežus
un vilku arī vairs neesot. Būvkoku gan vairs savā daļā neesot,
bet tādu laiku nepiedzīvošot, kad malkas trūkšot, un kroņa mežs
neesot tālu. Ciema robežas mērojot dienvidos aiz Kebežas, nebij gājuši
aiz laiskuma līdz nākošām kalnu rindām pēc mērnieka ieteikuma,
bet nogājuši netāli no upes, jo kroņa mežs tāpat cērtams kā
ciema. Tāda vaļība pastāvēja, kamēr nebija dzelzceļa. Pēc
dzelzceļa uzbūves dzīve ņēma pavisam citu virzienu. Pār kroņa
mežiem iecēla mežsargus. Baļķi un malka bija jāpērk par naudu.
Pēc būvkokiem bija jābrauc 20—25 verstes. Priekš pasaules kara
Bulankā bija jau liels malkas trūkums. arī uguņošanu ierobežoja.
Saimnieks gan varēja savus laukus apdedzināt, bet viņam bija jāatbild,
lai uguns nepāriet svešās robežās. Nodarītie zaudējumi bija jāatlīdzina
uguns palaidējam.
Foto
2000.g. aprīlī
Bulānietis
- Jāņa Driķa literārais pseidonīms
No LELB žurnāla «Jaunatnes Draugs»
Šajā
Interneta vietnē
iekļauto materiālu lietošana paredzēta vienīgi informatīviem un
izglītības mērķiem.
Materiālu nelicenzēta izmantošana komerciālos nolūkos nav atļauta. Citējot,
obligātas atsauces uz pirmavotiem.
Uz
sākumlapu Home
