Trausls
sapnis, kas mēdz piepildīties
Dita
Arāja
Sibīrijas latviešus repatriēties iedrošinātu
latviešu valodas zināšanas un apjausma, kā dzīvo Latvijā
Viņas ir jaunas un drosmīgas. Pašas gan saka — dullas. Jo, īsti
nezinādamas, kur dzīvos, ko darīs, no kā pārtiks, Sibīrijas
plašumus nomainījušas pret senču dzimteni Latviju. Iveta Blanka
un Jeļena Kalniņa ir repatriantes. Iveta pirms gada, Ļena —
diviem atgriezušās Latvijā uz palikšanu. Abas ir Vītola fonda
stipendiātes, tāpēc puslīdz nodrošināta viņu dzīve un mācības.
Iveta studē Rīgas Juridiskajā koledžā, bet Ļena — Liepājas
Pedagoģijas akadēmijā. Abas saka — ja būtu vairāk atbalsta no
Latvijas, ne viens vien viņu vienaudzis brauktu uz etnisko
dzimteni. Kaut tikai pāris nedēļu padzīvot, lai saprastu, vai
šī zeme, ko savulaik viņu senči atstājuši, vispār ir tā
vieta uz pasaules, kur gribētos dzīvot.
Pagaidām Latvija var piedāvāt pavisam nedaudz — dažus skolotājus,
kas Krievijas latviešiem māca latviešu valodu, un dažus desmitus
tūkstošus latu — valodai, repatriācijai un kontaktiem ar tautiešiem
ārzemēs. Pat tad visu naudu neizdodas iztērēt iecerētajam mērķim,
jo daļa no tās iegūstama, uzrakstot un realizējot projektus, ko
ne visi ieinteresētie spējīgi veikt.
Tu esi latviete
Valsts finansējums repatriācijai, migrācijai un sadarbībai ar
tautiešiem ārvalstīs galvassāpes sagādā Sabiedrības integrācijas
fondam (SIF), jo apgūta tikai daļa no konkursam atvēlētās
naudas. Šogad minētajām aktivitātēm bija paredzēti 18 750
latu, bet apgūti tikai 12 745, jo maz labu ideju un daudz
nekvalitatīvu projektu. Atbalstītas galvenokārt aktivitātes
Latvijā — bērnu nometnes un no NVS valstīm repatriējušos
latviešu sociālekonomisko vajadzību apzināšana, latvietības
stiprināšana.
Ļena un Iveta pēc pieredzes spriež — ja valsts grib palīdzēt
tautiešiem Krievijā, vissaprātīgāk būtu finansējuma lielāko
daļu atvēlēt latviešu valodas mācīšanai un bērnu un jauniešu
nometnēm. Tikai kad cilvēki apzinājušies latvietību un uz savas
ādas izbaudījuši, kas ir Latvija, var domāt par repatriāciju.
Šogad latviešu valodu Krasnojarskā, Lejas Bulānā, Augšbebros
un Kurzemes Ozolainē ar SIF un Pasaules Brīvo latviešu apvienības
(PBLA) atbalstu māca četras skolotājas no Latvijas. PBLA latviešu
valodas mācīšanu Sibīrijā finansē jau sesto gadu.
Ļena pārstāv piekto savas ģimenes paaudzi, kas dzīvo Sibīrijā.
Viņas senči Lejas Bulānā ieceļojuši no Kurzemes, taču ģimenei
Latvijā radinieku vairs neesot. Astoņdesmito gadu beigās, kad līdz
ar atmodu Latvijā radās atklāsme par tautiešiem Sibīrijā, arī
pie Ļenas vecmammas ciemojušies tautieši no Latvijas un dāvanā
atstājuši grāmatas. «Toreiz nemācēju latviski, vien skatījos,
un mani ļoti ieinteresēja. Nodomāju — kādreiz noteikti uz
Latviju aizbraukšu,» stāsta Ļena. 1991.gadā viņa pabijusi
nometnē Latvijā un tad arī nolēmusi — jāpārceļas te uz dzīvi.
«Uz Latviju vilka valoda, kultūra,» Ļena skaidro savu izvēli.
Bet Iveta spriež: «Lejas Bulāna Sibīrijā ir kā mazā Latvija,
kur visi runā latviski un svin latviešu svētkus. Vecāki ieaudzināja
— tu esi latviete. Varbūt tādēļ gribējās uz Latviju.»
Lai izdomā paši!
«Izjust latvisko piederību — tas gan viņiem svarīgi, pat ja viņi
necenšas atgriezties Latvijā,» Sibīrijā pārliecinājies SIF
direktors Nils Sakss. Tāpēc SIF ir ar mieru finansiāli atbalstīt
Sibīrijas latviešu aktivitātes, īpaši — ja viņi paši gatavi
darboties. Līdz šim SIF finansējis projektus, kur vadošais
pieteicējs ir Latvijā, tomēr problēma, ka Latvijā nav daudz NVO,
kas šajā jomā darbojas. Ir Cēsis, Valmiera, Limbaži, kam
kontakti un kas, piemēram, nometnes rīko. «Bet būtu labi, ja arī
paši Krievijas latvieši pieteiktu projektus, jo tad viņi, nevis kāds
šeit izdomātu, ko grib darīt, kas visvairāk vajadzīgs,» saka
N.Sakss.
Ļena gan šādu iespēju apšauba, jo «tur cilvēki vēl neapzinās,
ka ar projektiem iespējams dabūt naudu, tāpēc nepieciešams, lai
palīdzības sniedzēji no Latvijas izskaidrotu, kā tas jādara».
Melnu kleksi cerībām uzmet arī sāpīgā pieredze — projektu
rakstot, vienmēr ir risks naudu nedabūt. Tā Saldus aktīvistu
projektu par Sibīrijas latviešu bērnu nometni SIF neatbalstīja
kvalitātes dēļ. «Tie cilvēki taisa ārzemju pases, un nekas
neiznāk. Un viņi nesaprot, kāpēc,» saka Ļena.
Repatriācijas nodaļas vadītājs Juris Dombrovskis uzskata —
šādi projekti pirmām kārtām jāizvērtē pēc būtības, lai «labu
ideju neizgāztu viena komata dēļ». Tomēr N.Sakss atgādina —
SIF ir ļoti stingri projektu vērtēšanas un administrēšanas
nosacījumi, jo jābūt pārliecinātiem par naudas tērēšanas
lietderīgumu. Bezatbildīgi ir sākt projektu, pirms nauda nav dabūta.
Sapnis bez valodas
Iveta un Ļena stāsta — Latvija Sibīrijas tautiešiem šķietot
tāls sapnis. Viņi maz zinot par palīdzību repatriācijā, tāpēc
noskaņoti skeptiski — tautieši tēvzemē ir augstprātīgi un
iedomīgi.
Pretēji Ivetai, kam Latvijā bijuši paziņas un kura nojautusi, ko
te var sagaidīt, Ļena senču dzimtenē ieradusies «uz dullo», un
bijusi patīkami pārsteigta, ka Repatriācijas centrs palīdz
materiāli un ar padomu. J.Dombrovskis saka — darbu traucē tas,
ka nav vienotas informācijas, cik tautiešu Sibīrijā, kur latviešu
centri, ar ko cilvēkiem kontaktēties. Tomēr N.Sakss teic — ir
vieglprātīgi cilvēkus aicināt uz Latviju, jo nokļūt pavisam
citā vidē un sākt dzīvi no jauna ir liels risks: «Dzīvot Omskā
dzīvoklī un pārcelties uz Latvijas laukiem — cilvēki var
justies kā izsūtījumā.» Šeit ir labāk, bet grūtāk, jo
Krievijā saglabājušās drumslas no Padomju Savienībā ierastās
valsts aizgādnības, kamēr Latvijā būs tikai tas, ko pats būsi
izdarījis, — tā J.Dombrovskis.
N.Saksam svarīgi šķiet, ka valsts atbalsta Sibīrijas latviešu
jauniešu mācības Latvijā. Tas neprasītu lielus izdevumus, bet,
dzīvojot šeit, viņi saprastu, vai nākotni grib saistīt ar šo
zemi.
Viņa domai piekrīt arī Ļena un Iveta, tikai atkal problēma —
Sibīrijas latviešu jaunajai audzei ir vājas latviešu valodas zināšanas.
Ļenas brālis jau šogad būtu mācījies kādā no Latvijas
vidusskolām, taču neesot uzdrošinājies tieši sliktās latviešu
valodas prasmes dēļ. Ļena atminas, kā pati sākumā lekcijās stāstīto
pierakstījusi, taču daļu nesapratusi. No pārslodzes galva sāpējusi,
un viņa baidījusies runāt latviski. Ivetai gājis vieglāk, jo bērnībā
vēstuļdraudzene bijusi meitene no Latvijas, tāpēc apguvusi
sarunvalodu.
Abas gan atzīst — Krievija vienmēr būs viņu dzimtene, bet
Latvijā tomēr jūtoties kā mājās, tāpēc gribas, lai arī ģimenes
pārceļas šurp. Un vēl — pašām nodibināt NVO, lai palīdzētu
latviešiem, kas vēl Sibīrijā.
Repatriācija. Repatriantu skaits
2003. I—VII 170
2002. 245
2001. 269
2000. 401
1999. 559
1998. 828
1997. 851
1996. 710
1995. 600
Repatriācijas centra sniegtā materiālā palīdzība
Ikgadējais Repatriācijas centra finansējums — Ls 51 000
Sedz izdevumus, kas saistīti ar repatrianta pārcelšanos
Pabalsti dzīvojamās platības jautājumu risināšanai
Pabalsti bezdarba gadījumā
Pabalsti profesionālajai apmācībai vai pārkvalifikācijai
Sedz izdevumus latviešu valodas mācībām un integrācijas pasākumiem
(lekciju kursi, ekskursijas)
Šogad repatriējušies
no Krievijas 70
no ASV 28
no Ukrainas 17
no Baltkrievijas 11
no Izraēlas 8
no Igaunijas, Vācijas, Moldovas (no katras) 4
no Francijas, Lielbritānijas, Austrālijas, Uzbekistānas (no
katras) 3
no Lietuvas, Brazīlijas (no katras) 2
no Kanādas, Nepālas, Venecuēlas, Zviedrijas, Čehijas (no katras)
1.
Diena,
2003. gada 13. oktobris
