Par
mūsu ticības brāļiem, tiem Luteriem, kas pa Rīta-Sibīriju izkaisināti.
Azias
lantkartes izstāstīšanas 62 lapā mums stāsta, ka Irkutskas pilsētā
Rīta Sibīrijā esot Luteru mācītājs, še arī izstāsta, kāds grūts
darbs Luteru mācītājiem Sibīrijā esot, un ka tie esot uzlūkojami
un cienījami kā misionāri, tam Kungu Kungam kalpodami no sirds mīlestības.
— Nu mums mīļi Avīžu lasītāji viens tāds Luteru mācītājs un
misionārs, Kosmana mācītājs Irkutskā ir atlaidis kādas ziņas par
mūsu ticības biedriem Sibīrijā. Kad nu jūs tik labprāt esat lasījuši
tās ziņas par mūsu misionāriem pagānu zemēs un par viņu svētu pūliņu,
tad zinam, ka arī labprāt dzirdēsiet skaidrākas ziņas par mūsu
Luteru draudzēm Sibīrijā, un tad jau dažu no jums tā mīlestība ir
spiedusi kādu dāvanu dot priekš nabaga pagāniem, tad jūsu sirdis ar
jo lielu prieku būs gatavas arī jūsu tautas un ticības brāļiem palīdzēt,
pieminēdami tā apustuļa vārdus Gal. 6,10. “Lai mēs to labumu
pastrādājam pie visiem, bet visvairāk pie tiem ticības draugiem!”
Krievu
valdīšana Sibīriju ir iedalījusi 2 daļās: to pusi, kas mums tuvāk
ir sauc par Vakara Sibīriju un to pusi, kas no mums tālāk sauc par Rīta
Sibīriju. Tas Luteru mācītājs, kas tagad nelaiķa Bucki mācītāja
vietā kopj visus Rīta Sibīrijas Lutera ticīgus, un tam vārds ir
Kosmans, turpu aizgājis 1856. gadā un mums tagad skaidras ziņas ir
atlaidis, kādi ļaudis pie šīs viņa draudzes pieder, kāds viņu
vislielākais trūkums, un uz kādu vīzi mēs tiem varam palīdzēt.
Kosmana mācītājs raksta tā:
Pie Rīta
Sibīrijas pieder Jeņisejas, Irkutskas un Jakutskas gubernementis un
Ohotskas un Kamčatkas jūrmalas valdīšanas, bez tam vēl tās zemes
pie lielās Amūras upes. Visas šās zemes kopā iznes kādas 150 tūkst.
kvadrātjūdzes, proti viņas gandrīz tik lielas kā visa Eiropa. —
Par visu šo lielo zemes gabalu tikai viens vienīgs Luteru mācītājs!
Šis gan dzīvo Irkutskas pilsētā, bet viņam gandrīz pusgads aiziet
ar braukšanām, jo viņam ir jābrauc uz vakara pusi līdz
Krasnojarskas pilsētai un jāapmeklē tie Lutera ticīgie, kas šinī
pusē izkaisīti pār 13 pilsētām un kroņa pabriķiem, te nu viņam jābrauc
kādas 6000 verstes, kamēr visus apmeklē. Atkal uz rīta pusi viņam jābrauc
līdz Rerčinskas pilsētai atkal 4000 verstes, tā ka mācītājam ik
gadus jābrauc līdz 10000 verstes. Luteru draudzes locekļu Rīta Sibīrija
ir līdz 600, no šiem Irkutskas pilsētā dzīvo tikai 65-70,
citi visi ir izkaisināti par šo lielo plato zemi. — Līdz šim tikai
viena pate Luteru baznīca ir bijusi visā šinī vidū, Irkutskā
1828.gadā uztaisīta. Bet nupat tika salasītas dāvanas priekš jaunu
baznīcu, ko Krasnojarskas draudzīte ir iesākuse uztaisīt. — Paši
Krasnojarskas draudzes locekļi ir sagādājuši priekš šās baznīcas
4000 rubļus, arī viens dievbijīgs vīrs no krievu ticības ir dāvinājis
500 rubļus, bet vēl trūkstot kādi 2500 rubļi, kad grib visu tā
uztaisīt, kā ir iesākts.
Ikkatram
mācītājam gan savā draudzē ir laikam nabagi un vārguļi, bet
nevienam Lutera ticības mācītājam laikam tik daudz tādu nabadziņu
kā šim Sibīrijas mācītājam, un Dievam žēl arī nav neviena mācītāja,
kas tik maz kā šis varētu plīdzēt saviem nabaga draudzes locekļiem,
kaut arī kā gribēdams. Jo viņa draudzes locekļi visvairāk tādi ļaudis,
kas lailu grēku dēļ uz šo tāļu zemi ir nosūtīti, lai še izcieš
savu pelnītu sodu un atgriežas no grēkiem, tie ir nabaga arestanti,
kas pa to lielo, garo ceļu atnākuši pliki un nabagi, kas šās zemes
valodu nesaprot, un arī lēti še nekādus pelnus nevar atrast, kad nav
kāds prātīgs padoma devējs, kas viņiem ar labu padomu un naudu
nepalīdz še jaunu dzīvi iesākt. Ak liels jo liels ir tas miesīgs trūkums
šiem nabagiem, bet tas vislielākais trūkums ir, ka viņiem Dieva vārda
tur trūkst, kam ir svēts grēciniekus atgriest no posta ceļiem un
tiem jaunu sirdi iedot. To tikai Dieva gars iespēj, kas nāk no Dieva vārda
sludināšanas. Bet kas tad viņiem tur sludina Dieva vārdu? Jo cik
reizes tad var pie viņiem atnākt tas mācītājs, kam 10000 verstes
par gadu jābrauc? — Vēl ir maz to, kas prot lasīt, un ir šiem tai
tuksnesī nav grāmatas, ko lasīt!
Tanīs
pēdīgos 50 gados līdz 4000 cilvēki no igauņiem, latviešiem un piņņiem
ir aizsūtīti uz Rīta Sibīriju, jo pēdīgos gados tikai uz Rīta Sibīriju
vien tie grēcinieki top aizvesti. Bet kad nu tik daudz Lutera ticīgu
tur ir aizsūtīti, kur tad tie palikuši? Kur ir viņu bērni? — ka
tagad Rīta Sibīrijā nav vairāk kā tik vien 600 Lutera ticīgu? —
Ak, mīļi brāļi, tie gandrīz visi ir nonīkuši gan miesīgā, gan
garīgā badā! — Citi savu ticību ir atstājuši, citi savu tēvu
ticību un valodu gluži aizmirsuši, tāpat arī viņu bērni! Jo
neviens nebija, kas krietni par šiem nabagiem varēja gādāt, tādēļ
viņi atstājuši savu garīgu māti, to Lutera baznīcu, kas viņus gluži
bija aizmirsuse!
Visu
grūtākā dzīve Sibīrijā ir tiem, kas it lielu grēku dēļ uz Kroņa
pabriķiem tiek aizsūtīti, kur sāli vāra, vai arī kalnos, kur
zeltu, sudrabu, kapparu (varu) un tādas lietas rok. Tiem no Kroņa tiek
dots par mēneša loni 80 kap. Līdz 150 kap. s. 4 podi miltu un kādu mārciņu
putraimu, par korteli un par visu, kas vēl pie miesas ir vajadzīgs pašiem
jāgādā un darbs viņiem ļoti grūts, — visvairāk to darbu tais
kalnos neviens ilgi nevar izciest. — Kas nav tik lieli grēcinieki,
bet gan arī grūti apgrēkojušies, tie top sūtīti pie zemes kopšanas,
lai uzmetās kādās tukšās vietās, kur cilvēku gandrīz nemaz vēl
nav, tā ka viņi ar savu blēdību citiem skādi nevar padarīt. Bet kā
lai tāds uzmetās un sāk savu dzīvi, ja tam nav naudas kādu zirgu,
lopiņu un citas lietas pirkties, jo radu un draugu tur nav, kas tam
piepalīdz uzmesties. Tiem tur arī liels sieviešu trūkums, tā ka tie
nespēj godīgu māju būšanu ietaisīt un tamdēļ daudz iet kalnos
zeltu mazgātājiem par palīgu, kur tie nonīkst ar miesu un dvēseli.
— Vēl citi, kas nav visai lielus grēkus darījuši, tiek aizsūtīti
uz Rīta Sibīriju par strādniekiem, ja viņi amatnieki ir, tad viņiem
brīv pilsētās dzīvot, ja ne, tad tiek izdalīti pa krievu zemēm,
kur tie savu maizi lai pelna ar zemes kopšanu. Apdomājiet nu paši, mīļi
ticības brāļi, cik tas grūti nāksies vienam latvietim, kad viņš
viens pats tādā krievu ciemā tiek aizvests, kur neviens nesaprot viņa
valodu, kur tam nav nekāds tautas brālis, nedz arī kāds ticības
biedrs! Savu Luteru mācītāju viņš ja daudz par gadu vienu reizi dabū
redzēt, vai arī nemaz, — jo mācītājs nevar un nedrīkst viena
cilvēka dēļ kādas simts vai tūkstots verstes braukt. Viņš tikai tādā
vietā var nākt, kur kāds pulciņš Lutera ticīgu ir salasījies. Kas
tad nu notiek ar tādu nabaga Lutera ticīgu cilvēku? Vai viņš še
atgriezīsies un jaunu, labāku dzīvi iesāks? Nē, tas lēti nevar
notikt, jo tā īstena atgriešanās tikai nāk no Dieva vārda sludināšanas,
tāpēc te tā dzīvodams vēl cietāks savos grēkos, jaunus grēkus vēl
iemācās, tur pēdīgi aizmirst Dieva vārdus, ko vēl no mācības
laika varbūt bija paturējis, viņš aizmirst savu tautu, savu draudzi,
un tātad viņa miesa un dvēsele arī nonīkst un izslāpst tādā
tuksnesī un badā. Ak mīļi brāļi, vai mēs varam to ciest, ka mūsu
Luteru draudzes locekļi tā izklīst un iznīkst kā avis kam gana nav?
Bet
vai tad mēs tiem varam palīdzēt? Varam gan! Gribu tagad jums stāstīt,
ko Rīta Sibīrijas mācītājs Kosmans ir izgudrojis, kā šiem nabadziņiem,
lai palīdzam. Jau nelaiķa Bucki mācītājs ir izlūdzis no žēliga
ķeizera, ka visi Lutera ticīgi, kam jāiet uz Rīta Sibīriju, taptu
novesti vienā pašā vietā, Rižkovā, vakara Sibīrijā, 200 verstis
no Omskas pilsētas. Bet nu tagad vēl Rīta Sibīrijā jaunā vietā mūsu
Luteriem vēlēts uzmesties netālu no Jeņisejas upes Minusinskaja apriņķī,
Vehņe Sujetukā. Te mūsu latviešu arestanti dabūjuši 20 verstis
garu un 8 vertstis platu auglīgu zemes gabalu, ko sauc Ņižņaja
Bulanka. Žēlīgais ķeizers to labprāt ir vēlējis tiem, kas nav paši
vislielāki grēcinieki. Tad nu būtu šinī vidū tikai jāgādā kāds
Lutera ticīgs skolmeisteris, kāds skolas nams un grāmatas, ka lai
visi tur dabū dzirdēt un mācīties to priecas mācību no tā Kunga Jēzus,
un ka viņu bērni tiek audzināti kā Luteru draudzes locekļiem pieklājas,
un no jaunām dienām jau iesāk tos sv. Rakstus mācīties. Uz priekšu
tad varbūt arī varēs šiem pašiem gādāt mācītāju un baznīcu,
ka nebūtu jāsagaida Irkutskas mācītājs, kas tikai par gadu, vai arī
pāri gadu vienu reizi še spēj atnākt. Tagad jau ir iesākuši kādā
ciemā uzmesties, tur visvairāk igauņi ir sanākuši, bet arī kādi
latvieši. Bet visapkārt krievu ciemos dzīvo daudz latvieši, kas
labprāt arī sanāktu šinī vietā, ja tur viņiem ietaisītu skolu,
ja viņi tur varētu dabūt paši Dieva vārdus klausīties, savu ticību
varētu kopt un savus bērnus skolā sūtīt. Bet šie nabagi nespēj
sevim ne skolu uztaisīt, nedz arī skolmeisteru aicināt, nedz spēj grāmatas
pirkties, kas pie skolas un baznīcas ir vajadzīgas, nedz arī tiem
naudas, kādu zirgu un lopiņu pirkties, māju un lauku rīkus sagādāt,
bez kā tie savu dzīvi svešā zemē nevar sākt, tādēļ, ka šie
arestanti tik tāļu dzīti ir pavisam nabaga ļaudis. Tad nu
Irkutskas mācītājs ir lūdzis visus Lutera ticīgus mūsu krievu
valstī, visvairāk mūsu latviešus un igauņus tēvu zemē, lai jel
palīdz ar savām mīlestības dāvanām saviem nabaga ticības brāļiem
uztaisīt sev skolu un baznīcu. Ikkatrs mācītājs tās dāvanas
ar prieku saņems un mūsu baznīcas tiesas tās labprāt aizstellēs
pie Irkutskas mācītāja Kosmaņa. Daža draudze arī jau ir šo lūgšanu
paklausijuse un ar lielu prieku un pateicību Irkutskas mācītājs
raksta, ka no Arkangeles pilsētas pie Baltas jūras viņam ir atsūtīti
254 rubļ., arī rīdzenieki ir salasijuši kādus 200 rubļ., dažās
vietās ticības atjaunošanas dienā ir salasītas dāvanas priekš šiem
nabaga brāļiem. Tad lai nu mīļi ticības brāļi, visi
sabiedrojamies un ikviens lai dod savu dāvanu, cik Dievs katram ir
devis, ka arī uz mums pastarā dienā taptu sacīts: “Es esmu bijis
cietumā un jūs esat mani apmeklējuši!” (Mat.25.)
Bet
klausiet vēl ko Irkutskas mācītājs stāsta par to vietu, kur tagad
grib salasīt visus Lutera ticīgus un kur tā zeme tur tai vidū esot
gauži auglīga. — 31mā Decembera dienā 1856.gadā nakts laikā
Kosmana mācītājs pirmu reizi tur atnāca. Draudzes locekļi jau bija
sagādājuši viņam zirgus un pretim sūtījuši līdz pirmai pastei un
cik spēdami paši bija sataisijušies mācītāju godīgi saņemt. Mācītājs
mājas vietu ņēme pie kāda igauņa no Rēveles puses. Gandrīz visi vīrišķi
bija sanākuši un ar ilgošanu sagaidija mācītāju, jo 4 gadus pie viņiem
neviens mācītājs nebija bijis, jo šinī laikā Rīta Sibīrijā nekāds
Lut. mācītājs nebija bijis. Tie ciemnieki nu iesāce tūlīt mācītājam
izstāstīt savu būšanu. Tanī ciemā tagad dzīvo 20 mājās igauņi
un piņņi un vienā māja latvieši, bet tur apkārt dzīvo vēl daudz
latvieši, kas labprāt negrib kopā dzīvot ar igauņiem, jo nevarot
labi kopā satikties ar piņņiem un šiem, kam pavisam savāda valoda,
tādēļ izlūgušies no kroņa 12 verstes no šā ciema vienu latviešu
ciemu uztaisīt. Tur tad arī labprāt grib latviešu skolu uztaisīt.
Visi nu mācītāju lūdze, lai šis cik spējot gādātu, ka viņiem
Dieva nams tiktu uztaisīts. Kad mācītājs kādu pāri stundu bija
izrunājies ar ļaudīm, tad tos atlaide, jo no tālas braukšanas gauži
bija piekusis. No rīta, kad mācītājs vēl gulēja, viņš dzirdēja,
ka igauns savu saimi sasauca un iesāce sv. Dziesmiņu dziedāt. Ak kā
tas viņam gāje pie sirds, kad atkal dzirdēja tās skanīgas meldijas,
ko papriekš, Vidzemē būdams, gan ik svētdienas bija dzirdējis, bet
ko Sibīrijā vēl nebija dabūjis dzirdēt. (Kosmana mācītājs ir
bijis par aumeisteru Vidzemē, papriekš Jaunā Drustē, tad Stomerumuižā).
Nu mācītājs gāja apkārt pa visām ciema mājām un bērnus pārklausija.
Kad viņš vakarā šo darbu bija beidzis, atkal visi sanāce viņa
kortelī, vīri, sievas un bērni. Tur nu viņi dieva vārdus lasija,
Dievu lūdze un dziedāja. Papriekš dziedāja tie igauņi un piņņi,
tad atkal latvieši, kas no visa apriņķa bija sanākuši. Tā bija mīlīga
dziedāšana un Dieva teikšana.
Nākošā
dienā mācītājs sv. vakarēdienu viņiem izdalija, ko tie tam Kungam
no sirds pateikdami un ar sirsnīgām lūgšanām saņēme, kā saldu
barībiņu savām izsalkušām dvēselēm. Mācītājs arī solija gādāt
viņiem cik spēšot palīga pie baznīcas uztaisīšanas no ticības brāļiem
tēvu zemē, bet arī pieskubināja, lai paši arīdzan savā starpā sāktu
naudu samest. Lai ikkatrs saimnieks iknomēnesi dotu 10 līdz 25 kap. un
to lai kopā saliekot. To viņi solijās labprāt darīt un mācītājs
viņiem ietaisīja grāmatu, kur tās dāvanas varētu ierakstīt, iecēla
ar viņiem pērminderu, kas par to lietu gādātu. Tie ļaudis arī lūdza
mācītāju, lai viņš rakstītu uz citiem mācītājiem pēc palīga,
visvairāk uz Vidzemes un Kurzemes mācītājiem, jo viņi to labi
zinot, ka viņu tautas brāļi labprāt būšot par šiem apžēloties
un gādāt, kad tikai ziņu dabūšot par viņu trūkumu. To arī mācītājs
solija darīt un sacija, ka laikam tie vidzemnieki un kurzemnieki, —
kurus Kristus mīlestība ir dzinusi uz pagānu zemēm savas dāvanas ar
prieku aizsūtīt, — tak laikam gatavi būšot par saviem tautas un
ticības brāļiem gādāt, ka šie garīgā tuksnesī netop par pagāniem,
bet ka paliek dzīvi locekļi pie tā Kunga Jēzus Kristus miesas, un
atgriežās no grēkiem. Vēl Kosmana mācītājs mūs uz palīgu aicinādams,
mums par paskubināšanu pielika to ziņu, ka katoļiem esot Rīta Sibīrijā
netikai viens, bet trīs mācītāji, un ka katoļi daudz naudas upurējuši,
tā ka viņu mācītāji var palīdzēt visiem saviem nabaga ticības brāļiem
tāpat laicīgā kā arī garīgā trūkumā.
Tad
nu lūdzami mīļi Kurzemes un Vidzemes latvieši! Palīdziet mūsu
nabaga ticības brāļiem, ka tie dabū sev skolu un skolmeisteru sagādāt,
upurējiet priecīgi savas dāvanas, ka šie nabagi savu baznīcu un dvēseles
ganu var dabūt un arī kādu palīgu savu būdiņu un lauku stūrīti
tur ietaisīt, ka tie varētu sākt jaunu laicīgu un garīgu dzīvi it
kā no jauna piedzimuši. Bet lūdziet arī to Kungu, ka viņš pats
gribētu šām izklīdušām avīm ganu celt savā vidū, kas ar Dieva
sv. vārdiem un ar sv. sakramentiem viņu dvēseles ganītu.
Vidzemē
1858. R.B.g.l.
Mīļi latvieši Kurzemē un Vidzemē!
Vai
šos vārdus kāds lasijis un tie tam nebūs sirdī spiedušies ar tādu
spēku, ka tam no žēluma sirds un dvēsele sagrābta un nopūties
sacijis: Ak jūs nelaimīgie, pēc palīga izsalkuši brāļi! Ak Kungs,
vai tad es bez tādiem grākiem, ka manim savā mīļā tēvu zemītē
tik labi klājas un pie miesas un dvēseles tik labi apkopts! Kungs! Tu
mani grēcinieku tā žēlodams žēlo un es neapžēlotos arī par savu
pašu nabaga darba un ticības biedru?! Ja kādam jāpalīdz, tad šiem
mūsu brāļiem palīgs jādod, kuru acis uz mūsu rokām tā ilgodamies
lūko! — Lai tas Kungs tev, mīļais latviets, tādas sirds domas svētī!
Tiesa
gan kad saka: Kad mūsu latvieši to Kungu mīļodami, par nabaga pagāniem
svešās zemēs tik bagātus upurus atnesuši, ka 1858.gadā vidzemnieki
un kurzemnieki vairāk kā 4000 rubļ. priekš misionāriem devuši, —
cik vairāk to priecīgu devēju būs starp latviešiem, kas labprāt
savu palīgu pasniegs šiem saviem pazudušiem ticības biedriem Sibīrijā,
šiem saviem valodas un tautas brāļiem, kas še pat dzimuši, auguši
dzīvojuši, te pat pie mums noklīduši no tā īstenā ceļa un tik tāļu
apmaldijušies, ka tiem tādā tuksnesī un postā jāiet, ja tos neglābsim!
Ak, cik to draugu, radu, brāļu, māsu, tēvu, mātu jeb sievu un bērnu
tiem pie mums palikuši raudādami un ilgodamies pēc šiem, kas tur Sibīrijā
nu vaid par savu pelnītu grēku algu un postu! Jūs viņu ticības un
tautas brāļi! Apdomājiet cik pazudušus jūs ar tā Kunga palīgu varētu
glābt, ja jūsu sirdis iežēlojas un jūs ar Dieva lūgšanām un kādām
dāvanām ikgadus tos gribētu žēlot it kā tas Tēvs debesīs jūs
allaž žēlo un svētī.
Tamdēļ
Kurzemes sinodē jeb mācītāju saiešanās Jelgavā 1858.gadā ir
nosprieduši, lai nevien visus kungus un vāciešus uzaicina un lūdz,
šiem pazudušiem Sibīrijā nākt palīgā ar savām mīlestības dāvanām,
bet ar it visus Luteru latviešus, kur vien mājodamus, caur mūsu
Latviešu Avīzēm, kas it visās draudzēs top turētas, uzaicināt un
sirsnīgi lūgt: lai ir Latvieši apžēlojas par saviem ticības brāļiem
Sibīrijā. Skaidri zinādami, ka pie tāda svēta un kristīga mīlestības
darbato priecīgu devēju it visās draudzēs būs papillam, tad ikkatrs
Luteru draudzes cien. mācītājs no Sinodes puses te top lūgts: šo avīžu
lapiņu savā draudzē izdalīt, kādās svētdienās draudzi vēl sirsnīgi
uzrunāt, lai tam Kungam par godu dod savas dāvanas, — tās mīlestības
dāvanas saņemt un tās tad nosūtīt Jelgavā pie Šulca mācītāja,
ko Sinode iecēluse par šo dāvanu saņēmēju, kas Avīzēs par tām
tad dos kvitanci, ka riktīgi dabujis un kas caur baznīcas tiesu tās
nosūtīs uz Pēterburgas lielo baznīcas tiesu, no kuras tās dāvanas
Sibīrijā kā vajaga ikgadus taps izdalītas.
Ja
nu mūsu latvieši tādi Lutera ticības draugi, ka nevien priekš
Lutera goda-stabu, bet arī nabaga pagāniem tik bagāti dāvinājuši,
— tad priecīgi gaidam īsti teicamu palīgu šiem mūsu nabaga ticības
brāļiem Sibīrijā. Bet tu Kungs — Tu visu ļaužu un nabaga grēcinieku
īstais un mūžam slavējams žēlotājs un Pestītājs — Kungs
Kristus, Tu pats šo darbu bagāti svētīsi, jo Tu jele sevi pašu esi
devies, ka nevienam nebūs pazusties, bet visiem tā mūžīga dzīvošana
būtu. Amen! Jelgavā 8tā Januarī 1859.
Šulca
mācītājs, Kurzemes sinodes vārdā.
