Ar Imanta Belogrīva domām par
Krievijas latviešu biedrības veidošanu iepazīstināju arī Ingvaru
Leiti — Vides aizsardzības kluba Sibīrijas latviešu atbalsta
sekcijas vadītāju vai konsultantu, kā viņam pašam labpatīk teikt.
Ar kādu skatu pašreizējā rosībā raugās viņš, kas pats vairākkārt
apbraukājis Sibīrijas ciemus. Un to darījis jau toreiz kad tas «it kā
nebija aizliegts, bet arī ne sevišķi vēlams».
— Imantam Belogrīvam jau bija
padomā tāds ļoti labs vārds — mājupceļš. Manuprāt tā arī varētu
nosaukt šo biedrību. Jo ar «Krievijas latviešiem», šķiet,
daudziem tautiešiem te, Latvijā, saistās nepatīkamas asociācijas.
kaut vai Vosa un Pelšes personā.
— Man liekas, Jūsu atgādinātais
nosaukums ir visnotaļ simpātisks un atbalstāms. Un arī loģisks, jo
aicinājums uz mājam ietilpst galvenajos biedrības darbības
virzienos. Turklāt Krievija ir tik plaša zeme, ka diez vai visus tās
latviešus vienā kopībā izdosies sapulcināt. Un vēl — vai tādējādi
Jau sākumā nesaliekam pa plauktiņiem: Jūs tādi latvieši, mēs —
šādi...
— Šai ziņā no savos
braucienos novērotā gribu teikt, ka sibīrieši neatkarīgi no tautības
man arvien ir likušies ļoti jūtīgi un ātri aizvainojami. Ar nīgrāku
skatienu vien pie viņiem var panākt to, ko pie mums, kādu
izlamājot.
No savas pieredzes varu teikt.
ka tas, kas pats Sibīrijā nav bijis, tā īsti turienes latviešus
nekad nesapratīs. Un, kad to dzīvi redzi ar savām acīm, vairākas
dienas nevari atgūties. Dažs šausminās par to, ka tur visapkārt dubļi,
ka sētas nolaistas. Nu bet loģiski — ja nav asfalta, dubļiem jābūt.
Un atcerēsimies. ka trīsdesmitajos gados jebkura atšķirība no
cittautiešu pagalmiem kļuva bīstama dzīvībai. Vēlāk nāca
kolektivizācija. Un turienes labākos cilvēkus taču aizsūtīja aiz
polārā loka,
Lai šis mājupceļš visīstākajā
nozīmē tāds arī būtu — atpakaļ pie savas tautas —, šie cilvēki
ir jāiekārto lauku rajonos, ļoti latviskā vidē. Un mums viņiem tiešām
jārada labi apstākļi. Jo cilvēks, visu enerģiju izlietojis pārbraukšanā,
bez šādas aizbildniecības nevarēs uztvert mūsu realitātes un vēl
aktīvi līdzdarboties.
Pagājušajā vasarā Vides
kluba grupa izbraukāja Sibīriju. Domāju, šajā, pirmajā, reizē viņi
neko svētīgu neiespēja, tikai smēlās iespaidus sev. Lai ko izdarītu
sibīriešu labā. ir jābrauc atkārtoti vai arī jāpaliek tur ilgāku
laiku.
— Un jums pašam izdevās ko jūtamu
paveikt?
— Domāju, nacionālā pašapziņa
turienes cilvēkiem cēlās. Par Latviju pie viņiem ir tikpat daudz
informācijas kā mums. teiksim, par Tadžikiju. Viņi nopietni neapzinās
sevi kā tautu. Varētu teikt — instinkta līmeni piederība pie svešas,
tālas tautas, un tomēr — piederība.
Pašlaik daudz braukāju pa mūsu
laukiem — pat vairākas reizes dienā rādu tolaik uzņemtās filmas
par Sibīrijas latviešiem. Noskatījušies tās. cilvēki visbiežāk
vaicā: «Bet kā mēs viņiem varētu palīdzēt?» Un tas Jau
arī ir pats grūtākais jautājums. Paciņas sūtīt nevajag —
paldies dievam, ko ēst viņiem ir. Ar grāmatām arī necik daudz vēl
nav līdzēts. Pirms gadiem desmit, kad latviski runājošu tautiešu
Sibīrijā vēl bija vairāk, redzēju bibliotēkas, kur manis sūtītās
vai aizvestās grāmatas stāvēja, samestas kaktā kaudzē. Lai gan
esmu bijis arī tādā grāmatu krātuvē, kur bibliotekāre (viņas vīrs,
izrādījās. ir latvietis) ļoti rūpīgi vāca literatūru latviešu
valodā.
Ar grāmatu sūtīšanu būs par
maz. Saprotiet, viņiem izveidojies savs dialekts ar daudziem krievu vārdiem
pa vidu. Tā ka cilvēks ar lielām pūlēm izurbsies cauri vienīgi ļoti
interesantai lasāmvielai. Un iedomājieties: vienkāršs lauku cilvēks
ar vārdnīcas palīdzību lasa mūsu grāmatas — vai tas ir reāli? Nē
taču!
Ir tiešām vajadzīgi
entuziasti, kas brauc un kādu laiku dzīvo Sibīrijas latviešu ciemos
uz vietas un modina nacionālo pašapziņu. Un, ja tādā veidā savai
zemītei atgūsim simts kopējus, tas jau būs daudz.
Katrā ziņā — ir jādarbojas.
Nelikties zinis par saviem tālajiem tautiešiem mēs nedrīkstam. Tas
Ir ētikas jautājums. Ja paliksim vienaldzīgi, kā tad uz mums skatīsies
nākamās paaudzes?
