1975. gadā salmu jumtu šeit nav. Ir ābeles un ir asfaltēta galvenā iela. Moderna skolas ēka un saimniecības kantoris, Par latviešiem liecina karā kritušo uzvārdi uz plāksnes kluba foaijē: Junga, Celmanis, Šteinarts, Rīteris, Lamans...

-Ko jums te vajag? Un kas jūs tādi esat? Skarba balss neļauj man turpināt pierakstīt.

- Mēs braucam no Rīgas uz Vladivostoku. Tie, lūk, ir mūsu velosipēdi.

- Dokumentus!

Nu labi, tūlīt tu, kretīn, nomierināsies. Pasniedzu viņam CK izdevuma "Zvaigzne" mandātu. Bet caur ķermeni izvijas pazīstama sajūta - kaut kas starp bailēm un nomāktību - nu un ja man nebūtu šāda varena papīra, ko tad?

Lēni lūpas kustinādams viņš lasa un lēni pagaist sargsuņa izteiksme viņa sejā.

- Ak žurnālisti, kāpēc tad vispirms nepieteicāties pie vietējās varas iestādēm, vajag taču pieteikties, viņš tēvišķi pamāca, sakārtodams neesošo kaklasaiti uz atpogātā baltā krekla, kuram uz nošļukušo bikšu fona jāpasvītro viņa pārākums parasto ciema iedzīvotāju acīs.

No Baltijas ciema karā krituši 37 latvieši. Bet cik latviešu tagad ir šeit, to neviens no kantora darbiniekiem tā īsti nezin. Kādas 10, varbūt 20 mājas, kur tie dzīvojot. 

Braucam pie ieteiktā kara veterāna Šmita. Visi ciema puikas, kam vien ir velosipēdi, pavada mūs līdz Šmita mājai.

Šmits nedaudz saprot latviski, bet runāt vairs nespēj nemaz. Jā, te kādreiz bijis latviešu orķestris, tagad muzikantu nav. Nekādu muzikantu. 

Kalpiņš, arī kara veterāns. Tiklīdz padzirdējis, ka esam atbraukuši no Rīgas, raujas dziļāk iekšā aiz savām mājdurvīm. Kaimiņiene stāsta, ka kopš 1937. gada neesot runājis ne vārda latviski. Kad formēta latviešu 43. divīzija, lūdzies, lai sūta vienalga uz kādu fronti, tikai ne uz latviešu divīziju.

Toties kara veterāna Zvirbuļa sieva latviski runā par visiem. Ciema puikas paklausās nesaprotamajā valodā, tad izklīst, atstājot riteņu sliedes sānieliņas zālē. Jā, zāle šeit aug, viņa saka. Viss te aug, kaut zaru iespraud zemē. Ja uz šīs zemes strādātu tāpat kā Latvijā, stāvus bagāti kļūtu. Mans vecais gan gribēja pēc kara palikt Latvijā, viņam Rīgā deva trīsistabu dzīvokli, atvieglinājumus, visu ko. Viņš pie Brantkalna par pavāru bija. Viņš rakstīja man, lai braucu pie viņa. Bet man vairs nebija tā interese, Tik daudz pārdzīvots un kas zina kā vēl tur ies. Un vēl dokumentus meklēt un visu ko. Un vēl tie trīs mazie bērni. Viņš gan dusmojās, bet tad pierima un atbrauca atpakaļ. Bērniem bija atvedis ābeci, bet tur nav tie krievu burti.

Bērni līdz bērnudārzam neprata nevienu vārdu krieviski. Tagad vecākais drusku latviski saprot, bet nerunā vairs. Bērni tagad mūs rāj, kāpēc neiemācījām viņus latviski. Bet ar to gan mēs varam lepoties, ka visiem viņiem ir augstākā izglītība. Visi pa vietām. 

Jāņus nav kas svin. Ja nu kāds Jānis. Kad tad šogad iekrīt Jāņi? Māte man atstāja stelles, bet neiemācīja ar tām apieties, tad sākās karš. Man jau 67 gadi. 

Kārlis Ķirsons, viņas tēvs, vadīja pirmo Baškīrijas latviešu skolu un mira 1907. gadā "aiz kreņķiem, ka skola nodega". Brūngana 19. gadsimta fotogrāfija. Skolotāji. Solīdi vīri, rūpīgi koptām bārdām, un ūsām. Dažs ar pensneju. Ko gan tu būtu iesācis ar saviem kreņķiem 1937. gadā, Kārli Ķirson?

Te bijuši arī no Latvijas izsūtītie 1905. gada revolūcijas darbinieki. Ella Medne. Dziedājuši revolucionārās dziesmas, ka visi meži skanējuši. Vai tad latviski, gribas jautāt.

Otrā ciema galā krievu tjotja mums rāda māju, kurā dzīvojot latviete, kas abonējot kaut kādu latviešu žurnālu, esot veca partijas darbiniece, strādājusi par prokurori, viņa varēšot mums daudz ko pastāstīt. Lūk viņa jau nāk!

-Labdien!

-Kas tad jūs tādi, no Papuasijas vai? (par to es neapvainojos, tas droši vien dēļ tā, ka mana frizūra reti tiekas ar ķemmi). Ak par latviešiem gribat zināt. Tagad jau visi vienādi. Stelles? Aust? Kāpēc būtu jāauž, ja visu var nopirkt gatavu. Mūsu kolhozs, ziniet, ir bagāts. 50% prēmijās vien maksā. 

Te vienreiz bija atbraukuši kaut kādi dievinieki. Prasījuši ļaudīm - vai šeit arī Dievam kāds tic. Eh, ja es būtu bijusi tur klāt! Šķiras ienaidnieks nesnauž. Es lasīju, ka vienā laboratorijā bija ienesuši bumbu un uzspridzinājuši.

Iebilstu, ka tas nu gan ir pavisam netipisks gadījums. 

-Uz visu jāskatās no politiskā viedokļa. 

- Kā jūs kā pieredzējusi partijas darbiniece varētu izskaidrot 1937. gada notikumus šajā ciemā, kur gandrīz katru ģimeni skāra represijas, es vaicāju.

-Jā tajos laikos tā bija. Bet jūs tur, Rīgā, neprotat dziedāt latviešu dziesmas. Kad es klausos pa radio, nevaru saprast vārdus.

-Vai Jāņus šeit vēl svin?

-Ko jūs par tādām vecām lietām varat prasīt. Kolhoza darba pirmrindniekus, tos vajag apskatīt. 

Tā nu laikam pirmo reizi mūžā bez grāmatu vai filmu starpniecības būšu redzējis  dzīvu boļševikcilvēku pēc pārliecības. Bija jau pa radio dzirdētas tādas Krustiņsones. Uz brīdi atdzīvojas Stučka, revolucionārie tribunāli, latviešu čekisti un citi sātaniskie tēli, par kuriem bijusi tāda neskaidra un baisa apjausma. Nāk prātā, kāda paziņas stāstītais, ka īstus pārliecības komunistus viņš redzējis tikai ārzemēs. 

Arī šajā braucienā cauri plašajai Padomju Savienībai mēs vairs nevienu tādu vairs nesastapām. Lai kādos lozungos un komunistiskās ideoloģijas frāzēs arī cilvēks nerunātu, agri vai vēlu izrādās, ka tā ir tikai maska, lai sekmīgi izdzīvotu šajā iekārtā. Šai Baltijciema latvietei tā bija seja.