Uz sākumlapu   Home

Ziņas par mūsu ticības biedriem, kas Sibīrijas rīta pusē pēc tiesu spriedumiem ir apmetušies dzīvot
Реклама: Ремонтируете автомобиль? Покупайте у нас запчасти для иномарок vw по весьма недорогим ценам! || Качественные детские товары в наших магазинах.

Jūs mīļi latvieši Kurzemē un Vidzemē, jau šinīs Avīzēs 1859 nr. 3 esat lasijuši, kā tiem nelaimīgiem klājas, kas savu noziegumu dēļ no tēvu zemes ir aizdzīti uz tālu, tukšu Sibīriju un ar labu sirdi savas rokas esat atdarijuši, mīlestības dāvanas samest, lai tiem pie miesas un dvēseles varētu gādāt kādu atvieglināšanu viņu bēdās. Tad nu gan arīdzan labprāt un ar prieku saņemsiet kādas jaunas skaidrākas ziņas, ko Lutera ticības mācītājs no Irkutskas pilsētas šinī gadā ir atlaidis mūsu augsti cienījamam bīskapam Ulmaņa kungam Pēterburgā. Tāpēc to grāmatu, ko šis teicams Sibīrijas mācītājs, Kosmans vārdā, kas ar dedzīgu garu pūlējās tiem bēdu cilvēkiem par labu, ko viņš tur atron kā paklīdušas avis un atkal par Kristus draudzi dzenās sakrāt, ir rakstijis cienīgam bīskapa kungam 25tā februāra dienā 1859tā gadā, esmu pārtulkojis un jums to šeit priekšā lieku, lai jūs paši varat lasīt, kā tie ticības biedri dzīvo, kas tur jaunā ciemā uzmetušies kam vārds Verhņe Sujetuk, Minusinskas apriņķī, un kā Irkutskas mācītājs ar tām mīlestības dāvanām darījis, kas līdz tam laikam jau viņu rokās bij tikušas. Viņš par šām lietām savā grāmatā tādu liecību dod:

     Augsti cienijams tēvs!

Nesen atkal esmu apmeklējis Jeniseiskas Guberniju, un man šķiet, ka man pienākās Jums atkal liecību priekšā likt par mūsu jaunā ciema laicīgu un garīgu būšanu, visvairāk tādēļ, ka ar prieku esmu dzirdējis un manījis, ka arīdzan mūsu ticības biedri tēvu zemē ir īsti sākuši ar kristīgu mīlestību pieminēt savus nelaimīgus brāļus iekš Sibīrijas. Jau priekš manas aizbraukšanas no Irkutskas 7tā Decembera dienā 1858tā gadā līdz 675 rubļ. s. priekš Lutera ticīgiem cietumniekiem biju dabujis. Tad Irkutskas draudzes priekšniekiem savu pdomu, kā ar to naudu esot jādara, esmu priekšā licis un mēs vienprātīgi esam nosprieduši nabagu dāvanas nemaz neizdalīt tāpēc, ka tik daudz tādu nabaga cietumnieku še ikgadus atnāk, ka jau kādus 250 līdz 300 rubļ. vajadzētu, ja tik katram pa 3 rubuļiem dotu, un tā šī lielā nauda izietu un taču ikviens no savas mazās daļas nekādu lielu palīgu nedabūtu. Tādēļ labu tiesu no tās naudas, kas priekš tā jaunā ciema ļaudīm atsūtīta, gribējām izdot priekš māju uztaisīšanas. Mēs rēķinājām, ka 3 asis gara un 2 ½ asi plata māja ar krāsni un 3 logiem maksāšot kādus 50 vai 60 rubļ. un ar tiem veciem saimniekiem, kas tur jau 4 vai 5 gadus dzīvo cerējām par to būvēšanu salīgt. Tās jaunās mājas tad gribējām dot tiem sievas vīriem, kas jau tur par kalpiem dzīvojuši, jeb tādiem, kas no jauna atnākuši ar sievām un bērniem. Šiem tad pēc kādiem gadiem 3 vai 5 rubeļi ikgadus būtu jāatmaksā, lai atkal jo nabagiem varētu palīdzēt. Tādā vīzē domājam citus jo godīgus kalpus par jauniem saimniekiem celt, tiem, kas atnākuši nezin, kur savu galvu nolikt, ēnu gādāt un visiem, kam tik patiktu strādāt pie māju būvēšanas darbu un maizi pasniegt. Bet ar šiem mūsu labiem padomiem neizdevās nekā. Kad tai jaunā ciemā biju nobruacis, saimniekus uzrunāju, vai kāds negribot uzņemties tādas mājas uzcirst. Bet jebšu līdz 80 rubuļiem solīju, neviens to neapņēmās. Otrā dienā es pa visu ciemu māju no mājas izgāju, ļaudis apskatīt pašā mājas būšanā un dzīvošanā, bērnus pārklaušināt cik tie mācēja grāmatu un katķismu un vēl Dieva vārdus pie sirds likt, kā katram sevišķi derēja. Tad esmu brīnuma lietas redzējis, ka tās mazās mājiņas tik ļaužu pilnas, ka nemaz nevar saprast, kā cilvēkiem tur var rūmes būt. Vienā mājā, kam tāpat kā visām citām tik viena pate istaba ir, pustrešu asi gara un divi asis plata, 16 cilvēki dzīvoja, un cik tas miesas un dvēseles veselību maitā, kad ļaudis tā sabāzti cits uz citu dzīvo, to gan var drīz apdomāt. Citas mājas atradu, ko nemaz par mājām nevar saukt, jo tās tik ir bedres jeb pagrabi apakš zemes, kur arī līdz 8 cilvēkiem dzīvo. Tāda zemē ierakta bedre ir 7 pēdas dziļa, 4 soļus plata un 4 soļus gara, pate zeme tai par sienām un visapkārt uz pašas malas baļķis uzlikts, uz ko tad citi baļķi atkal par griestiem nolikti. Lai no aukstuma var sargāties, šie griesti ar biezu zemes kārtu apmesti, tā ka šīs mājas itin tā kā kapi izskatās. Iekšā liela krāsns vēl ceturtu daļu no tās mājas rūmes aizņem un tas no māliem vien ir taisīts, tā ka tur neviens pats ķieģelis nav klāt. Tāpat pie visām tām mājām ne par vienu kapeiķi nav dzelzes klāt un nevienu naglu neredz, arīdzan durvju eņģes un kāši no koka taisīti. Logs, kādu pēdu plats un puspēdu augsts, no astoņām rūtēm, jeb jeb īsti sakot no visādiem glāžu gabaliņiem salikts. Tagad sešās tādās zemes būdās jeb alās ļaudis tanī ciemā dzīvo un lai tās gan sliktas un nejaukas, taču Dievs jāslavē, ka ļaudis jel tādā vīzē sevim ēku gādājuši. Jo kad Jūļa vai Augusta mēnesī tur nonāk, tad jau vairs nav laika kokus priekš mājām cirst un Septembra mēnesī naktis jau tik aukstas, ka tik tādās alās vien var glābties. Tie, kas tanīs bedrēs gāja dzīvot, caur to arīdzan parādījuši, ka lābāki ticības biedru ciemā no iesākuma ar nabadzību un bēdām grib kauties nekā starp svešiem labāku vietu un pārtikšanu meklēt. — Tādu nabadzību un trūkumu redzēdams, tad arī neesmu varējis darīt pēc tiem padomiem, ko Irkutskā dēļ tām nabagu dāvanām bijām nosprieduši, bet es šogad vairāk nabagiem esmu devis nekā citām reizēm, pavisam 96 rubeļus no tās naudas, ko jūs cienīgs bīskaps man esat atsūtijuši. Tomēr tiem, kas neprecējušies un iet pie zelta rakšanas vai izskalošanas strādāt ne kapeiku neesmu devis, un no tiem, kas mūsu ciemā paliek, sievas vīri lielākas dāvanas dabujuši kā tie, kas bez sievām un bērniem. Bet vēl citādi bij jāpalīdz tāpēc, ka mans padoms neizdevās caur jaunu māju uztaisīšanu ļaudīm ēku, darbu un maizi gādāt. Tāpēc tiem, kam ļoti vajadzēja labākas mājas jeb zirgu vai govi pirkt, tādā vīzē esmu palīdzējis, ka tiem tā nauda nav viss šķiņķota, bet tikai lienēta un ka viņiem būs to atmaksāt pa gadiem. Visa draudze bija klāt, kad to naudu izdalīju un pēc draudzes padoma tika nospriests vai kādam varēja naudu dot vai nē. Cik un kam tā ir dota pēcāk skaidri izteikšu. Papriekš vēl jāpiemin, ka liels nelabums bij mūsu ciemam, ka tam līdz šim nebija īpats pagasta skrīveris un tādēļ bija piedalīts pie cita krievu ciema. Caur to mūsu ļaudīm bija visādas grūtības un ķibeles un tie brēca, ka tiem pāri darot. Tāpēc ļaudis esmu dzinis, lai paši savu skrīveri pieņem, un ka tas tiem būt pašiem par lielu labumu, to visi vienprātīgi sacīja. Bet kad nu skrīverim arīdzan lone bija jāspriež, tad neviens negribēja ne grasi dot un manim pārlieku daudz bija jārunā un jāpūlējas ar ļaudīm, kamēr skrīverim solīja brīvu korteli un 12 asis malku, 75 rubļ. s. lones un 50 kapeiķus no katras pases, ko tādiem izdod, kas pie zelta skalošanas iet strādāt. Šogad 138 tādas pases ir izrakstītas, tad no tām ar līdz 70 rubļ. skrīverim ienāk. Tā nu viņš gan labāki varēs pārtikt nekā citi skrīveri šinī pusē, kas tikai 50 rubļ. lones pavisam dabū un tādēļ no ļaudīm plēš ar netaisnību, kā vien varēdami. Skrīvera amatā tagad iecelts kāds vidzemnieks, kas pats Lutera ticīgs vācu un igauņu valodu itin skaidri un latviski puslīdz māk un arīdzan krieviski runā un raksta, un nu kam cik varēdams esmu pie sirds licis, lai savu amatu pa godam un pēc taisnības valda. Šim un katram skrīverim pēc viņa par mājas vietu esmu pircis namu ar deviņi pūra vietāmapstrādātas zemes par 50 rubuļiem no kāda latvieša, kas uz otru ciemu stāv.

 Esmu ieņēmis

Decbr.1857.	mīlestības dāvanas, ko pie savām gubernijām braukdams esmu salasijis	68
Juni     1858.	no Arkangeles Lutera draudzes	254
Novb. 1858.	no Vidzemes caur biskapu Ulmanu	280
“	no Dieva vārda kandidata J.Šilling	5
“	no mācītāja Jannau Vidzemē	55
Janv. 1859.	vēl uz maniem ceļiem sakrātas dāvanas	41
“	caur Zēberga mācīt. no Pēterburgas	221
	Kopā	938

  Esmu izdevis                     

Janv.  1859	nabagu dāvanas tai jaunā ciemā un vēl citos ciemos pavisam	96
“	igauņiem Karl Lepp, Jurri Vegestrēm un Moga Johann Meller katram 25 rub. Priekš māju uztaisīšanas lienēti	75
“	latvietim Gustav Kollen ar ko zirgu pirkt	15
“	igaunim Karl Gaud ar ko zirgu pirkt	15
“	igaunim Jaik Zirva tāpat	12
“	latvietim Jān Kleving tāpat	12
“	latvietim Indriķ Kollen govi pirkt	10
“	latvietim Indriķ Mellbārd tāpat	10
“	latvietim Fric Turk tāpat	10
“	latvietim Miķel Iše tāpat	10
“	Jurim Vitner zirgu pirkt	10
“	latvietim Fric Brīge tāpat	8
“	visai draudzei priekš skrīvera lones	50
“	Lutera ticīgiem nabagu dāvanas divi krievu ciemos	6
“	latvietim Jurre Eidint Irkutskā	1
Vebr. 1859	piņņu vīram Jān Tomasast	15
“	latvietim Fric Turk par viņu mājām un zemi
“	priekš skrīvera	15
“	Pastes naudu par 30 rubuļiem, kas no Irkutskas aizsūtīti
	Kopā	380

Tad nu Vebruara mēnesī 1859. vēl atlikās 557 rubļ. 85 kap.Pēc tam vēl cita samesta nauda Irkutskas mācītāja rokās tikusi.

Jebšu gan skaidri varu papriekš pateikt, ka liela daļa no tās izlienētas naudas netaps atmaksāta, taču to tiem ļaudīm negribēju tiešām šķiņķot, lai tie to aplam neiztērē, bet prātā turēdami, ka tā būs jāatdod, jo prātīgi un taupīgi ar to dzīvo. Lai Dievs dod, ka viņi šo lielu palīgu, ko tie dabujuši sevim par svētību un ne par skādi brūķē. Varbūt, ka tad pēc laika lūgšanas namu šaks būvēt, daži , kas nespēj maksāt, taču kaut ko varēs atlīdzināt, kokus cirsdami vai pievesdami vai ar citiem tādiem darbiem.

Ļaužu skaits mūsu ciemā stipri vairojas un šinī gadā gandrīz tikpat daudz no jauna atnākuši, kā pērnajā gadā, jebšu vēl nemaz visi Lutera ticīgi uz mūsu ciemu netiek sūtīti, bet citi arīdzan citur aizstellēti. Šoreiz šinī lielākā ciemā un mazākos ciemos, kas necik tālu nost, 174 cilvēki nāca pie svētā vakarēdiena un 138 pases bija izdotas un daži vēl citādi izgājuši tā ka pavisam 350 draudzes locekļus var rēķināt. Arī šoreiz 9 pāri bij jālaulā.

Priekš ciema naudas rēķinuma īpašu grāmatu esmu gādājis, kur ieņemta un izdota nauda ir pierakstīta un arī piezīmēts, kādiem cilvēkiem un ar kādu norunāšanu katram nauda tikai ir aizdota.

Par mūsu ciema iedzīvotāju kristīgu ticību un dzīvošanu arī var gan priecāties, kad apdomā, ka tā rādās labāka nekā pie daudz ticības biedriem, kas pilsētās dzīvo. Visvairāk viņu stipra dziedāšana pie Dieva kalpošanas pie sirds iet un katru reizi man prātā stāv, ka es vēlētos to drīz atkal un daudz reiz dzirdēt. Arīdzan ticībai pie šiem ļautiņiem vēl tāds spēks, ka viņi labāki savā ciemā visādu lielu trūkumu un nabadzību cieš, nekā citos ciemos iet apmesties, kur tiem daudz vieglāka un labāka dzīvošana būtu, bet kur nevarētu ar ticības biedriem kopā dzīvot un savu ticību kopt. Bet arīdzan jāpiemin, ka Dievam žēl arī lieli grēki, visvairāk dzeršana un nešķīstība atrodama, tomēr vairāk pie tiem, kam nav īsta mājas vieta mūsu ciemā, bet kas cauru gadu pie zelta skalošanas dzīvo un tik pāri nedēļas vai mēnešus ciemā atnāk, kur visu, ko tie nopelnījuši ar kaunu un grēka darbiem iztērē un visādu negantību padara. Tā izgājušā rudenī tāds zelta skalotājs dzērumā ar nazi iedūris muguras kaulā kādam ciema vīram un šis nelaimīgs pēc necik nedēļām nomiris. Cits atkal sievai, kas negribējusi viņam padoties uz laulības pārkāpšanu ar nazi vēderu uzgriezis, bet šī sieva paldies Dievam atkal izdziedēta un vesela palikusi. Šie divi ļaundarītāji un arī pavisam tie sliktākie cilvēki un vislielāki dzērāji ir no piņņu tautas. Lai tas Kungs saviem Dieva vārdiem dod spēku tos pazudušus atgriest. Līdz šim tik pa mājām pātari un Dieva vārdi ir teikti, bet šoreiz projām braukdams ļaudīm esmu piekodinājis, lai tie pēc tautām un valodām iksvētdienas kopā sanāk Dieva vārdus klausīties un Dievu lūgt. Igauņiem jaunais skrīveris katrā svētdienā sprediķi lasīs. Bet mūsu žēlīgais Kungs un Pestītājs lai ir mūsu ciemu ar savu visspēcīgu roku sarga un padara, ka mūsu svēta ticība ir tanī draudzē labus un bagātus augļus atnes!

Pēc šīs grāmatas vēl citu Irkutskas mācītājs rakstijis bīskapa kungam un šim ziņu devis, ka viņš ar kādu kungu, kas piņņu zemē dzimis un Pēterburgā par skolmeisteri bijis, kuntrakti taisijis, ka tas Verhņe Sujetuka ciemā nogājis dzīvot piņņiem par skolmeisteri un visam ciemam par uzraugu un valdinieku. Šis gribējis uz to lielu zemi pie Amures upes doties, bet Irkutskas mācītājam paticis un derīgs rādijies par priekšnieku tam jaunam ciemam laicīgā un garīgā būšanā.  Mācītājs bīskapa kungam arī to kuntrakti atsūtijis un lūdzis, lai Pēterburgā vēl skaidrākas ziņas par šo kungu izklaušina.

Vēl no citas grāmatas, ko tas pats Irkutskas mācītājs jau pērnajā gadā Maija mēnesī rakstijis, kādus vārdus pielikšu, kas rādās vērā liekami.

Jau Krasnojarskas pilsētā biju dzirdējis, ka atkal liels pulks Lutera ticīgu cietumnieku esot atnācis, bet tāļāki braucis dabuju zināt, ka lielākā puse no tiem neesot mūsu ciemā nogājuši, bet pie zelta skalošanas darbu uzņēmuši. Bet tanīs vietās ļaudis postā iet pie miesas un dvēseles. Jo kad zin, kā tur no zemes jeb no smiltīm tos retus zelta graudiņus atšķir caur to, ka vienādi vien ūdeni lejot smiltis noskalo un tie zelta graudiņi jo smagi būdami dibinā atliek, tad gan var apdomāt, ka cilvēki slapjumā vien strādādami drīz slimi paliek un tur, kur ne labas mājas nedz kopšanas nevaid pārlieku daudz nomirst. Tāpat tanī vietā, kur visādi ļauni un bezdievīgi cilvēki kopā tiek un labu naudu peln un tērē, liela kārdināšana rodas, visādu negantību ierast un pēdīgā bezdievībā palaisties. Tāpēc Minusinskas pilsētā aizgāju pie tā apriņķa valdnieka (ispravņika) viņu lūgt, lai tiem Lutera ticīgiem, kas tur nosūtīti dzīvot, nemaz pases nedodot uz zelta skalošanas vietām, bet tikai mūsu ciemā tiem liekot apmesties. Bet Dievamžēl šis apriņķa kungs man sacīja, ka pēc manu padomu nemaz nevarot notikt. Jo cietumnieki turp atnākot tā, ka tiem ne grasis, ar ko paši varētu uzturēties un daudz reiz ne tās vajadzīgas drēbes neesot. Tāpēc tie nespējot iedabūt mājas vietu, zirgu, govi, arklu, ratus un visu, ko pie zemes kopšanas ļoti vajag un tādēļ citādā vīzē tiem pirmais uzturs esot jāmeklē. Tad nu tikko tai apriņķa pilsētiņā atnākuši, citādi nevar glābties un rokas nauda no tiem zelta skalošanas kungiem jāņem, lai tik var pirkties ko vispirmāk un visvairāk vajaga un daži 25 līdz 30 rubuļiem dabū. Tā atkal trūkums vainīgs, ka šie nelaimīgi, jebšu valdīšana tiem gan vēlē mājās uzmesties, taču to nevar iespēt, kas tiem īsti par labu būtu. Vēl cits liels trūkums ir, ka gandrīz visi bez sievām atnāk un bez saimnieces nevar mājas būšanu un zemes kopšanu uzņemt. Daži no tiem, kas tagad atnākuši gan pie tādiem, kas jau bij uzmetušies ēku un uzturu ir atraduši, bet lielākai daļai tāpat pie zelta skalošanas bij jāiet, jele pirmā laikā sevim dzīvības uzturu pelnīt. Pavisam tas ir liels nelabums, ka vīrišķi šeitan neatron meitas un sievas, ar ko tie varētu precēties. Kad vīri ir apprecēti, tad viņi labāk mājās paliek un jo labprāt paši uzmetās zemi kopt, kas tur ir itin laba un auglīga un neieron tik drīz vazaņķu dzīvošanu, uz ko nelaulāti gan lēti palaižās. Tāpēc būtu labi, ka mācītāji tēvu zemes draudzēs tādus sievas vīrus, kam no tiesām nospriests Sibīrijā uz brīvu apmešanos dzīvot (krieviski na volnoi poselenije) arvien skubinātu sievas un bērnu līdz paņemt. Daži no tiem, kas šogad atnākuši mani ir lūguši uz Kurzemi rakstīt un viņu sievas lūgt, lai ar saviem bērniem atnāk vīriem pakaļ. Kad tāļais ceļš un pirmais gads ir pārciests, tad gan ar Dieva palīgu šeitan tikpat un vēl labāki kā vecās mājās savu maizes kumosiņu var atrast. Kādi reti arīdzan tagad jau sievas un bērnus ir līdz ar sevi šurp atveduši.

No visiem šiem rakstiem jūs mīļi latvieši gan varat redzēt, ka mācītājs Kosmans, ko Dieva žēlastība tur lielā Sibīrijā gan gŗutā amatā nolikusi mūsu paklīdušiem brāļiem par labu, visādi darbojās kā uzticīgs gans un tās mīlestības dāvanas, ko viņam nosūta, itin prātīgi un pēc vajadzibas derīgi izdala. Bet jūs arī būsiet atzinuši, ka tur vēl arvien daudz ko vajadzētu gādāt, lai tie nelaimīgie, kas tur nodzīti pie miesas un dvēseles trūkumu necieš, bet caur ticības brāļu mīlestību atvieglināšanu un iepriecināšanu savās bēdu dienās iedabū. Tāpēc lai visi, kas labā Dieva mierā savā tēvu zemē dzīvo un kam Dievs šogad atkal godīgus sviedrus ar zemes augļiem žēlīgi svētījis, arīdzan piemin tos, kam tur tāļā tuksnesī bēdu maize jāmeklē, lai tie, kam iksvētdienas Dieva vārdi atskan apžēlojas par tiem, kas tik vienreiz visā gadskārtā savas ticības mācītāju dabū redzēt. Un kam to brāļu bēdas un Dieva vārdi pie sirds iet, tie lai paklausa, ko tas apustuls uz Galateriem raksta 6tā nodaļā un 10tā peršā: “Lai mēs labu darīdami nepiekūstam, lai to labu pastrādājam pie visiem, bet visvairāk pie tiem ticības draugiem”. Bet Dieva Gars lai mums visiem un visvairāk tiem, kas Sibīrijā savu grēku sodu cieš, pašiem sirdis modina, vienādi tā Kunga žēlastību lūgt, lai viņš tiem, kas tā kā tas pazudis dēls postā gājuši, dod atzīt grēkus un atgrizties pie tā Kunga un Pestītāja, kas ir nācis meklēt un svētu darīt to, kas bija pazudis tās paklīdušas dvēseles arīdzan tāļā Sibīrijas zemē grib meklēt un izglābt uz mūžīgu dzīvošanu. Amen.

Tās mīlestības dāvanas, kas uz mūsu lūgšanu Latv. Avīzēs nr.3 1859. no mūsu latv. draudzēm top samestas priekš Rīta Sibīrijas ticības brāļiem tobrīdi vēl nebij nosūtītas pie Kosmana mācītāja Irkutskā, tāpēc šinī rēķinumā un ziņās, ko cien. Rīgas mācītājs mums še devis un par kurām no sirds viņiem pateicamies, šīs dāvanas vēl nav pieskaitītas. Bet pēc tam mēs Augusta mēnesi pie augsti teicama bīskapa un vice - prezidentes kunga dr. Ulmaņa Pēterburgā esam nosūtijuši 1367 rubļ. 8 kap., kas no 50 Kurzemes un 4 Vidzemes draudzēm pie mums bij atnākuši priekš Rīta Sibīrijas Luteriem. Tās mīlestības dāvanas no tām citām draudzēm mēs vēl gaidīdami gaidam, lūgdami, lai pasteidzās atstellēt. Dievs Kungs lai svētī mīļus devējus.
Z—c.