Latviešu skuķis

Mugursoma, kas lielāka par pašu, steigā pirkta sporta soma, kam no smaguma jau notrūcis rokturis, milzīgs, vecmodīgs sarkans koferis un ģitāra — ar tādu ekipējumu Dace Berga otrdien sēdās vilcienā Rīga—Maskava. Uz riteņiem pavadīta nakts, trīs diennaktis citā vilcienā, kas dodas uz Hakasijas lielāko pilsētu Abakanu. Tur svētdien vajadzētu būt pretim vedējam, kurš skolotāju kopā ar viņas pārinieci Rutu Godiņu nogādās Sibīrijas latviešu ciemā Lejas Bulānā, Krasnojarskas apgabalā. Brīdī, kad jūs lasīsiet šo rakstu, viņas būs paspējušas iekārtoties vienā no ziliem slēģiem aprīkotajām mājām, un vismaz daļa no Latvijas sūtīto grāmatu un paciņu jau būs atradušas adresātus.

Ar PBLA un ārzemju latviešu luterāņu draudžu atbalstu uz diviem citiem latviešu centriem — Omskas apgabala Augšbebriem un Arhlatviešu ciemu Baškīrijā — šogad, tāpat kā katru gadu kopš atmodas laikiem, devās arī citi skolotāji, bet Dace viņu vidū ir unikāls gadījums. Viņa mācīt dzimto valodu tautiešu bērniem brauc jau trešo ziemu pēc kārtas.

Dievs to grib

Indra Kalniņa, Daces «cīņu biedre» divu gadu garumā, ir piedalījusies mūsu sarunā, pavadījusi draudzeni uz staciju, bet vilcienā nav kāpusi. Viņa paliek Rīgā, arī izvēlēdamās darbu, kuru var saukt par misiju. Indra strādā krīzes centrā Dardedze. Mūsu tikšanās brīdī Valdemāra ielas dzīvoklī, kur mīt Daces brālis, līdz Krievijas vilciena atiešanai vēl ir pāris stundas. Dace, vismaz ārēji, ir tik mierīga, it kā dotos pie radiem tepat uz Latvijas laukiem.

«Kādu iemeslu dēļ atkal gribi tur atgriezties?» jautāju nepieklājīgi tieši. «Man ir viens iemesls. Es saprotu, ka Dievs to grib,» viņa atbild. «Kā viņš to pasaka? Turu sirdī šo domu un ar laiku saprotu — jā, tas ir tas īstais, ko es gribu darīt. Kaut kādas lietas nāk, kas to apstiprina. Tu skaidri zini, ka viņš runā. Un Indrai tagad ir otrādi («Es drīkstu palikt mājās,» smejas aprunātā) — viņa negrib braukt.»

Šajā materiālajā laikā ir dīvaini dzirdēt tādus vārdus no jaunas meitenes mutes! Meitenes, kas neizskatās pēc askētes vai «baltā zvirbuļa». Daces teiktajā nav ne kripatas liekulības, saprotu, dzirdot tālāko. Pēc Liepājas Pedagoģijas akadēmijas beigšanas, mācoties Saldū, Svētā Gregora skolā (kristīgās kalpošanas iestādē, kur var iestāties cilvēki ar vidusskolas izglītību) viņa kopā ar pārējiem lasījusi divu toreizējo Bulānas skolotāju — Rutas un Riharda — vēstules. «Kad nāca pavasaris, es sāku par to domāt,» viņa atceras. «Un tad es lūdzu Dievu par to… mēs abas ar Indru… un tad mēs sapratām, ka mums ir jābrauc. Aizbraucām pie Laumas Vlasovas (toreizējā Latvijas vēstniecības Krievijā atašeja latviešu diasporas jautājumos), un viņa teica — jā, mēs varam braukt.»

Skoliņa

«Priekšstats par Bulānu mums sākumā bija miglains. Katrā ziņā pilnīgi citādāks, nekā tur patiesībā bija. Tas ir saglabājies no tiem briesmīgajiem kara, izsūtījuma laikiem. Cilvēki tur tāpat normāli dzīvo, normāli ģērbjas, domā, spriež… tāpat kā pie mums,» stāsta Dace. Pašas nelietderīgākās līdzpaņemtās lietas pirmajā gadā viņai bijušas milzīgas vatētas bikses, ar kurām labākajā gadījumā varētu doties medīt tundrā.

Meitenes dalījušas māju ar vietējo ģimeni, bet nākamajā sezonā jau tikušas pie savas mītnes. Pašas taisījušas ēst. «Veikals otrajā gadā bija labāks — pat augļus kādreiz atveda!» Daces balsī skan patriotisms. Internets ciemu vēl nav sasniedzis, un tālsarunas uz ārpasauli jāpiesaka operatorei, bet, tiekot pāri psiholoģiskajai barjerai, sākušas domāt, ka tas nemaz nav tik sarežģīti. Katrs telefona zvans uz Latviju, tāpat kā katra no šejienes saņemtā vēstule gan bijis kas īpašs. Protams, meitenes jutušās kā atsviestas padomju laikos, bet pēc laiciņa sākušas to uztvert pat ar humoru. «Ārsti un darīšanas, birokrātijas… Kabinetiņi, durvju čīkstēšana, visas tās mēbeles… Nekas nav mainījies,» smaida Indra.

«Reizēm, kad gāja ļoti grūti, varbūt sailgojos pēc Latvijas, draugiem, bet vientuļi man nebija,» viņa atbild uz manu līdzjūtīgo jautājumu. Otrajā gadā pat ikmēneša brauciens uz luterāņu baznīcu Krasnojarskā vairs nelicies tik ļoti nepieciešams. «Bulāna mums pēc Gregora skolas bija vieta, kur savu ticību pavingrināt, bet patiesībā tur ir dzīvi cilvēki, kuriem nevajag tikai praktikantu. Viņi uzticas ļoti lēni, bet, kad viņi atveras, tad — pilnībā,» teic Indra.

Brīvība bez steigas

«Laika atskaite tur ir pilnīgi citādāka,» turpina Dace. «Cilvēki nesteidzas — var atnākt stundu vēlāk — tomēr visu padara. Sievietes daudz laika pavada, ēst gatavojot: taisa ar rokām pelmeņus… Ja kāds atnāk ciemos un uz galda ir tikai maize un zapte, tad tiek uzskatīts, ka nekā nav. Ka ļoti slikti tevi uzņēmuši. Tur nav šitā šausmīgā skriešana — visu vakaru var mierīgi nosēdēt.» Viņa jau tagad priecājas, ka varēs adīt un spēlēt ģitāru. Latvijā tam neatliek tik daudz laika.

Dace Sibīrijā varot justies brīva un ne tik atkarīga no citu viedokļa par sevi . Tāda, kāda viņa ir patiesībā.

Atbraucot uz Latviju brīvdienās, šogad bijis grūti aklimatizēties. Ieejot RIMI, licies, ka tur visa kā par daudz. Acis žilbušas un gribējies iet ārā.

Rīgas meitenes lasa Cosmopolitan un skrien uz randiņiem, es saku. Jā, vecākās paaudzes tantes Daci par to neliekot mierā, bet viņa tad parastu atbildot, ka visam savs laiks. «Es pašlaik daru to, kas ir Dieva griba manā dzīvē, esmu laimīga, apmierināta un priecīga.»

Ko vispirms darīsi Bulānā, tincinu. «Ieiešu mājiņā, iekurināšu krāsni — Bulānā jau aizvakar sniegs esot uzsnidzis! Un tad būs jāiet satikt Irinu — interesanti, kā viņai būs gājis?» Irina ir Bulānas skolas direktore un Daces labākā draudzene ciemā. Ja vēl pirms gada Dace šķirojusi — šejienes draugi un turienes draugi — tad patlaban sibīrieši ir tikpat svarīgi, viņa saka. Tiesa, Bulānā arī draudzībai ir vairāk laika.

Bulānieši ciešāk izjūt radu kopību, tiek stāstīts. Piemēram, māsīcas un brālēni tiek saukti par brāļiem un māsām. «Un kā jūs tur sauca?» prašņāju. «Latvieši. Latviešu skuķi,» viņas smejas.