Uz sākumlapu   Home

Ar likteņiem un dzīvesstāstiem, kas daļa no Latvijas
Реклама: hypnose lancome || Элитная Аренда квартир посуточно в Москве.

Lejasbulānas baznīcas 115. gadadienā tika atvērta grāmata “Pamātes klēpī Sibīrijā”

 Grāmatas autore Tamāra Heidemane pēc izglītības ir dārzniece. Viena no pirmajām entuziastēm, kas atsaucās uz Latvijas Kultūras fonda aicinājumu braukt mācīt Sibīrijas latviešu bērniem dzimto valodu. Lejasbulānā viņa ieradās 1990. gada septembrī. Šim mācību gadam sekoja nākamie. Ar pārtraukumiem Sibīrijā nostrādāti pavisam pieci mācību gadi. Un kopš pirmās dienas — sarunas ar ļaudīm, dienasgrāmata, garas darba stundas arhīvos. Tālab arī grāmatas apakšvirsraksts — Lejasbulānas un Krasnojarskas latvieši dokumentos, sarunās, sirdsatmiņā...

Kas viņu mudināja doties uz šo Sibīrijas ciemu 4000 kilometru attālumā, kad mierīgi varētu vadīt laiku ar sešiem mazbērniem tepat, Latvijā? Tās bija atmiņas par tēvu, kas 1938. gadā tika nošauts, un māti, kurai kā “tautas ienaidnieka” sievai tika liegts strādāt par skolotāju. Tā bija sāpe par mātes sagandēto dzīvi: “Nezinu, kāda mamma bija pirms vīra aresta, taču nojautu, ka šis pārdzīvojums viņu salauzis, padarījis par režīmam pakļāvīgu būtni. Viņa visu mūžu baidījās.” Uz Sibīriju Tamāra devās arī pētīt savas dzimtas un savas tautas likteņgaitas.

Arhīvos izdevās noskaidrot arī Lejasbulānas vēsturi. Īsumā tā ir šāda: Krievijas valdība 19. gadsimta pirmajā pusē sāka izsūtīt uz Sibīriju un tur nometināt likumpārkāpējus, kas bija saņemti par ne sevišķi svarīgiem noziegumiem impērijas rietumu nomalē. Kad pirmā nometināšanas vieta Rižkova pie Omskas bija pārpildīta ar somiem, zviedriem, vāciešiem, igauņiem un latviešiem, kolonistu grupām tika atļauts pārcelties tālāk uz Sibīrijas austrumiem. Pēc divu gadu ilgiem meklējumiem somi pirmie atrada labu vietu dzīvei Minusinskas apriņķī. Pildot valdības norādījumu, ka visi luterāņi nometināmi pēc iespējas vienviet, Irkutskas divīzijas mācītājs Kosmanis šim nolūkam izraudzīja vietu tālāk dienvidos, Sajānu pakājē. 1858. gadā pie Bulankas upītes ietekas Kebežā tika nodibināta latviešu un vācu kolonija Lejasbulāna un dažus gadus vēlāk Bulankas augštecē — igauņu kolonija Augšbulāna. Krāšņās dabas dēļ šo apvidu sauca par Sibīrijas Šveici. Latviešu kolonisti jau pirmajā vasarā uzcēla 12 mājas. Dārzos viņi stādīja rutkus, burkānus, bietes, dažādu šķirņu kāpostus, zirņus, pupas, gurķus un arbūzus. Labs noiets bija viņu izaudzētajiem kviešiem, liniem, kaņepēm un tabakai... Taču Tamārai Heidemanei te nācies uzklausīt tikai bēdu stāstus, jo arī Lejasbulānu bargi skāra 1938. gada represijas. Tāpēc arī tik ilgi Latvijā gandrīz nekas nebija zināms par šo latviešu ciemu.

Kā atgādināja Tamāra Heidemane, mums, kas dzīvojam Latvijā, Lejas Bulānu tikai 1975. gadā “atklāja” Ingvars Leitis. Viņam sekoja Andris Slapiņš un Vaira Strautniece, mācītāji, kori un folkloras grupas. Notika kompleksa zinātnieku ekspedīcija. Latviskās izglītības misija deva iespēju sūtīt turp darbā latviešu valodas skolotājus. Kā Spīdolas stipendiāts tur strādāja arī Tamāras dēls Arnis.

Grāmata iznākusi ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Finansiālu palīdzību sniegusi arī Latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā. Ar visdziļāko līdzdalību tās iznākšanu sekmējis Anitas Mellupes apgāds “Likteņstāsti”. Arī viņas ģimene pieder pie politiski represētajām, un arī viņa ir Sibīrijas bērns. Visi tie, “kam plaušās Lejas Bulānas gaiss”, atkal bija kopā grāmatas atvēršanas svētkos. Te bija Tamāras skolniece Inga Melbārde, kas jau otro gadu dzīvo tēvzemē, te bija kādreizējie lejasbulānieši no dažādām Latvijas malām. Tika dziedāts no Šteinbergu Ermīnes dziesmu kladēm un arī dejots. Jo, kā sacīja Anita Mellupe, Bulānā latvietības saglabājies vēl tik daudz, ka to pūriem vien var vest atpakaļ uz Latviju. Arhibīskaps Jānis Vanags runāja par to, cik svarīgi ir saprast citam citu, apzināties un kopt kopīgās vērtības, kādas mums ir valoda, kultūra, ticība. Akadēmiķe Aina Blinkena uzsvēra, ka mums kā skaitliski mazai tautai ļoti svarīgi ir apzināt ikviena latvieša pieredzēto, ikvienas dzimtas likteņstāstu. Līdztekus šiem dzīvesstāstiem Tamāra Heidemane rūpīgi vākusi materiālus par luterāņu ciemu veidošanos Sibīrijā. Par to varētu būt nākamā grāmata.

20.11.2001.Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore