Krievijā neielaiž Latvijas vēsturnieku Strodu
Krievija liegusi iebraukšanu valstī Latvijas Valsts prezidenta administrācijas paspārnē izveidotās Vēsturnieku komisijas loceklim profesoram Heinriham Strodam, sestdien ziņo laikraksts "Latvijas Avīze".
Turklāt savu līdzdalību Vēsturnieku komisijā atteicis tās loceklis Krievijas Zinātņu akadēmijas (KZA) Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans.
Strods pētniecības nolūkos regulāri apmeklējis Krievijas arhīvus jau kopš 1954.gada. Nekādu īpašu šķēršļu nav bijis arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču šoreiz vairākkārtējie mēģinājumi iegūt vīzu aprīlī un maijā beigušies ar atteikumu. Kā pastāstīja vēsturnieks, vispirms atļauju iebraukt viņš lūdzis kā tūrists, tad Latvijas vēstnieks Andris Teikmanis profesoru ielūdzis kā savu viesi.
KZA Vispārējās vēstures institūts uzaicinājis Strodu nolasīt referātu konferencē 31.maijā, taču vīzu iegūt neizdevās.
''Šķiet, es pārāk dziļi esmu ieracies viņu arhīvos. Pārāk daudz zinu,'' laikrakstam komentējis vēsturnieks.
Strods norāda, ka viņa pieredze un pazīšanās ļāvusi samērā labi orientēties Krievijas arhīvu kārtībā, zināt, kur kas meklējams, un tas, iespējams, kādam šķitis pārāk bīstami.
Pēdējā Stroda darbā ''PSRS kaujinieki Latvijā (1941 - 1945)'', kurā uzsvērts, ka kara gados Latvijā darbojošies padomju partizāni drīzāk jādēvē par sarkanās armijas iesūtītiem diversantiem, izmantoti daudzi Krievijā iegūti dokumenti. Profesors Strods ir jau otrais latviešu vēsturnieks, kam pēdējos gados atteikta iebraukšanas vīza. 2005.gadā Krievijas robeža kļuva nepārvarama profesoram Aivaram Strangam.
Vēsturnieku komisijas vadītājs Andris Caune maija beigās saņēmis vēstuli no akadēmiķa Aleksandra Čubarjana ar paziņojumu, kurā tas raksta, ka ''uzskata par neiespējamu'' turpināt sadarbību ar Vēsturnieku komisiju. Krievijas vēsturnieks savu rīcību argumentējis ar lielajām atšķirībām uzskatos, kādas pastāvot starp viņu un pārējiem komisijas locekļiem.
Komisijas locekļi pieļauj, ka tā varētu arī nebūt paša Čubarjana pozīcija, taču viņam jāievēro Krievijas Ārlietu ministrijas nostāja. Neoficiāli tiek minēts, ka Vispārējās vēstures institūta direktors kritis nežēlastībā pagājušā gada sadarbības dēļ ar Lietuvas Vēstures institūtu kad tapis dokumentu krājuma, kas bija veltīts Krievijas un Lietuvas attiecībām 1939./1940. gadā.
Jautāts, vai komisija gatavojas uzaicināt savās rindās kādu citu vēsturnieku no Krievijas, prezidentes padomnieks vēstures jautājumos un komisijas loceklis Antonijs Zunda atbildēja apstiprinoši, sakot, ka atsevišķas kandidatūras jau ir. Pašreizējais komisijas sastāvs ir spēkā līdz šā gada novembrim un izmaiņas būtu iespējamas pēc tam.
Vispirms gan būs jātiek skaidrībā ar Vēsturnieku komisijas darba apstākļiem Valda Zatlera prezidentūrā.
9. jūnijs 2007
Krimināllieta izbeigta. Pilnīgi reabilitēts
VIJA BEINERTE
Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar aizmirstību, aizvilksies lēni kā brūce? Vienā naktī 15 424 dvēseles. "Sašķirotas" un sadzītas lopu vagonos. Bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas. Vienas dzīvības vardarbīga atņemšana ir slepkavība. Daudzu dzīvību - statistika.
1941. gada 15. jūnijā Miervaldim Bukam, ģenerāļa HERMAŅA BUKA dēlam, bija dzimšanas diena, septiņpadsmitā. Arī viņu kopā ar māmiņu, jaunāko brāli un tēvu "sašķiroja".
Kad vienojamies par tikšanos, Miervaldis Buks mani pabrīdina: - Stāstīšu tikai par tēvu, par sevi ne. - Un piebilst: - Es jau nekas neesmu, izsūtītais, pa trīs lāgi izsūtītais, septiņpadsmit gadus pavadījis Posta impērijas tālajos apgabalos.
Krievu formu neuzvilka
- Mans tēvs krievu formu neuzvilka, - ar neslēptu lepnumu saka Miervaldis Buks, rādot Latvijas armijas ģenerāļa Hermaņa Buka fotogrāfijas. - Es toreiz vēl biju puika, tēvs mājās par darbu gandrīz nerunāja, vismaz ar mums - bērniem - ne, bet zinu - viņš bija viens no tiem virsniekiem, kas gribēja karot, stingri iestājās par pretošanos okupantiem, lai arī saprata, ka pretošanās milzīgajam skaitliskajam pārspēkam būtu droša nāve. Latvijas armija, visi virsnieki būtu beigti, cik tad ilgi mēs varētu noturēties? Bet vajadzēja karot! Kad es ieraudzīju tos krievu zaldātus, ziniet, man vienkārši mute palika vaļā, likās, ka matračos ģērbušies, tās viņu fufaikas - es taču tādu brīnumu nebiju redzējis, skatos - stāv, izkāpuši no tanka, noplēš avīzes gabalu, ieber kaut kādus putraimus, uztin un pīpē, es paostīju, kas par riebīgu smaku! - uz brīdi pieklust. Tad turpina: - Bet nāve jau gaidīja arī tos, kuri latviešu virsnieka formu nomainīja pret krievu, viņus tāpat visus nošāva.
Krievijas Valsts kara arhīvā joprojām glabājas kartītes, kas 1940. gadā bija ieviestas par visiem bijušās Latvijas armijas virsniekiem. Kāds anonīms ģenerāļa līdzgaitnieks, slēpjoties zem segvārda O. O., PSRS Baltijas Īpašā kara apgabala štāba 4. (organizāciju un pretizlūkošanas) nodaļai ziņoja: "Ģenerālis Buks banketos un svinīgās uzrunās vienmēr uzsvēra sarkanās armijas vājumu. Norādot uz Somijas notikumiem, kritizēja Liepājā izvietotā sarkanās armijas garnizona apmācības trūkumus."
- Avīzē tolaik bija karikatūra - soms ringā, saķēris Staļinu aiz deguna, griež sev ap galvu. Tēvam tā ļoti patika. Tomēr somiem bija cita karošana - viņiem bija Mannerheima līnija, bet mūsu ģenerālis Balodis pat grāvi nebija izracis uz robežas! - ar skumjām atceras ģenerāļa dēls. - 1940. gada oktobrī tēvs atvaļinājās no armijas, uzaudzēja bārdu kā Nikolajam II un aizbrauca uz "Tiltiņiem", uz Lēdurgu. Slavenais admirālis Kuzņecovs - viņi abi ar tēvu bija beiguši Vladimira karaskolu Petrogradā - piedāvāja tēvam vai nu štāba priekšnieka, vai Kaukāza korpusa komandiera amatu, to tēvs pats man stāstīja, bet tēvs atbildējis - nevaru, man dēli latviešu skolā mācās, nerunā krieviski.
Nevalkāja ordeņus - tikai ievainojuma zīmi un Lāčplēsi
1940. un 1941. gada represijās cieta vairāk nekā tūkstotis Latvijas militārpersonu. Apcietināto vidū bija daudzi augstākie virsnieki, tostarp admirālis Teodors Spāde, ģenerāļi Mārtiņš Hartmanis un Hermanis Buks. Represētas tika arī viņu ģimenes.
- Mūs saņēma ciet nevis 14., bet 15. jūnijā, taisni manā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, - turpina Miervaldis Buks. - 14. jūnijā mamma atbrauca no Rīgas ar taksīti, teica, ka tēvs ir meklēts. Savu mauzeri viņš jau bija nodevis, medību bisi uzdāvinājis draugam Kļaviņam, bet tēvam vēl bija pistole, dāvana no kara biedra Andersona. Pistoli viņš noslēpa, tāpat kā zobenu, ko maršals Pilsudskis viņam pasniedza pēc Daugavpils atbrīvošanas 1919. gada 3. janvārī, šausmīgi līks zobens - kā nevienam, uz tā bija visādi raksti, krusti un svētā Marija, to viņš arī noglabāja, to krievi nedabūja. Tēvam bija daudz ordeņu, viņš nemīlēja tos valkāt, tikai ievainojuma zīmi (viņš bija smagi ievainots pie Skrundas un bermontiādē) un Lāčplēsi, 151. numurs viņam bija, pasniedza Čakste. Tēvs noglabāja arī ordeņus, bet tos gan krieviem izdevās atrast.
- Bukam bija trīsdesmit seši apbalvojumi, visus krievi pievāca, - ar skumjām teic Miervalža dzīvesbiedre Ģertrūde. - Tagad par tiem liecina tikai arhīvā atrodamie dokumenti.
Beidzamo nakti ne ģenerālis Buks, ne viņa dēli nav gulējuši mājās.
- Nezinu, kur slēpās tēvs, bet mūs ar brāli vecāki aizsūtīja uz "Puķu druvām" pie Lāčplēša ordeņa virsnieka Rostoka. Pārnakšņojām, nākamajā dienā kājām nācām uz "Tiltiņiem", ceļā satikām Jāni Ķici, viņš teica, ka mūsu mājā ir čekisti, meklē mūs ar brāli. Tikko iemukām krūmos, garām pabrauca limuzīns ar čekistiem. Domājām - nu gaiss ir tīrs, nācām ārā uz ceļa. Bet tūlīt pat brauca otra - kravas mašīna fords "Vairogs". Mūs arestēja un aizveda ar to. Kā tēvu bija dabūjuši ciet, nezinu.
Kādu brīdi klusējam. Aiz loga priecīgi vītero putni. Kā tajā tālajā, baisajā jūnijā.
- Rīgā mūs aizveda uz "Šķirotavas" staciju, simbolisks nosaukums, tur mūs "sašķiroja" pa lopu vagoniem - tēvu vienā, mūs ar māti - citā, tēvs paņēma visu smagāko pie rokas, mums praktiski nekas nepalika. Kad mūs izmeta ārā tādā "Narimskij kraj", Vasjuganas augštecē, kur purvi, šausmīgi odu kvantumi, bads, ģerevņā, kur dzīvoja izsūtītie krievu kulaki, man bija hūte galvā un kārtīgas drēbes mugurā. Sākumā deva 500 gramus maizes, bet, kad krieviem frontē gāja grūtāk, - neko. No vairāk nekā astoņdesmit cilvēkiem pēc dažiem gadiem dzīvi palika tikai četri.
Ģenerālis Buks vispirms izsūtīts uz ziemeļiem, tad pārvests uz Butirku cietumu Maskavā.
- Sākumā tēvs bija lēģerī, Usoļlagā, līdz atradās kāds, kas paziņoja, ka tēvs ir ģenerālis, un viņu momentā aizgādāja uz Butirku cietumu. 1942. gada 18. augustā - kā nu kurā grāmatā - vienā teikts, ka nošauts, citā - ka nomocīts. Kur tēvs apglabāts, nezinu. Mamma nomira 1943. gadā. No bada nomira. Apglabāta Novotivrizā, tālu prom Sibīrijā.
Pieņēma lēmumus un rīkojās
"Ļoti mīlēja zirgus un zirgu sportu. Bija ļoti labs jātnieks, neskatoties uz lielo augumu un svaru. Straujš pēc dabas, ātri apsvēra stāvokli, pieņēma lēmumus un rīkojās. Pēc mana ieskata, viens no izcilākajiem jātnieku virsniekiem Latvijas armijā. Apveltīts ar dzirkstošu humoru, ļoti patīkams sabiedrībā.
Pulkā galveno vērību piegrieza zirgu sastāvam, apbruņojumam un kaujas mācībām. Viņa komandēšanas laikā ik gadu rīkoja plašas kaujas mācības Padomju Savienības pierobežā," raksta kapteinis Jānis Rulliņš 1980. gadā ASV izdotajā rakstu krājumā "Dievs, tēvija, pulks".
"Vesels. Spējīgs pildīt dienesta pienākumus kā miera, tā arī kara laikā. Morāliski nevainojams, straujš, bet atklāts un vaļsirdīgs. Alkoholiskos dzērienus nelieto. Nodarbošanās ārpus dienesta nav. Mīl studēt kara literatūru.
Dienesta pienākumus pārzina ļoti labi un izpilda tos pēc labākās sirdsapziņas. Rūpīgs un gādīgs par sava pulka labierīcību izveidošanu.
Karavīru dzīvi un vajadzības pārzina ļoti labi. Enerģisks. Pulka apmācību nostādījis ļoti labi. Teorētiskus jautājumus izšķir lietišķi un tādā garā arī ved virsnieku apmācību pulkā. Valsts intereses aizstāv un ievēro. Savu tiesību robežās ļoti patstāvīgs, ar lielu pašierosmi un atbildības drosmi. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu," šādu atestācijas vērtējumu Hermanim Bukam 1939. gada 27. augustā parakstījis Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs, un nedaudz vēlāk ar saviem parakstiem to apstiprināja arī armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis un armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis.
- Tēvs nelietoja alkoholu, arī nesmēķēja, bija sportisks, labi peldēja, spēlēja tenisu, futbolu, slidoja. Bija Latvijas rekordists vai nu lodē un diskā, vai lodē un šķēpā, neatceros. Savā laikā bija Latvijas labākais jātnieks, izcils paukotājs. Treneris Jankovskis, kurš arī mums ar mammu mācīja paukoties, apgalvoja - ja tēvs nebūtu virsnieks, viņš būtu pasaules čempions paukošanā, viņam bija šausmīgi ātra reakcija.
Viņš ļoti mīlēja zirgus. Arī mani radināja pie jāšanas, katru svētdienu mēs jājām - kā "āmen" baznīcā. No rīta cēlāmies pusē septiņos, pusstundu vingrojām, tagad es arī to daru. Pēc skolas bija jāizmācās, tēvs bieži atprasīja uzdoto, man bija laba atmiņa, es visu gandrīz no galvas zināju, tad viņš man lika stāstīt saviem vārdiem, tikai pēc tam varējām iet rotaļāties. Viņš bija ļoti stingrs, neko neteica divas reizes - ja ko pateica, tas bija likums. No tēva man bija bail, no mammas gan ne, - smej Miervaldis Buks. Un piemetina: - Vēl viņš spēlēja vijoli, dziedāja - tēvam bija skaista balss -, ņēma mūs līdzi uz operu.
"Kad izvirzās jautājums par to, vai ģenerālis Buks jau kā zēns ir vēlējies kļūt par karavīru, kas ir daudzu jaunu siržu lielākais sapnis, tad ģenerālis, drusku padomājis, atbild: - Nē. Tanī laikā, kad Eiropas gaisā vēl nebija jūtama pulvera smaka, es vēlējos kļūt par jūrnieku.
Visa mana dzīve nemanot paiet darbā un tikai darbā, - noslēdz savas atmiņas ģenerālis. - Jūs vaicājat, kādas lietas un nodarbošanās mani visvairāk saista vaļas brīžos. Mīlu teātri, nopietnu melodisku mūziku, kino ne. Bet laikam jāšana man kļuvusi par otru dabu. Tai es nododos ar visu savu būti," tā Hermanis Buks 1939. gadā intervijā Aleksandram Čakam.
Nav izdarījis noziegumu
Ģertrūde Buka, ģenerāļa ģimenes arhīva galvenā pārzinātāja, rāda man sadzeltējušu, locījumu vietās nedaudz padilušu lapu, kas datēta ar 1990. gada 24. maiju. Tajā teikts:
"Pilsonis Buks Hermanis Ernesta dēls, dzimis 1896. gadā, 1941. gada 14. jūnijā tika arestēts un izsūtīts no Rīgas pilsētas uz bijušo Molotovas apgabalu, Usoļlagu par to, ka bija Latvijas nacionālās armijas ģenerālis un ieņēma 1. kājnieku divīzijas komandiera vietu. Sakarā ar krimināllietas nodošanu izskatīšanai PSRS iekšlietu tautas komisariāta "Sevišķai apspriedei" Buku Hermani 1942. gada sākumā pārveda uz Maskavu uz Butirku cietumu, kur viņš nomira līdz tiesas izskatīšanai 1942. gada 18. augustā.
Buka Hermaņa līķa tiesu medicīniskā apskate konstatēja, ka nāve iestājusies no sirds paralīzes sakarā ar hronisku gastroenterokolitu (tiesu medicīnas akts nr. 149 - 1942. g. 21. augustā). Līdz ar to krimināllieta pret Buku Hermani tika izbeigta sakarā ar viņa nāvi.
Ar Latvijas PSR Prokuratūras 1990. gada 19. aprīļa lēmumu iepriekšējais lēmums par krimināllietas izbeigšanu sakarā ar nāvi ir atcelts un krimināllieta pret Buku Hermani atkārtoti izbeigta, pamatojoties uz Latvijas PSR KPK 5. panta 1. punktu, sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis noziegumu. Buks Hermanis Ernesta dēls, dzimis 1896. gadā, ir pilnīgi reabilitēts."
- Šī reabilitācijas zīme mums ir liels mierinājums, - teic sirmā kundze. Pirms piecdesmit sešiem gadiem Miervaldis Buks, viņu bildinādams, solīja: "Ar mani sausa maize tev nekad nebūs jāēd, tā vienmēr būs asarām slacīta." Tomēr skaistā Ģertrūde bija ar mieru kļūt par izsūtījumā satiktā Miervalža Buka sievu un pieņemt viņa dzimtas uzvārdu. Bet Miervaldis ar sev raksturīgo viegli ironisko smaidu vēl piebilst: - Mani reiz pat gribēja uzņemt partijā, iedeva statūtus, dēls Mintauts tos iemeta krāsnī. Bet es jau tā kā tā nebūtu stājies, tāpat kā savu uzvārdu es nemainīju un nemainīšu - Buks esmu bijis un palikšu līdz kapa malai.
***
Hermanis Georgs Rūdolfs Buks
Dzimis 1896. gada 15. janvārī Limbažu pagasta Braučos.
Beidzis Vladimira karaskolu Petrogradā (1916), Polijas Centrālo kavalērijas skolu (1925), Polijas Augstāko karaskolu (1931).
Piedalījies brīvības cīņās Oskara Kalpaka bataljonā, 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Par varonību 1919. gada oktobra cīņās pie Bolderājas saņēmis Lāčplēša Kara ordeni.
No 1931. gada - 1. jātnieku pulka komandieris, vēlāk - 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v. i.
No 1939. gada - Armijas štāba priekšnieka palīgs, paaugstināts ģenerāļa dienesta pakāpē, Kurzemes divīzijas komandieris.
Pēc Latvijas okupācijas ar Valsts prezidenta v. i. A. Kirhenšteina 1940. gada 2. augusta pavēli iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku un nodots armijas komandiera ģenerāļa R. Kļaviņa rīcībā; oktobrī atvaļināts.
1941. gada 15. jūnijā apcietināts un izvests uz Krieviju.
Miris 1942. gada 18. augustā Butirku cietumā Maskavā.
Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Triju Zvaigžņu ordeni un citiem Latvijas, kā arī vairākiem augstiem Lietuvas, Polijas, Ungārijas, Zviedrijas un Krievijas ordeņiem (kopumā 36 apbalvojumi).
1924. gadā apprecējies ar Mildu Kuplo-Odiņu (1891 - 1943), dēli Miervaldis (1924), Mintauts Olafs (1927 - 2004).
Mājas Viesis, 8. jūn. 2007
Roberts Klimovičs: Īss ieskats propagandas hrestomātijā
-Vai Jūs būtu Klimoviča kungs? - jauna vīrieša balss ar krievisku akcentu skanēja manā klausulē.
-Ar ko varu līdzēt? - "Izredzēto" tautas stilā jautāju pretim un uzzināju par to, ka Krievijas medijs "LEX film" veido filmu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju PSRS. Tā sākās mana dalība vienā no pēdējiem Krievijas propagandas "grāvējiem" ar nosaukumu "Baltijas valstis. Nesagatavotās stundas."
Kad skatījos šo dokumentālo kino, manā sirdī mijās vairākas sajūtas- sākot ar vilšanos par nepiepildītām cerībām, dusmām par cinismu un beidzot ar skumjām, ka neviļus esmu piedalījies šajā "meistardarbā". Tā radās motivācija šim rakstam.
Pirms pieņēmu aicinājumu sniegt interviju, pieļāvu iespēju, ka šis ir kārtējais Krievijas propagandistu savārstījums, tomēr bija cerība, ka varbūt lielajā kaimiņvalstī pastāv arī kāds īstens vēstures izpētes censonis, kam ideoloģiskais "širmis" nav aizmiglojis redzesloku. Kad runāju ar filmas režisoru Gasanovu par filmas mērķi, centos noskaidrot, kas šis varētu būt par darbu. Tā kā Gasanova pārstāvis, kas sazinājās ar mani pa telefonu, izteica man konkrētu vēlmi runāt par latviešu izcilāko lidotāju Herbertu Cukuru, un tīmeklī veiktais pētījums par "LEX film" iepriekšējo darbības virzienu pārliecināja mani, ka šī komanda ir vēstures pētnieki, pret kuriem man parasti rodas simpātijas, piekritu intervijai.
Iepriekš ar Vadimu Gasanovu apspriedām tik tikko iznākušo filmu "Baltijas Nacisms", kuru viņš raksturoja kā ļoti zemas proves propagandas triku, kas arī pamudinājis viņu ķerties klāt Baltijas valstu okupācijas jautājuma atspoguļošanai un izskaidrošanai Krievijas iedzīvotājiem. Centos noskaidrot, kāpēc tik liela interese par Herbertu Cukuru. Gasanovs atbildēja, ka par to pēdējā laikā daudz tiek runāts un es varot pavēstīt jaunus, līdz šim plašākai publikai nezināmus faktus, līdz ar to citādu skatījumu. Saprotams, ka Krievijas telekanāla "Rossija" tribīne man šķita pietiekami vilinoša, lai to izmantotu vēstījumam par manu "lielo sāpi". Lai nodrošinātos pret iespējamām falsifikācijām un vēlākām interpretācijām, uz interviju paņēmu savu portatīvo kameru un dublēju filmēšanu.
Un te nu ir mana jauniegūtā pieredze - lai cik uzmanīgi atbildēju uz uzdotajiem jautājumiem un uzsvēru katru vārdu un teikumu, noskatoties galarezultātu, manīju, cik meistarīgi Krievijas propagandas darboņi "apgrieza" manus izteikumus. Tā rezultātā esmu nosaucis latviešu leģionārus par nacistiem un fašistiem, lai gan pilnajā teksta versijā izskaidroju, kāpēc tā nav. Saprotams, ka Gasanovam pilnā versija nederēja. No pārējā redzētā īpaši "iegriezās" ausīs ne tik daudz tas, ka filmā blakus nodevējam Munteram par tādu pašu nosaukts prezidents Ulmanis un kā tiek interpretēta Baltijas aneksija kopumā, cik cinisms par 14.jūnijā deportētajiem un šo necilvēcīgo akciju. Filma skaidri definē, ka deportēti tika tikai aktīvie "nacionālistisko" un "provācisko" organizāciju biedri un bijušie policisti, specdienestu darbinieki un ierēdņi ar īpaši uzvērtu piebildi "bet" (??) tikai, ja uz šiem cilvēkiem bijis kompromitējošs materiāls. Nav paskaidrots, kā par potenciālajiem vai esošiem vācu spiegiem un ienaidniekiem kļuva mazi bērneļi un sirmgalves. Nosaukts arī konkrētais vācu spiegu skaits - 5000 cilvēku. Šo cilvēku saraksts esot gatavots vairākus mēnešus iepriekš un tiek balstīts uz "nopietnu" informāciju. Šokē arī ar Stradiņa Universitātes politikas zinātnes katedras vadītājas Ilgas Kreituses kundzes, iespējams tikpat apgrieztiem", kā mani, citātiem pastiprinātais stāsts par to, ka krievi beidzot ir atnesuši demokrātiju valstij, kurā 6 gadus nebija notikušas vēlēšanas. Arī man to redzot un dzirdot radās iespaids, ka bijusī Saeimas priekšsēdētāja tā domā... Filma beidzas ar kadriem, kuros redzama sarkanarmiešu ienākšana "atbrīvotajā" Rīgā un Tallinā ar vētrainiem sagaidītāju pūļiem un tekstu par to, ka Baltijas "atbrīvošanā" (acīmredzot domāta pēdējā Krievijas okupācija) krituši igauņu, latviešu un lietuviešu korpusa karavīri, ar to nostiprinot pamatidejisko filmas jēgu, ka mēs paši esam cīnījušies par PSRS uzvaru un PSRS ir baltiešu brīvā izvēle.
Savu artavu filmas veidošanā ielikuši vēl daži "tautieši". Filmas operators ir Juris Golubevs, konsultants Jānis Dzintars, bet Maskavā dzīvojošais akadēmiķis Viktors Kalnbērzs, kura onkulis, pēc viņa teiktā, "dabūjis galu" Gulagā, pārliecinoši nopietnu sejas izteiksmi izpilda solo dziesmai par to, ka daudzi latvieši pēc valsts pievienošanas PSRS bijuši priecīgi par varas izmaiņām, jo tas esot devis iespēju strādāt, labi pelnīt(!) un gūt sociālas garantijas... Gebelsa vārdiem sakot - " ja melo, tad melo tā, lai neviens nevarētu iedomāties, ka tā var melot!" Protams, filmā ir vēl vairāki citi klaju melu mirkļi, kuros, manuprāt, nav vērts īpaši iedziļināties...
Pāris vārdos filmas saturu var atreferēt šādi. "Mēs jau neko ļaunu neesam darījuši.
Tāda bija situācija un viņi paši mums atdevās". Man šķiet, ka tas ir arī vidēja Krievijas skatītāja iespaids pēc filmas, ko atklāts un godīgs stāsts par Sarkanās Armijas 1939.gada Ģenerālštāba kartēm, kurās jau bija atzīmētas Baltijas un Somijas Republikas, Masļenku traģēdiju, čekistu zvērībām Baltezerā, Litenē un Daugavpilī diezin vai veicinātu.
Ir skaidrs, ka šis un tamlīdzīgi darbi ir klaji naidīgi mums un mūsu tuvākajiem draugiem. Ir zināmi izpildītāji. Ir Igaunijas un Lietuvas reakcija uz to, bet šajā bildē, līdzīgi baltajam (vai melnajam) plankumam, kā jau pēdējā laikā ierasts, iztrūkst Latvijas reakcijas. Tikko uzzinājām, ka cienījamais Akadēmiķis Strods vairs netiek ielaists Krievijā, bet Muntera pēcteča Pabrika komandas publiskais rupors Atis Lots raidījumā LNT Top10 jautā- " (..)vai mums katru reizi, kad Krievijā šāda filma parādās, ir jālec uz ecēšām un jāmēģina tagad, kā saka, skaļi sitot pie krūtīm, teiksim, nosodīt šo filmu vai kā?", ar to faktiski pasakot, ka labāk stāvēt klusu, bet klusēšana, kā zināms, pie krieviem tulkojama kā piekrišana... Atļaušos konkretizēt, ka ar "katru" Lota kungs laikam domāja otro reizi.
Mani kā šīs valsts pilsoni interesē: vai Vadims Gasanovs tiks iekļauts Latvijas valstij nevēlamo cilvēku sarakstā, vai Latvijas Ārlietu resori aprobežosies ar "nelēkšanu uz ecešām" un mēs paliksim vispasīvākie šīs filmas iztirzātāji Baltijā un kad beidzot valsts izgatavos kaut vienu visaptverošu kinodokumentālu darbu par Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupāciju, ja zinām, ka Krievijā ir uzņemti jau divi šādi darbi?
11. jūnijs 2007
Okupācijas muzejs laiž klajā otro dokumentālo filmu "Kūjenieks Jānis Pūķis"
Latvijas Okupācijas muzejs laiž klajā savu otro dokumentālo filmu "Kūjenieks Jānis Pūķis", informēja muzeja sabiedrisko lietu koordinatore Zanda Dūma.
Tāpat kā pirmā Okupācijas muzeja dokumentālā filma "Mīlestības altāra gleznotājs" par staicelieti Kārli Keri, arī šī filma ir uzņemta un producēta, izmantojot vienu no 1562 muzeja video un kinofonofoto krājuma videoliecībām - padomju un nacistiskās okupācijas režīmos cietušo personu un nozīmīgu Latvijas vēstures notikumu aculiecinieku liecībām, kas uzņemta video un kalpo kā vēstures avots. Šīs filmas pabeigšanai līdzekļus ziedoja Valda Auera ģimene no Anglijas.
Filma "Kūjenieks Jānis Pūķis" stāsta par 1941.gadā deportēto Rucavas mežsarga dēlu Jāni Pūķi, kas šodien Latvijā pazīstams ar savu tautas instrumentu muzeju un kā šo instrumentu spēlētājs Rucavas etnogrāfiskajā ansamblī, lauku kapelā "Paurupīte" un Rucavas tradīciju kopā.
Kūjenieks Rucavas novada tradīcijās ir lūgts vai nelūgts kāzu viesis, kurš ir aizbildnis mirušajiem radiem. Kā nelūgts kāzās var ierasties budēļu tērpā atpazīts vai neatpazīts.
Jānis Pūķis dzimis 1934.gada 31.janvārī Liepājā. 1941.gadā ģimene tika deportēta uz Sibīriju. Pūķis ar māti nokļuva Jeņisejas augšteces Novosjolovas rajonā, bet tēvs 1942.gadā nomira bada nāvē Kirovas apgabala lēģerī.
Pēc kara māte ar dēlu mēģina nelegāli bēgt uz Latviju, bet ceļā tika apcietināti. Pūķa māte tika notiesāta uz 16 gadiem katorgā, bet Jānis dzīvoja un auga dažādās krievu ģimenēs.
Pēc brīvlaišanas pasludināšanas Pūķis nekavējoties vēlējās atgriezties Latvijā. Sieva Olga un meita Taņa nevēlējās doties viņam līdzi, tomēr Jānis devās ceļā, līdzi ņemot vienīgo dārgumu - ermoņikas, kas viņam kā vienīgajam sādžas muzikantam bija līdzējušas nopelnīt kādu kapeiku izdzīvošanai. Ermoņiku kaste tika nesta rokās 60 kilometrus līdz tuvākajai šosejai.
Pēc atgriešanās dzimtenē Pūķis meklēja saikni ar latviešu tautas folkloru un mūziku. Viņš ir spēlējis "Dandaros", izveidojis "Pūķa muzikantu grupu" un muzicē Rucavas etnogrāfiskajā ansamblī, lauku kapelā "Paurupīte" un Rucavas tradīciju kopā.
Filmas "Kūjenieks Jānis Pūķis" pirmizrāde notiks Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, 14.jūnijā, plkst.14.30 kinogalerijā "K-Suns", Elizabetes ielā 83/85. Uz filmas pirmizrādi īpaši tiek aicināti represētie.
11.06.2007
"Mēs ar viņiem vēl parunāsim..."
Viesturs Sprūde
Grāmata "Sibīrijas bērni" ir pelnījusi nonākt pie lasītāja
Režisori Dzintru Geku pazīstam kā emocionālo dokumentālo filmu ''Sibīrijas bērni'', ''Sibīrijas dienasgrāmatas'', ''Sveiciens no Sibīrijas'', ''Sibīrija reiz bija'' autori un arī kā fonda ''Sibīrijas bērni'' dibinātāju. Savukārt nu jau vairāk nekā gadu ilgst līdzekļu vākšana enciklopēdiskās grāmatas ''Sibīrijas bērni. Mums bija tas jāizstāsta...'' izdošanai.
1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 425 Latvijas iedzīvotājus, tajā skaitā 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Tieši par šo bērnu, tagad jau sirmgalvju, pārdzīvoto ar viņu pašu mutēm stāstīja Dzintras Gekas 2001. gadā uzņemtā filma ''Sibīrijas bērni''. Gadu gaitā interviju skaits audzis. Pirms aptuveni pusotra gada, kad darbs ar safilmētajiem Sibīrijas bērnu sižetiem bijis pabeigts, kļuvis skaidrs, cik svarīgi ir visu apkopot grāmatā. Pusotru gadu prasījusi safilmēto stāstu atšifrēšana un rediģēšana, pie kuras ieguldījumu devuši trimdas latvieši, un nu režisore ir pilna apņēmības visas uzņemtās 670 intervijas pārvērst 2500 lappušu garā, fotogrāfijām papildinātā stāstā, kas ievietosies divos sējumos. Bija iecerēts, ka grāmatu izdos pagājušā gada beigās, taču process nav ritējis tik raiti, kā gribētos. Bet arī atkāpties nav kur. ''Sibīrijas bērni jau sen kļuvuši par manas dzīves sastāvdaļu,'' atzīst Dzintra, aplēšot, ka pagājuši jau 7 gadi, kopš šis jēdziens stabili ienācis viņas dzīvē.
Varētu teikt, ka uz to iets pamazām. Dzintras Gekas tēvs tika izsūtīts kā nacionālais partizāns. Meitai tad bijis gadiņš. ''Kad es pie viņa uz Sibīriju aizlidoju, man bija 16 gadu, un es ieraudzīju tēvu pirmo reizi. Es toreiz savā naivumā visu laiku domāju: kāpēc gan viņš nebēga?'' stāsta ''Sibīrijas bērnu'' autore. Viens no nākamajiem emocionālajiem grūdieniem nācis 1996. gadā, kad Stīvena Spīlberga fonds režisori uzaicināja strādāt pie holokausta atmiņu vākšanas Latvijā. Zināms, dzīvi bija palikuši tikai tie, kas holokaustu pārdzīvoja kā bērni: ''Tad es sāku domāt, ka būtu jāvāc arī to cilvēku pārdzīvojumi, kurus kā bērnus aizveda uz Sibīriju. Man nebija ne jausmas, cik viņu ir palicis un kur tos meklēt, bet, kad sāku skatīties arhīvu lietas, mani tas ļoti aizskāra. 2000. gada janvārī bija intervija, kur stāstīju, ko esmu sākusi darīt, un tad atsaucās ap 200 cilvēku. Tas nāca tik ļoti blīvi, ka visas citas manis sāktās lietas vienkārši atkāpās. Notikumi sāka velties kā akmeņi no kalna. Cilvēki paši nāca klāt, pat uz ielas, un sacīja: ''Es arī esmu Sibīrijas bērns, bet neesmu vēl intervēts!''
Pie darba Dzintra Geka ķērusies faktiski ar baltu lapu. Bijis skaidrs, ka jābrauc intervēt tie izsūtīto bērni, kas palikuši Sibīrijā, taču datu par tiem, kas tur palikuši uz dzīvi, nekur nav. ''Latvijā dzīvojošie Sibīrijas bērni vienkārši nolika mums priekšā karti, un mēs atķeksējām tās apdzīvotās vietas, kur kāds bija palicis. Tā saķeksējām Krasnojarskas apgabalu. Likās, aizbrauksim tur, aiziesim uz pašvaldību un visu uzzināsim, taču bijām aizmirsuši, ka Krievijā informācija joprojām ir nepieejama. 2000. gada augustā es, asistents Aleksandrs Demčenko, operatori Aivars Lubānietis un Igors Tūns devāmies uz Sibīriju. Mums bija vesela kaudze visādu atļauju,'' atceras mana sarunu biedrene. Tā tas sācies.
- Braucāt, nemaz nezinot, vai kādu atradīsiet?
Dz. Geka: - Par dažiem mēs zinājām noteikti. Citiem Sibīrijas bērniem bija viņu adreses, telefoni, bet tādu bija ļoti maz. Braucām vienkārši uz norādītajām sādžām. Protams, lielākā daļa interviju ņemtas Latvijā. Krievijā no kādiem 30 cilvēkiem. Bet viņi bija vienkārši jāsameklē!
Daudzi 90. gados domāja, ka aizies pensijā un atgriezīsies Latvijā, taču tagad tas vairs nav iespējams kaut vai materiālu iemeslu dēļ. Jau tā bija apsūdzība, ka viņi tur palika. Emocionāli jau visvairāk aizskar palikušo stāsti. Viņi zaudēja ne tikai ģimenes, bet arī Dzimteni.
- Vai Sibīrijā dzīvojošie labprāt stāstīja savu dzīvesstāstu?
- Jāsaprot, ka pie mums 2000. gadā dzīve bija paspējusi krietni mainīties, bet tur tā ģeniālā propagandas mašīna strādā joprojām. Krievija joprojām tiek ''barota'', ka nav bijis nekādu deportāciju. Pirms pāris gadiem biju Kemerovas apgabalā meklēt izsūtīto bērnus. Tur vietējā muzejā mēs stāstījām, rādījām dokumentus, teicām, ka te vēl dzīvo tie, kas visu to piedzīvojuši, bet mums atbildēja: ''Lai viņi atnāk, mēs ar viņiem vēl parunāsim.'' Vairākums izsūtīto joprojām jūt bailes. Tomskas apgabalā ir Vasjuganas purvs - lielākais pasaulē. 1941. gadā tur nonāca daudzas deportētās mātes ar bērniem. No turienes maz kurš atgriezās, jo iespēju izdzīvot bija maz. Purva vidū ir Vidusvasjuganas ciems, kur var tikt ar helikopteru. Mums bija ziņas, ka tur palikuši latvieši. Toreiz tur dzīvoja Zelma Smola. Kad sākām ar viņu runāt latviski, viņa tik ārkārtīgi pārbijās, ka paslēpās aiz aizkara un sākumā atteicās ar mums runāt, jo varot kaut kas slikts notikt. Mēs teicām: ''Zelmas kundze, kur tad jūs var aizsūtīt?'' Bet viņa atzinās, ka tomēr baidās.
Izsūtīšanas jau neietekmēja tikai to paaudzi. Daudziem no viņiem nebija bērnu. Sievietes atteicās tos ieņemt, jo nevēlējās, lai tie piedzīvotu to pašu ko viņas. Arī daudzi vīrieši nespēja būt tēvi, jo viņiem pašiem nebija tēvu. Iedomājieties - 1941. gadā izsūtīja iznīcināšanai 3000 tēvu! Gandrīz visos stāstos ir epizode, kā viņi pēdējo reizi redzējuši tēvu. Tas ir tik spilgti palicis atmiņā! Tāpēc arī apakšvirsraksts grāmatai: ''Mums bija tas jāizstāsta...''.
- Tātad lielākā daļa grāmatā apkopoto stāstu nāk no tiem Sibīrijas bērniem, kas atgriezušies Latvijā?
- Protams. Apmēram 20 stāsti ir no tiem, kuri dzīvo Izraēlā, jo 1941. gadā izsūtīja daudzas ebreju ģimenes. Šķiet, aptuveni 30 intervētie joprojām dzīvo Sibīrijā. Ir dažas intervijas no ASV, Lielbritānijas. Ģeogrāfija ir diezgan plaša.
Atšifrējot jēdzienu ''Sibīrijas bērni'' - tie ir cilvēki, kas tika deportēti no Latvijas 1941. gadā vecumā līdz 16 gadiem. Krievijā dzīvojošo latviešu likteņi ļoti atšķiras. Tiem, kas aizbrauca uz Sibīriju pirms revolūcijas brīvo zemju meklējumos, liktenis ir atšķirīgs no tiem, kurus turp deportēja 1941. un 1949. gadā. 1941. gadā no vīriem nošķirtās sievas ar maziem bērniem nometināja vietās, kur faktiski nemaz nebija iespējams izdzīvot! Mātes lielākoties aizgāja bojā no bada, aukstuma un smagā darba. Ja pieaugušajam deva 300 gramu maizes dienā, bet bērnam 100 gramus, tad mātes taču visu atdeva bērniem! Tajos stāstos tas viss ir redzams. Viņus tur aizveda, lai pieaugušos iznīcinātu, bet bērni asimilētos. Kad 1946. gadā daļai bāreņu ļāva atgriezties, viņi jau vairs nerunāja latviski.
- Intervējāt Sibīrijā krieviski?
- No tiem, kurus Krievijā intervējām, tikai viens cilvēks - Modris Helvigs -, kaut nebija runājis latviski gadu desmitiem, runāja skaidrā, labā latviešu valodā un teicās pats nesaprotam, kā tas viņam tā sanāk.
- Grāmatai ir iecerēts kāds virsuzdevums, misija?
- Grāmatas ir liecības. Tie stāsti ir unikāli un vērtīgi. Var uzrakstīt rakstnieks vai vēsturnieks, bet dzīva cilvēka liecībai ir pavisam cita vērtība. Manuprāt, visiem, kas grib skaidrot vēsturi un stāstīt par šiem notikumiem, būtu svarīgi darīt to ar filmām, ar šādām grāmatām. Cilvēki tad it kā dzīvo līdzi tiem konkrētajiem likteņstāstiem. Dokumentāls stāsts pārliecina. Dzīvesstāstu vērtība ir kaut vai tajā, lai šodienas jaunieši ieraudzītu, kāda izdoma un atjautība parādījās viņu vienaudžiem ''x stundā'', kad viņi palika vieni ar saviem brāļiem un māsām bezcerīgajā pasaulē. Kāds spēks parādās, kad vajadzēja viņus glābt! Tas ir apliecinājums mūsu tautas spēkam. Pagājušajā vasarā bijām aizbraukuši uz Igarku un Agapitovu. Tā vieta ir daudzās atmiņās. 1942. gada rudenī tur klinšainā krastā izsēdināja 700 dažādu tautību cilvēkus. Ne tikai latviešus, arī somus, vāciešus. Pavasarī bija palikuši 60 cilvēki, tajā skaitā 5 latviešu bērni.
Un vēl fotogrāfijas ir ļoti svarīgas pie stāsta. Viena lieta, kad nolasa lekciju, cita - kad ieraugi fotogrāfijas, šīs mazās sejiņas! Daudziem izsūtītajiem fotogrāfiju albumi bija līdzi. Tos viņi veda cauri visam. Kaut viss aizgāja bojā, tie viņiem palika. Rūta Grašiņa no Tomskas apgabala, viņas vectēvs Kārlis Piegāze Latvijas laikā bija valsts kontrolieris. Albumiņu ar pirmskara fotogrāfijām visu izsūtījuma laiku bija sargājusi viņas māte. Tās fotogrāfijas bija tik ļoti nesavienojamas ar dzīves vidi Sībīrijā! Tās bija kā cerību stars. Un, kad šiem cilvēkiem klājās pavisam grūti, viņi izvilka un paskatījās šos albumiņus. Tie deva cerības kādreiz atgriezties.
- Divi emociju pilni sējumi. Vai tā nebūs pārāk smaga lasāmviela?
- Jā, to nevar lasīt katru dienu. Bet tie stāsti nav briesmīgi. Tur ir tik daudz priecīgu brīžu par spīti traģismam. Tur ir savs humors, gaišums. Kā teica mans tēvs: ''Kas izgājis cauri ellei, tas nekad vairs nesatrauksies par ikdienišķiem sīkumiem.'' Viņi zināja, ka atrast kartupeli vai noķert un izvārīt peli tajā dienā bija laime. Tas nozīmēja, ka tajā dienā tu un tavs brālītis ir paēdis, ka tu esi uzvarējis. Ņemiet vērā, ka daudzi šie cilvēki tagad ir invalīdi, viņu veselība uz vecumu tikai pasliktinās. Daudziem ir ziemeļos apsaldēti locekļi, apsaldēti nervi, pārciestas operācijas. No viņiem gan vajag mācīties, ka nevajag tikai gulēt gultā un ļaunoties uz pasauli. Viņos vēl ir spēks cīnīties, lai pasauli darītu labāku. Tādi cilvēki, kā, piemēram, Daina Šķiezna, pelna vislielāko cieņu.
- Ko darīsiet ar savāktajiem materiāliem, ar ierakstu diskiem pēc grāmatas izdošanas?
- Sibīrijas bērnu atmiņas pieder tautai. Tas, kas ir izdarīts, tas nepieder man. Varbūt tie varētu būt jaunās Nacionālās bibliotēkas fondos. Patlaban tas viss glabājas manās mājās, istabiņā, kuru tā arī esam nosaukuši - par Sibīrijas bērnu istabiņu.
- Grāmatas izdevējs jau atrasts?
- Grāmatu apņēmusies drukāt Talsu tipogrāfija. Tās īpašnieks Harijs Poļevskis pats ir 1941. gadā izsūtītais bērns, tādēļ visu šo lietu uzņem ar lielu entuziasmu. Taču pastāv tā saucamie minimālie izdevumi, kas tipogrāfijai jāsedz, un papīra cena. Grozies, kā gribi, tie ir 26 tūkstoši latu par katru sējumu. Pirmajam sējumam no ziedojumiem savākti 10 tūkstoši latu. Tātad vēl vajag 16 tūkstošus. Pārdodot pirmo sējumu, mēs ceram ko ieņemt otrā drukāšanai. Tā iznākšana ir atkarīga no savāktās naudas daudzuma. Pirmajā sējumā būs personas no A līdz K. Visi izsūtītie ir sakārtoti pēc viņu bērnības uzvārdiem. Tas bija milzīgs darbs, dabūt visu meiteņu bērnības uzvārdus. Es gribētu atgādināt ziedot gatavajiem uzņēmējiem, ka caur Represēto apvienību ir iespējams saņemt 90% nodokļu atlaidi.
Latvijas Avīze, 4.jūn.2007