Dzīve ieslodzījumā. Nometne Lenta Rīgā
Fantastisko stāstu par esesieti, kurš Rīgā glāba ebrejus, izklāsta vācu vēsturniece
Vēlos jums pastāstīt par visneparastāko, nenormālāko koncentrācijas nometni visos Austrumos
- par Mežaparka koncentrācijas nometnes filiāli Lenta. Lielā barbarisma laikā Latvijā Lenta vairākiem simtiem ebreju bija - es citēju Mendeli Bašu - "oāze", vienīgā vieta Rīgā, kur ieslodzītie no 1943.gada vasaras līdz 1944.gada rudens sākumam rada patvērumu no baismīgās patvaļas. Ievadam es citēšu Vācijā pazīstamu Hannoveres advokātu, kas bijis liecinieks daudzās NS prāvās. No 1998.gada audioieraksta:"Salīdzinājumā ar apstākļiem Mežaparkā un Salaspilī, par ko es varu spriest arī pats, Lenta bija tīrā sanatorija. Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Tīrā sanatorija. Kad es to stāstu savam dēlam, viņš saķer galvu
- par ko gan es stāstot. Izklausās tā, it kā es gribētu relativizēt koncentrācijas nometņu sistēmu. Tad man reizēm zūd katra vēlēšanās par to stāstīt. Taču bija tā, kā es jums saku. To var pateikt ikviens, ja viņš ir godīgs. (..)Vienīgais sliktums bija tas, ka ne par ko nebija drošības, nekad nebija drošības par nākamo dienu. Tas padarīja Lentu par koncentrācijas nometni. Nekas cits. Tātad objektīvi galvenā atšķirība no visām citām koncentrācijas nometnēm bija šāda: ja nākamajā dienā mums kaut kas notiktu, mēs nāvē ietu, nebūdami izbadējušies, pārguruši un slimi."
Latvijas koncentrācijas nometņu īpatnības
Kādā nesen publicētā pētījumā par holokaustu Rīgā ir rakstīts, ka neesot tikpat kā neviena tā laika avota par Lentu. Tas, par laimi, neatbilst patiesībai. Iespējams, ka ne par vienu citu darba nometni Latvijā nav tik daudz tā laika avotu kā tieši par "sanatoriju" Lenta, lai gan jāpiebilst, ka apzīmējumu "tā laika avoti" esmu lietojusi diezgan plašā nozīmē, attiecinot to gan uz atmiņu stāstījumiem un vēstulēm visās iespējamās valodās laikā no 1945. līdz 1947.gadam, gan arī uz vācu un padomju tiesas prāvu materiāliem laika posmā no 1945. līdz 1950.gadam.
Man bija tā laime atrast šos avotus, no kuriem daudzi atrodas Rīgas muzejā un dokumentācijas centrā Ebreji Latvijā, un pateicoties tiem uzrakstīt grāmatu Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā. Unteršturmfīrers Fricis Šervics bija Lentas vadītājs. Viņš bija vadījis arī SD kazarmu darbnīcas Vašingtona laukumā, kas bija Lentas izveidošanās priekšnosacījums. Lentas sistēma spēja funkcionēt, tikai pateicoties Šervica avantūrām, viņa drosmei un kriminālajai enerģijai, kas daudzus ieslodzītos paglāba no drošas nāves.
Pēc kara Šervics apgalvoja, ka ir ebrejs, kas ir pat ļoti iespējams, lai gan šis fakts nav 100% pierādīts. Kā ebrejs viņš Bavārijā strādāja par vajāto aprūpētāju un veidoja karjeru reparācijas birokrātijā. 1948.gadā viņš tiek apcietināts kā agrākais "koncentrācijas nometnes komandants; SS virsnieks un kara noziedznieks". Viņa lieta bija viena no pirmajām prāvām pret nacionālsociālisma kara noziegumiem, ko amerikāņi nodeva Vācijas justīcijai, un tā bija pirmā prāva, kas Bavārijā beidzās ar notiesājošu spriedumu. Turklāt spriedumam ir antisemītisks pamatojums, taču tas jau ir cits stāsts.
Pirms es stāstu par ļoti savdabīgo ieslodzīto sabiedrību nometnē Lenta, man vispirms jāieskicē fons, uz kura risinājās šie notikumi, jāpastāsta par Lentas priekšgājēju
- SD kazarmu darbnīcu Vašingtona laukumā - un jānorāda uz principiālām Latvijas koncentrācijas nometņu īpatnībām. Varbūt pēc tam jūs zināsiet, ar ko Lenta atšķīrās no pārējām darba nometnēm Rīgā un visā Latvijā.Kā zināms, Rīgā bija ierīkots liels geto. Tas atradās Maskavas priekšpilsētā. No 1941.gada septembra nacionālsociālistiskie okupanti šajā kvartālā izmitināja Rīgas ebrejus, aptuveni 3000 cilvēku. Par ieslodzīto nodarbināšanu atbildēja pilsētas Darba pārvalde, kas geto bija izveidojusi savu filiāli. Šī Darba pārvaldes geto nodaļa bija ebreju pašpārvaldes pakļautībā. Tas ir būtiski tālākajos notikumos. Geto pašpārvaldes uzdevums bija piegādāt pilsētas Darba pārvaldes pieprasīto darbaspēku vienam vai otram uzņēmumam. Šo uzņēmumu kolonnu vadītāji no rīta ierindā nostādītos cilvēkus paņēma, lai cauri pilsētai aizdzītu tos līdz darbavietām, un vakaros tāpat atdzina atpakaļ. Ikviens, kurš tolaik dzīvoja Rīgā, varēja redzēt cauri pilsētai triektos cilvēkus ar dzelteno zvaigzni pie apģērba.
Viens no šiem kolonnu vadītājiem bija Fricis Šervics. Viņš bija policijas vahtmeistars un katru dienu atnāca pēc apmēram 40 vīriešiem un 10 sievietēm, kas tika nodarbināti tikai drošības policijas un drošības dienesta virsnieku dzīvokļu remontēšanā un iekārtošanā. Šīs tā sauktās drošības dienesta jeb gestapo darbnīcas atradās dažus kilometrus no geto lielā dzīvojamajā blokā pie Vašingtona laukuma. Šeit pēc ienākšanas Rīgā dzīvoja visi SS operatīvo grupu virsnieki un gandrīz visi svarīgie SS terora birokrātijas vīri.
Luksusa preču darbnīcas lauvu midzeņa viducī
Līdz 1941.gada novembra beigām Šervics nebija nekas īpašs, viņa marša kolonna bija viena no simtiem.
Tas mainījās 1941.gada novembra beigās. Šajā laikā Berlīnē jau bija izlemts, ka Rīgas ebreji jāiznīcina. 1941.gada 30.novembrī, pirmās adventes svētdienā, kā arī astoņas dienas vēlāk otrajā masu slaktiņā SS Augstākā policijas vadītāja Fridriha Jekelna zonderkomanda, piepalīdzot dažādām vācu un latviešu policijas vienībām, mežiņā pie Rumbulas dzelzceļa stacijas nošāva aptuveni 26 000 cilvēku. Nošauto vidū bija visi bērni līdz 14 gadu vecumam un cilvēki, vecāki par 65 gadiem, kā arī gandrīz visas, izņemot 400 ļoti jaunas, geto sievietes. Bez šīm sievietēm dzīvi palika tikai nepilni 3000 Latvijas ebreji. Pavēli slepkavošanai deva SS reihsfīrers Himlers, lai geto atbrīvotu vietu deportācijas vilcieniem no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas.
Neilgi pirms pirmās lielās masu slepkavības Rumbulā Šervics pirmo reizi pievērsa sev uzmanību Rīgā. Saskaņā ar vairākiem 1945. un 1946.gada ziņojumiem viņš vakarā pirms baisajiem notikumiem savus amatniekus neaizsūtīja atpakaļ uz geto, bet gan pēc darba ieslēdza darbnīcās. Sievietes, kuras gribēja atgriezties geto pie saviem bērniem, vaimanāja, taču Šervics palika nepielūdzams. Viņš lika aizbultēt durvis. Jādomā, ka viņš zināja par priekšā stāvošo geto likvidēšanu.
Arī pēc otrās asinspirts, ko SS dēvēja par "pārvietošanas akciju", Šervics saviem ieslēgtajiem amatniekiem neļāva atgriezties geto. No drošības policijas saimniecības pārvaldes virspavēlnieka, tātad no pašas augšas, viņš saņēma atļauju izmitināt kazarmās SS institūcijām tik nepieciešamos amatniekus, tas nozīmē, viņi tika pārvietoti uz noslēgtu mini darba nometni Vašingtona laukumā.
Šī kazarmu tipa nometne pašā lauvu midzeņa viducī bija pirmā tāda veida nometne Rīgā un turpmāk ebreju vidū tika uzskatīta par īpaši drošu. Vēlāk arī citās vērmahta struktūrās tika izveidotas šādas kazarmu tipa nometnes, kas bija Latvijai raksturīga iezīme. Šai sakarā citāts no Elmāra Rivoša 1943. un 1944.gadā tapušajām Piezīmēm no pagraba alas. Rivošam izdevās aizbēgt no geto.
"Uzturēšanās tādās apmetnēs ebrejiem dod relatīvu drošības sajūtu par rītdienu un parītdienu. Nav vairs tik liela sasprindzinājuma, un arī uzturs ir labāks nekā geto. Taču ir arī savas sliktās puses. Vakaros vairs nevar satikties ar draugiem, kuri strādā citur. Tomēr ir labi. Kas ticis tādā apmetnē, ir augstākas kategorijas ebrejs, "atutots" ebrejs, aristokrāts."
SD kazarmās Vašingtona laukumā izveidojās visas struktūras, kas vēlāk padarīja īpašu daudz lielāko koncentrācijas nometnes filiāli Lenta Daugavas otrā krastā. Nometnes vadītājs bija Šervics, taču bez viņa labās rokas, harismātiskā Borisa Rudova uzņēmums nekad nebūtu kļuvis tik veiksmīgs. Šis Boriss Rudovs bija drēbnieks, kurš divdesmitajos gados amatu bija apguvis Berlīnē, Londonā, Parīzē un Romā un Rīgā līdz nacistu ienākšanai bija spēlējis elegantu lomu, labprāt uzturoties arī homoseksuālā sabiedrībā. Ar Rudovu Šervicam pie sāniem darbnīcas ļoti ātri izveidojās par lielāko kazarmu tipa nometni Rīgā un augstas klases drēbnieku salonu pēc pasūtījuma darinātiem formas tērpiem, izejamajiem mēteļiem, zābakiem un drīz arī specializētu luksusa preču veikalu dāmām.
No kurienes nāca audumi, tas atklājas vācu ebrejietes Hildes Šermanes stāstītajā, ko tagad citēšu. Viņa no geto ieradās Vašingtona laukumā uzkopt telpas.
"Darbnīcas bija visneticamākais, ko karā vispār iespējams iedomāties. Viss bija sadalīts nodaļās; uniformas, vakarkleitas, kažokādu izstrādājumi, kurpju un zābaku nodaļa, cimdu sekcija, korsešu un apakšveļas šūšana. Visi tērpi, kas tur tika darināti, izskatījās kā no ekskluzīva veikala luksusa preču nodaļas, bet tie bija paredzēti tikai augstiem virsniekiem un viņu sievām un draudzenēm.
Kur gan viņi ņēma visus tos materiālus? Brīnišķīgākie brokāti, skaistākās kažokādas, cimdu ādu zīda mīkstumā, krepdešīns apakšveļai
- tur vienkārši bija viss.Pieņemšanas vadītājs bija R. kungs [Rudovs
- A.K.], neparasti izskatīgs Latvijas ebrejs, liela auguma, platiem pleciem, elegants un gaiši blonds. Visīstākais ģermānis un ārietis, kādu Himlers vien varētu vēlēties. R. vienmēr bija tērpies tikai elegantos uzvalkos bez ebreju zvaigznes, pieņēma nacistu bonzas un uzklausīja to vēlmes, lai pēc tam tās nodotu tālāk darbnīcu vadītājiem. Viss funkcionēja perfekti.(..) Tad man bija jāuzkopj pieliekamais. Telpa līdz pat griestiem bija piebāzta pilna ar koferiem, uz kuriem bija uzraksti ar īpašnieku vārdiem no dažādiem deportācijas transportiem. Lielākā daļa koferu bija tukši. Starp tiem es patiešām atradu savas tantes Emmas koferi, kas bija pilnībā izlaupīts, atstājot vien rozā pidžamas jaciņu. Tad man bija jāuzkopj lielā stūra istaba. Plauktos, kas sniedzās līdz griestiem, bija saliktas mūsu mantas: kleitas, kurpes, uzvalki, apakšveļa, tualetes piederumi un viss pārējais. Tur es atradu arī savu puķaino tafta kleitu, plisētie svārki vēl bija zīdpapīra iesaiņojumā, lai tafts nesabojātos.
Tad nāca radistes, Sarkanā Krusta māsas ar saviem SS draugiem un "iepirkās". Tas nozīmē, viņas izmeklēja, ko vēlas, parakstījās par saņemšanu un pazuda ar savu laupījumu. Es nekad savā dzīvē vairs neesmu redzējusi tik atklātu zagšanu un sazagtā tirgošanu."
Lai varētu apmierināt SS priekšnieku vēlmes, Šervics nepārtraukti pieprasīja jaunus amatniekus no geto
- un viņš tos arī dabūja. Kamēr vērmahta vienības, lazaretes, kūdras raktuves arvien dusmīgāk pilsētas Darba pārvaldē veltīgi pieprasīja darbaspēku no geto, Šervicam tika iedalīti tik daudz ebreju, cik viņš vēlējās. Jaunpienācēju vidū bija ne tikai augsti kvalificēti strādnieki, bet arī uzkrītoši daudz pamatnodarbināto ģimenes locekļu. Viņu vidū, piemēram, bija Borisa Rudova brālis un tēvs, mediķis un jidiša skolotājs. Tā kā Rudova sieva Zinaīda bija viena no tām strādniecēm, kuras Šervics ieslēdza kazarmās pirms masu slaktiņa, Rudovs kazarmās bija kopā ar trim tuvākajiem ģimenes locekļiem. Drīz piebiedrojās vēl daži viņa draugi, arī agrākā mīļākā un divi mākslinieki, kas turpmāk gribēja piederēt pie "krāsotāju komandas". Tika uzņemti arī pāris bagātu ebreju, kuri iepriekšējā dzīvē bija bijuši advokāti un tirgotāji un saskaņā ar kādu 1946.gada ziņojumu "neko neprata, neko nedarīja un uzskatīja sevi par kaut ko labāku". Ir pamats domāt, ka Rudovs ar pāris dāvanām ietekmējis geto Ebreju pašpārvaldes pieprasīto strādnieku sarakstus un citos gadījumos pieņēmis kukuļus. To pašu Krakovā darīja arī Oskars Šindlers un kļuva slavens visā pasaulē.Dīvainā sēdēšana vienā laivā
1942.gada pavasarī kazarmās dzīvoja 130 cilvēki, no tiem 15 bija sievietes. Viņu vidū nebija neviena Vācijas ebreja, tā bija absolūta Latvijas ebreju marša kolonna. Lielākā daļa bija pazīstami jau no pirmskara laikiem, vide bija homogēna, izņemot bagātos neamatniekus. Atskaitot sievietes, visi iemītnieki bija vecumā starp 35 un 40 gadiem, tas nozīmē, ievērojami vecāki nekā vidēji dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Drīz izveidojās tāda kā sazvērnieku grupiņa, ko saistīja ne tikai darbs un nošķirtība no ārpasaules, bet arī personīgas attiecības un mīlestība. Vēlāk daudz lielākajā Lentas nometnē vēl būs saskatāms šis "ciešais kodols". Atšķirība starp nometnes uzraugu Šervicu un ieslodzītajiem dažreiz bija ļoti nenoteikta, jo visiem bija svarīgi pierādīt, ka Vašingtona laukuma darbnīca ir augsti efektīvs uzņēmums. Tādējādi viņi visi bija vienā laivā. Šervics uz komandtiltiņa, Rudovs pie stūres, komanda uz klāja un zem tā.
Uz klāja atradās Rudovs un Šervica mīļākā
- Polijas ebrejiete Tamāra Šermane. Šervics abiem sagādāja āriešu dokumentus, un tā turpmāk kazarmās bija nomitināti gan āriešu, gan ebreju Rudovi. Šie abi "ebreju ārieši", kā viņi tika saukti, baudīja savas privilēģijas, pat gāja uz pilsētu dejot, kas vēlāk sagādās problēmas gan viņiem, gan Šervicam.Šo dīvaino situāciju
- sēdēšanu visiem vienā laivā - es gribu ilustrēt ar diviem citātiem. Pirmais ir fragments no Maksa Kaufmana 1947.gada kādā Minhenes pārvietoto personu nometnē pabeigtās grāmatas par Latvijā notikušo holokaustu pret ebrejiem (Shoa), kurā viņš raksta, ka kazarmas Vašingtona laukumā esot bijušas labākās visā Latvijā. Nometnes vadītājs Šervics tiek slavēts kā cilvēcīgs izņēmums. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz tā paša Maksa Kaufmaņa izteikumi dažus mēnešus vēlāk, Minhenes kriminālpolicijas veiktās izmeklēšanas laikā smagi apsūdzot un dēvējot Šervicu par "aukstasinīgu gestapo slepkavu" un "ienīstu asinssuni". Kaufmanis ir labs piemērs tam, ka aculiecinieku stāsti nav tikai atmiņā saglabātas atmiņas, bet gan stāsti ar konkrētiem nolūkiem, vēstījumiem, mācībām.Tātad Maksis Kaufmanis:
"Laiku pa laikam arī Vašingtona laukuma komanda ebrejus izkratīja. bet vienmēr Šervics prata viņus piesegt. [..] Kad Rudovs tādās reizēs kopā ar augstajām personām pārbaudīja amatniekus, viņš allaž gādāja, lai visi laikus būtu informēti par kontroli. Kažokādu izstrādātāji vai drēbnieki, kas agrāk nekad nebija turējuši rokā adatu, radīja prasmīgu meistaru iespaidu. Tas pats notika arī citās darbnīcās." (Maksis Kaufmanis, 1947.)
Arī Abrāma Bloha 1946.gada vēstulēs Palestīnā dzīvojošajai māsai arvien no jauna parādās šīs neparastās kunga un kalpa attiecības, savstarpēja iestāšanās vienam par otru, ar ko Vašingtona laukuma kazarmas un Lenta atšķīrās no pārējām nometnēm. Vēstules oriģināls jidišā ir daudz sulīgāks nekā nogludinātais tulkojums.
"Visumā darbnīcu strādnieki dzīvoja itin mierīgi. Apkārtējās ielās viņi drīkstēja iet bez apliecības, nekad viņi nebija izbadējušies vai pārstrādājušies. (..) Nedēļu nogalēs Šervics viņiem izsniedza atvaļinājumu apliecības, tā ka viņi varēja no sestdienas pusdienlaika līdz pirmdienas rītam ciemoties pie draugiem geto. Bet 1942.gada decembra sākumā draudēja briesmas. Uz darbnīcām tika nosūtīta izmeklēšanas komisija, kuru vadīja kāds Pifraders [Ahamers Pifraders, drošības policijas priekšnieks no 1942.gada septembra līdz 1943.gada septembrim
- A.K.], kas bija liels maita. Komisija pie ebrejiem atrada vairākas tortes, ceptas vistas un olas. Ebreji pārbijās līdz nāvei. Vakarā parādījās Šervics un smaidīdams lika viņiem tortes apēst. Nākamajā dienā viņš komisijai paskaidroja, ka ebrejiem maizes vietā izsniegti milti un maizes vietā tie izcepuši tortes. Atrastās olas palikušas pāri no tām, kuras nepieciešamas kažokādu apstrādei, bet vistas gaļu viņš izsniedzis atlīdzībā par labu darbu." (Abrāms Blohs, 1946.)Neiedziļinoties sīkāk, gribu vien piebilst, ka Šervics un viņa strādnieki bija vienlīdz eksistenciāli ieinteresēti paturēt slepenībā salīdzinoši labo dzīvi Vašingtona laukumā. Šervics nevēlējās tikt nosūtīts uz Austrumu fronti, strādnieki negribēja zaudēt vietu darbnīcās. Ir daudzi piemēri, kas stāsta par kopīgiem pūliņiem turēt SD pa gabalu no uzņēmuma. Pabeigt stāstu par Vašingtona laukuma darbnīcām es gribu ar vairāku avotu apliecinātu ekstrēmu piemēru, kura nonākšana atklātībā būtu nozīmējusi drošu galu šai kazarmu tipa nometnei.
1943.gada janvārī, neilgi pēc tam, kad bija iznīcināta pretošanās kustība geto, bet vēl nebija atrasti paslēptie ieroči, kāds ādminis greizsirdības dēļ denuncēja savu biedru kā iespējamu padomju partizānu kontaktcilvēku. Ādminis uzrakstīja vēstuli drošības policijas komandierim, kurā apgalvoja, ka viņa sāncensis meklētos ieročus esot paslēpis kazarmās Vašingtona laukumā. Tīras nejaušības dēļ ebreju kārtības policija pārķēra vēstuli un nodeva to Šervicam. Šervics lika sasaukt darbnīcas meistaru sapulci, lai pārrunātu šo lietu. Komentējot, ka vēstule būtu nāves spriedums visam geto, Šervics atstāja nodevēju paštiesāšanai un izgāja no telpas. Pēc Rudova priekšlikuma visi klātesošie pēc tam nobalsoja par ādmiņa nāvessodu, pat viņa sievastēvs. Nelaimīgais ādminis tika aizstiepts uz dušas telpu, kur viņu nosita divi kārtības policisti. Šervics pats aizveda līķi uz pamestas darbnīcas teritoriju, kur lika to aprakt.
Haoss ap koncentrācijas nometnēm
No 1943.gada jūnija situācija fundamentāli mainījās. Himlers izdeva pavēli par visu Ostlandes apgabalā esošo geto slēgšanu. Darbspējīgie ebreji bija pārvedami uz jaunierīkojamām koncentrācijas nometnēm, darbnespējīgie geto iemītnieki deportējami uz austrumiem, kas citiem vārdiem nozīmēja - likvidējami. Himlers pavēlēja likvidēt visas kazarmu tipa nometnes, kas viņam jau no paša sākuma bija bijušas kā dadzis acī. Rīgā SS reihsfīrers pavēlēja iekārtot vienu lielu koncentrācijas nometni, uz kuru pārceļamas visu karaspēka apgādes uzņēmumu ražotnes. Tas nozīmēja, ka visus armijas apgādes uzņēmumus kā koncentrācijas nometnes bija plānots pakļaut koncentrācijas nometņu centrālajai pārvaldei Zaksenhauzenē, kas strādāja SS Galvenās saimnieciski administratīvās pārvaldes kasei.
Tā jau būtu cita tēma, lai paskaidrotu, kā un kāpēc Himlera pavēle attiecībā uz Rīgu dažādu savstarpēji naidīgi noskaņotu varas centru ķīviņu rezultātā tika atšķaidīta. Teikšu vien, ka austrumos valdīja savi likumi, kas atšķīrās no Himleram pierastajiem rietumu likumiem.
No ieplānotās ebreju spaidu darbu centralizācijas nekas nesanāca. Pilnīgi neviens armijas apgādes uzņēmums nebija gatavs pārcelt savu ražotni uz vienu centrālu koncentrācijas nometni. Pēc kāda laika tika panākts kompromiss, kas respektēja jau pastāvošās attiecības un struktūru iestrādes. Pilsētas ziemeļos tika izveidota tā sauktā centrālā Mežaparka koncentrācijas nometne, kurā reģistrēja visus Latvijā esošos ebrejus un tālāk nosūtīja uz kādu no pastāvošajām vai vēl ierīkojamu koncentrācijas nometnes filiāli. Mežaparka koncentrācijas nometne bija tranzītnometne, kura vienlaikus varēja uzturēties ne vairāk kā 1500 cilvēku, parasti tur bija apmēram 800 ieslodzīto. Visiem, kam nācās piedzīvot Mežaparka centrālo nometni, tā bija traumatiska pieredze. Šoks. Viņi nonāca citā, naidīgā pasaulē - salīdzinājumā ar to dzīve geto izskatījās romantiska.
Lenta
Lenta bija viena no jau pastāvošajām kazarmu tipa nometnēm, kas pēc koncentrācijas nometņu sistēmas pārorganizēšanas faktiski kļuva par Mežaparka filiāli. Taču jau tā īpašajā situācijā atkal bija savas īpatnības. Jo atšķirībā no pārējām kazarmām jeb koncentrācijas nometnes filiālēm Lenta nebija pakļauta koncentrācijas nometņu birokrātijai Berlīnē. Lenta atradās Rīgas drošības policijas un drošības dienesta (SD), saīsinājumā KdS, pakļautībā. Tieši KdS bija tā iestāde, kas jau Vašingtona laukumā bija pievērusi abas acis, kamēr lietas gāja no rokas un visi dabūja, ko gribēja.
Nav iespējams noskaidrot, vai Šervics zināja vai nezināja par plānotajām izmaiņām koncentrācijas nometņu sistēmā. Katrā ziņā viņš jau ilgāku laiku bija plānojis daudz par šauru palikušās kazarmu darbnīcas pārcelt uz veco tekstilfabriku Lenta. Fabrika atradās industriālā rajonā diezgan tālu no pilsētas centra, bija pietiekami plaša, gluži kā radīta Šervica plāniem. Pārbūves darbi sākās 1943.gada pavasarī, un līdz ar pakāpenisko Vašingtona laukuma kazarmu darbnīcu pārcelšanu uz Lentu uzņēmumam vajadzēja arī vairāk darbinieku. Šervics prasīja vairāk strādnieku, un tas saskārās ar gestapo realizēto marša kolonnu likvidēšanu un geto iemītnieku izmitināšanu Mežaparka koncentrācijas nometnē vai kādā filiālē. Tieši tajā brīdī, kad Mežaparkā vēl nebija pietiekami daudz baraku geto ebreju uzņemšanai, Šervics savai ražotnei pieprasīja tik daudz strādnieku, cik vien iespējams. Viņš paspēja izmantot tieši šo spraugu. Un tieši šajā laikā priekšniecība Šervicu paaugstināja par SS unteršturmfīreru, kas vēlāk tiesā kļūs par smagu apsūdzību. Tas bija 1943.gada vasarā.
1943.gada vasarā, laikā, kad geto vēl eksistēja, bet visi zināja par tā drīzo likvidēšanu, jauns darbaspēks tika rekrutēts četros dažādos veidos. Pirmais veids bija vergu tirgus. Geto ieradās ebreju darbnīcu meistari no Vašingtona laukuma un pieprasīja atslēdzniekus, elektriķus, kurpniekus, zeltkaļus u.c. Tā kā Šervicam un viņa strādniekiem bija teju vai leģendāra slava, tad uz šiem publiskajiem piedāvājumiem atsaucās daudz vairāk cilvēku nekā nepieciešams, jo visi baidījās no nonākšanas Mežaparkā. Šie darbnīcu meistaru izmeklētie strādnieki parasti bija kvalificēti amatnieki, kuru vidū bija arī daudzi Vācijas ebreji.
Otrs ceļš, kā nonākt Lentā, bija pazīšanās un draugu būšana. No geto un dažreiz pat no Mežaparka koncentrācijas nometnes tika pieprasītas konkrētas personas, Vašingtona laukuma strādnieku draugi un paziņas. Šādā veidā tāpat kā Vašingtona laukuma sākuma laikos tika apvienotas daudzas ģimenes. Tātad šajā grupā bija maz amatnieku, toties daži jaunieši vecumā ap 14 gadiem, kā arī vesela virkne mākslinieku, kas Lentā sniedza daudzus koncertus.
Šiem konkrētajiem pieprasījumiem, kurus menedžēja geto ebreju pašpārvalde, bija sava cena. Tā Lentā nonāca trešā grupa, agrākā geto aristokrātija, kurā bija vienīgi Vācijas ebreji. Viņu vidū nebija neviena amatnieka. Toties bija daži Latvijas ebreju ļoti neieredzēti cilvēki. Piemēram, agrākais geto vecākais Maksis Leizers no Ķelnes, bēdīgi slavenais Dr. Aufrehts un daudzi no agrākās geto policijas, kurā bija tikai Vācijas ebreji. Divus no viņiem daudz vēlāk, pēc evakuācijas no Latvijas, nositīs vienā no Būhenvaldes koncentrācijas nometnes filiālēm, ārstu Aufrehtu tūlīt pēc atbrīvošanas denuncēs padomju varai kā kolaboracionistu un nošaus. Šī agrākā geto aristokrātija Lentā sagādās daudz nepatikšanu.
Ceturtajai grupai vienkārši palaimējās. Citāts:
(Pešja Frenkels-Zalcmanis, 1945.gada jūnijs) "Mēs Mežaparkā visi apskaudām tos, kuri drīkstēja doties uz Lentu. Uz turieni gribēja visi, jo Lentā bija brīvība. Tur drīkstēja valkāt savu apģērbu, valdīja brīvs režīms. Un badu arī viņi necieta."
Lentas sākumā tur strādāja un dzīvoja aptuveni 250 cilvēku, 1943.gada septembrī to bija četras reizes vairāk, nepilns 1000 izmitināto. Un būtiska iezīme bija tā, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas ieslodzīto bija vietējie ebreji - 656 personas. Viņu vidū tikai 65 sievietes. Ebreji no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas palika ievērojamā mazākumā. Visās citās nometnēs šī attiecība bija pretēja, tur mazākumā bija Latvijas ebreji.
Viena no holokausta pētniecības leģendām vēsta, ka šī daudzo tautību kopiena koncentrācijas nometnēs, geto un darba nometnēs izveidoja sava veida Internacionāli pret apspiedējiem. Savdabīgā nometne Lenta noteikti nav labākais piemērs, lai apgalvotu pretējo. Taču konkrētajā gadījumā jākonstatē, ka Lentas ieslodzīto sabiedrība bija izteikti diferencēta atkarībā no piederības nacionālajai, sociālajai un konkrētai vecuma grupai.
Parasti latviešu ebreji turējās pa gabalu no vācu ebrejiem, jo īpaši maz kontaktu bija gados vecāko strādnieku starpā. Vācijas ebreji jau geto latviešu ebrejus uzskatīja par dumpiniekiem, savukārt latvieši vācu ebrejus turēja par zaķpastalām un oportūnistiem. Un tā arī viņi viens otru dēvēja par latviešiem vai vāciešiem!!! Vai jūs un mēs! Arī guļamtelpās tika ievērota distance. Gados jaunākie bija mazāk aizspriedumaini, viņu vidū drīzāk skaudība bija tā, kas noteica atsevišķu grupu norobežošanos. Latvijas ebrejiem bieži vēl bija labi kontakti pilsētā, un līdz ar to viņiem bija izcilas iespējas spekulēt vai tikt pie tabakas un degvīna, bet vāciešiem nācās palikt bešā. Reiz Lentā kontrabandas ceļā tika ievesta pat dzīva govs. Viņu sauca Elza un līdz par nometnes evakuācijai govs nodzīvoja, baudot vāciešu un latviešu mīlestību. Visus aizspriedumus pārvarēja vienīgi mīlestība, un tādu stāstu bija bez sava gala.
Citāts no Abrāma Bloha vēstulēm:
"Salīdzinājumā ar citām vienībām, dzīve Lentā bija gandrīz vai kā kūrortā. Sievietes kotējās augstu, nereti iedegās cīniņš par skaistu mīļāko. Mūsu cilvēkiem te bija viena priekšrocība, mēs to saucām par sviestmaizes bonusu."
Rita Blonda, viena no 65 Latvijas ebrejietēm Lentā, kas strādāja cimdu darbnīcā, man stāstīja:
"Mums bija pa desmit puišiem uz katra pirksta. Mana draudzene strādāja veļas mazgātavā, viņai bija vismaz divdesmit. Arī vācieši. Vēl šodien es brīnos, kāpēc neviena no mums nekļuva grūta. Mums droši vien kaut ko pievienoja ēdienam."
Un Georgs Frīdmanis: "Mums bija arī privātā dzīve. Tur bija daudz vecu mašīnu, aiz kurām varēja slēpties. Tikai vakaros sievietes nošķīra no vīriešiem, bet brīvajās stundās viņi drīkstēja satikties."
Par Lentas iekšējo dzīvi varētu stāstīt ilgi. Ļoti daudzi stāsti izlasāmi grāmatā. Bet, noslēdzot tēmu - Vācijas un Latvijas ebreji, piebildīšu, ka Lentā nebija kriminālieslodzīto, kas tur varētu izdzīvot savas sadistiskās noslieces. Teikšana bija "patriciešiem", kā dēvēja saliedēto un savstarpēji uzticamo ciešo kodolu no Vašingtona laukuma. Bez Borisa Rudova un darbnīcu meistariem nenotika pilnīgi nekas, viņi turēja rokās visus pavedienus. Arī ebreju kārtības policijas locekļi visi bez izņēmuma bija bijuši jau Vašingtona laukumā.
Ir vairāki izskaidrojumi, kāpēc Lenta ilgu laiku bija tik unikāla nometne. Pirmkārt jau Šervics, kurš augstvērtīgu produkciju no saviem amatniekiem neizspieda ar pistoles palīdzību, bet gan deva viņiem nepieciešamo rīcības brīvību koleģiāli vadīta uzņēmuma ietvaros. Un kurus viņš atalgoja ar respektu, relatīvi lielu brīvību, teicamiem sanitārajiem apstākļiem, pietiekamu ēdienu un pat brīvā laika programmu, kā futbola turnīri un koncerti. Pārbaudes, ieslodzījuma apģērbs, elektriskie žogi, karātavas vai soda stabs - nekā tāda Lentā nebija.
"Šervica labā īpašība bija tā," savā 1947.gada ziņojumā par nometni Lenta rakstīja Vācijas ebrejs Verners Zauers, "ka viņš prata novērtēt labu darbu. Viņš mācījās visu, tāpēc ka no visa guva mācību. Tas imponēja."
Otrs būtisks iemesls relatīvi labajai dzīvei, protams, bija ekonomija. Lenta deva visu, kas slepkavām bija nepieciešams, lai Latvijā justos labi. Individuāli šūtas uniformas, kažoki. Dāvanas sievām mājās un mīļākajām laukos.
Šai sakarā vēl viens citāts no Abrāma Bloha rakstītā. Tas atspoguļo gan Šervica talantu padarīt Lentu neizvietojamu, gan arī to, kā viņu vērtēja Latvijas ebreji.
"Šervics vienmēr runāja mierīgi, viņš ar ebrejiem labi sapratās. Ebreji viņu savā starpā sauca par Chaze. Viņš gluži labi runāja jidišā, reiz pat dzirdēju viņu dziedam kādu dziesmu jidišā. Viņš labi prata arī krievu valodu, nedaudz franču un, šķiet, arī poļu valodu. Ebreji uzskatīja, ka viņš ir sūtīts, lai tos glābtu no visām nelaimēm. Ja te ir Chaze, tad nav ko baidīties.
Šervics gribēja pierādīt, ka viņa ebreji ir īsti mākslinieki. Kurpniekiem viņš lika no jauniem zābakiem nogriezt stulmus un tos piešūt veciem zābakiem, kas atnesti labošanai. Tā viņš gribēja pierādīt, ka viņa kurpnieki arī visvecākos zābakus var salabot gluži kā jaunus.
Vācu dāmām modē bija koka klikatas. Kad to uzzināja mūsu galdnieki, viņi slavenajam Rīgas kokgriezējam Ādamsonam lika tādas izgatavot ar izgrieztām puķēm un rozetēm, un Šervics tās nogādāja uz fabriku. Klikatas guva lielu piekrišanu, un Šervics lepni visiem stāstīja, ka tās izgatavojuši viņa ebreji."
Kad kāds SS fīrers gribēja kušeti ar iebūvētu maigu apgaismojumu un integrētu radio - pēdējo pasaules jaunumu -, viņš to arī dabūja. Kamēr Šervics spēja apmierināt ekstravēlmes, viņu, abus viņa ebreju āriešus, patriciešus un visus ieslodzītos lika mierā. Lai spētu apmierināt SS augstāko personu iegribas, Šervics pat vairākas reizes devās iepirkuma braucienos uz Parīzi, no kurienes atgriezās ar vagonos sakrautu zīdu, oderējamo materiālu, parfīmu un konjaku. SS sievietēm viņš atveda modes žurnālus.
Situācija sarežģījās 1944.gada sākumā. Pirmkārt, arī Parīzē sāka aptrūkt izejmateriālu, otrkārt, pamazām tuvojās Sarkanā armija un, treškārt - un galvenokārt, SD un SS elites starpā izcēlās cīņa par arvien ierobežotāk pieejamajām luksusa precēm. Arvien biežāk Šervicam ar kārtības ieviešanu Lentā piedraudēja kāds mantkārē neapmierināts SS "zelta fazāns". Šervics jau kopš laba laika bija iemantojis "ebreju ķēniņa" slavu, un tas nenāca par labu ne viņam pašam, ne ieslodzītajiem.
Šervica prombūtnes laikā, piemēram, tika apcietināta viņa mīļākā Tamāra Šermane, kuru viņam vēlāk par milzu naudu izdevās atpirkt un izvest no Latvijas. Kad šajā sarežģītajā situācijā notika arī vēl ieslodzīto bēgšana no nometnes, SS pārvalde pieņēma mērus. Šervicam tika piekomandēti drošības dienesta virsnieki no gestapo. Viņiem bija "jārūpējas par kārtību" Lentā, un virsnieki to arī darīja. Viņi izbeidza Latvija ebreju dominanci nometnē, iznīcināja izveidotās darbnīcu struktūras, nomainot pieredzējušus darbnīcu meistarus ar sev tīkamiem Vācijas ebrejiem. SS virsnieki likvidēja latviešu ebreju kārtības policiju un aizstāja to ar sev pieņemamām personām. Visi slimie un neamatnieki tika nosūtīti atpakaļ uz centrālo nometni Mežaparkā. Viņi samazināja Lentu līdz pārskatāmiem 550 ieslodzītajiem. Daži no ieslodzītajiem, kuriem bija jāatgriežas Mežaparkā, šo pārsūtījumu nepārdzīvoja. Dažus citus laimīgos, viņu vidū arī pāris jauniešus un latviešu ebreju kārtības policistus, Šervicam izdevās atpirkt. Kriminālu sistēmu var apkarot tikai ar kriminālām metodēm - šo mācību Šervics bija apguvis jau sen.
Šervicam izdevās glābt savus ieslodzītos vēl vienu, pēdējo, reizi. Tas bija 1944.gada augusta sākumā, kad Sarkanā armija draudēja ieņemt Rīgu. Koncentrācijas nometņu centrālā pārvalde sāka likvidēt nometnes, darba vergus evakuējot uz Štuthofas nometni pie Dancigas vai nosūtot ieslodzītos uz Paula Blobela līķu sadedzināšanas komandu vai Aušvicu. Tieši šajās satrauktajās un sarežģītajās dienās Šervics apmēram 500 Lentas ieslodzītos paslēpa no baismīgās SS līķu sadedzināšanas komandas uzbrukuma. Avantūristiskā akcijā Šervics konfiscēja divas Salaspils nometnes barakas, kas bija paredzētas latviešu dezertieriem un pretošanās kustības dalībniekiem, un turēja tur ieslodzītus savus strādniekus, kamēr norima tiešās evakuācijas un nāves briesmas. Lentā viņš atstāja tikai dažus vīrus, lai tie viņa vadībā sagatavotu mašīnas evakuācijai uz Vāciju.
Un tieši šajās dienās notika tas, kas Šervicu vēlāk, pēc pazemojošas prāvas, novedīs uz sešiem gadiem Štraubingas cietumā. Trīs, četri vai pieci Lentā atstātie ieslodzītie bēga, tika noķerti un nošauti. Kur un kas viņus nošāvis, vai latviešu SS sardze, SS drošības dienesta vadītājs vai patiešām pats Šervics, tas tā arī nav skaidrs. Kaut arī nebija nevienas ticamas aculiecinieka liecības par nošaušanu, Minhenes zemestiesa 1949.gadā Šervicam piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem par slepkavību. Salīdzinoši augsto soda mēru tiesa pamato ar sekojošu argumentu: "Vainu pastiprina tas, ka rases brāļu nogalināšana liecina par zemiskumu un ir sevišķi nosodāma."
Bet tas jau atkal ir cits stāsts. Tāpēc tagad vēl nobeigums stāstam par Lentu.
Sarkanā armija iesoļoja Rīgā nevis 1944.gada augustā, bet gan 13.oktobrī. Ar pēdējo kuģi 11.augustā uz Štuthofu tika evakuēti tie nedaudzie koncentrācijas nometnes ieslodzītie, kas vēl atradās pilsētā. Viņu vidū bija gandrīz visi Lentas strādnieki, ieņemot Borisu Rudovu. Viņš, iespējams, ar Šervica ziņu neilgi pirms evakuācijas bija aizbēdzis ar saviem ārieša dokumentiem. Tas Rudovam beidzās slikti. Viņš pārdzīvoja vācu okupāciju, taču neilgi pēc atbrīvošanas nonāca NKVD apcietinājumā un tika nosūtīts uz gulagu par sadarbošanos ar gestapo.
Štuthofā nomira tūkstošiem ieslodzīto no Mežaparka koncentrācijas nometnes un tās baisajām filiālēm, taču izdzīvojušo vidū bija neproporcionāli liels bijušo Lentas ieslodzīto skaits. Viņi pārdzīvoja šīs mokas, jo viņiem bija palaimējies un viņi nebija tā nobadināti kā pārējie ciešanu biedri.
***
Anita Kuglere, vēsturniece, žurnāliste, ilgus gadus rakstījusi Vācijas
laikrakstam TAZ. Nesen latviski iznākusi viņas grāmata Šervica noslēpums.
Ebrejs, SS virsnieks Rīgā. Publicējam viņas aprīļa beigās Gētes
institūtā nolasīto runu.
Diena, 2007. gada 25. maijs un 1. jūnijs.