Liedz leģionāriem īpašu atbalstu
Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem

Nākampavasar Koknesē sāks veidot latviešu dvēseļu dārzu

Maldīgu priekšstatu traģēdija
Staļina dosjē par Hitleru

Реклама: IP камеры видеонаблюдения - здесь

Liedz leģionāriem īpašu atbalstu
Ilze Kuzmina

Saeima noraidījusi ierosinājumu piešķirt leģionāriem nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, līdz ar to sirmajiem vīriem arī turpmāk netiks sniegts īpašs atbalsts.

Saeimas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK bija iesniegusi priekšlikumu labot likumu "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", nosakot, ka šo statusu var piešķirt arī personām, kuras piedalījās nacionālo karavīru vienību bruņotā pretošanās cīņā pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem.

Šāds statuss ļautu leģionāriem saņemt ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas līdzekļiem. Aprēķināts, ka gadā šādu pabalstu izmaksai vajadzētu izlietot 1,2 miljonus latu.

Aizstāvot šo ierosinājumu, tēvzemietis Juris Dobelis sacīja: "Leģionā karavīri vēlējās nosargāt Latviju no boļševistiskā režīma atjaunošanas. Un latviešu tauta labi zināja, ko tas nozīmē, atceroties notikumus Latvijā 1940., 1941. gadā, atceroties cilvēku apšaušanas un izsūtīšanas. Latviešu leģionāri nekad nav piedalījušies soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

Un, ja kāds mēģina apgalvot pretējo, tad viņš ir stulbs nemākulis, nelietīgs provokators. Latviešu leģionāri nekaroja pret antihitlerisko koalīciju. Viņi karoja pret PSRS."

Šo iemeslu dēļ kārtīgam latvietim leģionāri jāciena un jāgodā, norādīja J. Dobelis. Taču Saeimas vairākums bija citās domās. Par tēvzemiešu ierosinājumu nobalsoja tikai 26 deputāti: visi klātesošie no "TB"/LNNK, "Jaunā laika", kā arī Visvaldis Lācis un Jānis Strazdiņš no Zaļo un zemnieku savienības frakcijas. Skaidri pret nobalsoja 21 deputāts no frakcijām "Saskaņas centrs" un "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", kā arī Vjačeslavs Stepaņenko no Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas ceļa" frakcijas.

Pārējie 44 klātesošie deputāti atturējās vai nebalsoja vispār. Līdz ar to tēvzemiešu priekšlikums tika noraidīts.

Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, vaicāts, kāpēc atturējies, skaidroja, ka vispārējas taupības režīmā, kad ir vēlme pieņemt nākamā gada valsts budžetu ar pārpalikumu, nedrīkstot pieņemt likumu, kas liktu papildus tērēt 1,2 miljonus.

Latvijas Avīze, 6.okt., 2007


Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem
SARMĪTE PUJĒNA

Zvaniem skanot, tieši pulksten 13 vakar Rucavas baznīcā tika ienesti Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu apvienību, Latvijas un Lietuvas nacionālo karavīru biedrību un abu valstu karogi.

Bet karognesējiem pa priekšu Rucavas tautas tērpos ģērbtas meitenes nesa divus brūklenāju vainagus ar aizdegtām svecēm – simbolisku piemiņu kritušajiem latviešu un lietuviešu partizāniem, brīvības cīnītājiem.

Tā iesākās svētbrīdis, kas ievadīja Dienvidkurzemes un Kretingas (Lietuva) apriņķa nacionālo partizānu piemiņas vietas atklāšanu turpat, Rucavas baznīcas priekšā. Balts krusts un melns akmens ar uzrakstu "Par tevi, tēvuzeme". Akmenī iegravēts pārdesmit uzvārdu – tie ir no 1945. līdz 1955. gadam Rucavas pusē nevienlīdzīgā cīņā ar padomju režīmu dzīvību zaudējušie partizāni, gan latvieši, gan lietuvieši. Pirms desmit gadiem abu valstu pretošanās kustības dalībnieki šādu krustu jau bija uzstādījuši – mežā, netālu no Rucavas–Papes ceļa, tuvāk tām vietām, kur partizāni savulaik uzturējās. Taču laiks un cilvēki (ne visiem partizāni bijuši mīļi) darījis savu un koka krusts zudis. Tagad piemiņas vieta atrodas pašā Rucavas centrā, netālu no pļaviņas, kurā jau sagūluši vairāki citi piemiņas akmeņi – gan 1919. gada brīvības cīnītājiem, gan padomju represiju upuriem un abās frontes līnijas pusēs kritušajiem rucavniekiem.

Piemiņas vietas atklāšana kopā bija savedusi pretošanās kustības dalībniekus gan no Latvijas – Rīgas, Liepājas, Talsiem –, gan Lietuvas. No kaimiņvalsts bija ieradušies gan nacionālo partizānu apvienības, gan atjaunotās Lietuvas Aizsargu organizācijas, gan bruņoto spēku Goda rotas pārstāvji.

Daudzi runātāji atcerējās pēckara notikumus un vēstures faktus. Totalitāro noziegumu izmeklēšanas centra speciālists Ritvars Jansons atgādināja, ka vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izdots slepens padomju varas dekrēts, ar kuru bija noteikts, ka kara gadījumā bijušie nacionālie partizāni jānosūta uz Sibīriju. Tātad padomju vara joprojām ar šiem vīriem rēķinājās kā ar bīstamu spēku, secināja R. Jansons. Pēc viņa sacītā, Rucavā pēdējais no partizāniem – Juris Dejus – krita 1948. gada 14. augustā, bet pilnībā partizānu kustība Kurzemē tika sagrauta 1953. – 1954. gadā. Lai arī tolaik tie bija tikai atsevišķi bruņoti vīri, tie tomēr satrauca Maskavu. Pati pēdējā – Staņislava Zavadska grupa – legalizējās 1956. gada oktobrī, taču tā darbojās nevis Kurzemē, bet Gulbenes pusē.

Pērn līdzīgu piemiņas vietu nacionālie partizāni atklāja Ukros, un, kā sacīja partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, apvienība šo darbu turpinās.

Latvijas Avīze, 6.okt., 2007


Nākampavasar Koknesē sāks veidot latviešu dvēseļu dārzu
Līga Lazdiņa

Puķu dobes ar pašmāju augiem, koku stādījumi un taciņas. Apaļa celtne, kuras sienās iegravēti 600 000 XX gadsimta totalitārajos režīmos cietušo vārdu. No iedzīvotāju sanestiem akmentiņiem radīts kalniņš - piemineklis, kas simbolizē cietušos. Neliels amfiteātris. Centrālais jeb brīvības ceļš, kas atduras Daugavā, vietā, kur 18.novembrī riet saule. Kanāls - asaru straume. Neliela bibliotēka, muzejs un veikaliņš. Tādu japāņu ainavu arhitekts, dzenbudists Šunmio Masuno redz XX gadsimta totalitāro režīmu upuru piemiņas vietu jeb dvēseļu dārzu, ko Kokneses fonds vēlas izveidot Krievkalna salā iepretim Kokneses pilsdrupām. Gada laikā uzlaboto projektu, ko otrdien Š.Masuno prezentēja Rīgā, sāks realizēt nākampavasarī.

Diena jau rakstīja, ka pērn noslēdzās starptautisks skiču konkurss par XX gadsimtā totalitārisma režīmos cietušajiem un bojā gājušajiem latviešiem veltīta piemiņas memoriāla - dvēseļu dārza veidošanu. Tajā piedalījās 207 ideju projekti no 32 valstīm, bet uzvarēja Š.Masuno. Viņš centās panākt, lai šī vieta - teritorija starp Daugavu un šoseju Rīga-Daugavpils kalpotu ne tikai pagātnes pieminēšanai, kas saistās ar drūmām domām, bet radītu arī prieku, cerības un sapņus par nākotni. Filozofisko dārzu papildinās pašmāju arhitekta Andra Kronberga projektēta daudzfunkcionāla ēka.

Iepriekš bija prognozēts, ka darbs pie memoriāla izveides sāksies šā gada pavasarī. "Taču projektu nācās nedaudz mainīt, jo bija jāņem vērā latviešu vēlmes un vietējie apstākļi," kavēšanos skaidro Š.Masuno. Darbs sāksies nākamā gada pavasarī, sola viena no Kokneses fonda pārstāvēm, dzejniece Māra Zālīte. Vispirms tikšot stādīti koki, kur savu roku būs iespējams pielikt ikvienam, līdzīgi kā nesot akmeņus, kas simbolizē cietušos cilvēkus un viņu sāpes.

Pēc tam varētu sākties arī divu nelielo ēku būvniecība. To realizācija būs atkarīga no pieejamā finansējuma. "Negribam, lai to finansē kāda bagāta banka vai Eiropas Savienības fondi. Mēs esam iecerējuši to veidot līdzīgi kā Brīvības pieminekli - par tautas ziedojumiem," saka fonda priekšsēdētājs Vilis Vītols. Ja katrs Latvijas iedzīvotājs noziedotu kaut vai piecīti, būtu atliku likām, pārliecināts V.Vītols. Ja ar līdzekļiem, kā arī sabiedrības attieksmi un vēlmi piedalīties projektā "viss būs kārtībā", tad komplekss varētu tikt pabeigts astoņu līdz desmit gadu laikā.

Diena, 2. oktobris, 2007


Maldīgu priekšstatu traģēdija
Franks Gordons

Tūlīt pēc tam, kad sarkanarmijas vienības austrumos un dienvidos bija pārgājušas Latvijas robežu, Rīgā ieradās sarkanā despota drausmīgais emisārs Andrejs Višinskis.

Rīgā viņam bija tāda pati loma, kāda Vīnē bija Hitlera pirmajam gauleiteram Zeisam Inkvartam (Seiyss Inquart). Višinskis rūpējās par Latvijas sovjetizāciju – vispirms tika sastādīta "ķiparu" valdība, tad sarīkotas viltus vēlēšanas bez izvēles, pēc tam deportēts prezidents un galu galā noformēta klaja aneksija.

Kāpēc šim rakstam devu nosaukumu "Maldīgu priekšstatu traģēdija"? Daudzi ebreji domāja, ka boļševisms tagad būšot citāds, mērenāks nekā 1919. gadā, un ka līdz ar sarkanarmijas ienākšanu tiks galīgi novērstas nacisma briesmas. Daudzi latvieši domāja, ka sarkanais režīms būtībā nozīmē "žīdu varu", un nosprieda, ka tikai Vācija atdos viņiem brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.

Te jāņem vērā, ka latviešu tauta pirms 1940. gada 17. jūnija bija noska­ņota vairāk par labu krieviem nekā vāciešiem. Tautā sīksti turējās atmiņas par "700 gadu verdzību" Baltijas vācu bruņinieku un baronu jūgā, par cara dragūnu soda ekspedīcijām 1906. gadā to pašu baronu vadībā, par latviešu strēlnieku varonīgajām kaujām pret Vācijas ķeizara armiju no 1915. līdz 1917. gadam, par Latvijas jaundzimušo bruņoto spēku aizstā­vēšanās cīņu pret viltīgā fon der Golca landesvēru un vācu algotņu Dzelzs divīziju 1919. gada vasarā un rudenī.

Lielvāciskais nacionālsociālisms Latvijā bija ļoti nepopulārs. Latviešu puikas allaž mēdza kauties ar baltvācu nacistiski noskaņotajiem jauniešiem viņu melnajās īsajās biksēs un baltajās zeķēs, un, kad kopā ar vācbaltu izceļotājiem Latviju grasījās atstāt arī vairāki latvieši, kas bija sameklējuši sev "vācu radus", prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 12. oktobra radio runā par viņiem nicīgi teica: "Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet – uz neatgriešanos!"

Laikā, kad visā vāciešu vēl neieņemtajā Eiropā ļaudis valdzināja jautrais britu dancis lambetvoks, atjautīgie Rīgas latvieši tūdaļ sāka skandēt šo meldiņu ar jaunu tekstu:

"Hitlers sēd uz gumijkok',
Skatās, kā tam kapu rok.
Tas tik būs joks,
Kad lūzīs gumijkoks!"


Taču, kad krievi (un, kā daudziem šķita, ebreji) saimniekoja Latvi, ne mazums latviešu ilgojās, kaut drīzāk beigtos Staļina un Hitlera flirts, jo viņiem likās, ka glābiņš var nākt tikai no Berlīnes un Karalaučiem. Viņi noģida, ka Staļinam un Hitleram rodas domstarpības par laupī­juma sadalīšanu un abu totalitāro milžu konflikts briest...

Latvijas sovjetizācija strauji progresēja 1940. gada vasarā un rudenī.

Dodam vārdu Izraēlas vēsturniekam Dovam Levinam (Soviet Jewish Affairs, Vol. 5, No. 1,1975.).

Ebreji, kas pagrīdes laikā bijuši aktīvi komunistu partijā, komjaunatnē un līdzīgās organizācijās (daži bija tikai nesen izlaisti no cietuma), tika iecelti atbildīgos posteņos partijā, arodbiedrībās un citās organizācijās, īpaši Rīgā. Uzmanību piesaistīja tie, kas bijuši aktīvi informācijas un žurnālistikas laukā (to starpā K. Berkovics, Latvijas KP CK propagandas sekcijas direktors). Rīgā pazīstamo ārstu Mihailu Jofi iecēla par tautas veselības komisāru. M. Blumentālu iecēla par Valsts bankas direktoru. Citi ebreji tāpat ieņēma augstus amatus Rīgā un mazākās pilsētās. (..)

Vēl vairāk ebreju kopienas pašapziņai glaimoja samērā daudzie ebreji policijā, augstākās pakāpes ieskaitot. Bruņotajos spēkos dienējušos ebrejus, ko paaugstināja dienesta pakāpē, parasti pārcēla uz armijas politisko daļu. Vairākus jaunus ebrejus uzņēma virsnieku akadēmijā, ko tolaik sauca par Rīgas kājnieku skolu.

Dovs Levins norāda uz ļoti zīmīgu faktu – ebreju zēniem un meitenēm radās gandrīz neierobežotas iespējas piedalīties drošības un militārā darbībā, kad nodibināja militāristisko vienību – strādnieku gvarde.

Sākumā paredzēja, ka gvarde, ko izveidoja pēc Latvijas KP CK 1940. gada 2. jūlija lēmuma, būtu policijas palīgspēki un arī palīgspēki valdībai "tās cīņā pret kontrrevolūcionārām grupām". Gvarde, izvietota Rīgā un citās lielākās pilsētās, darbojās pēc militāriem principiem. Tur bija iekļāvušies apmēram 10 000 ebreju vīriešu un sieviešu [..] ne tikai ebreju komunisti un komjaunieši, bet arī bijušie Bunda un kreisā Poale Cion locekļi. Gvardes klubi un centri arī veicināja ideoloģiskas nodarbības un sabiedriskus pasākumus. Dažos rajonos gandrīz visi locekļi bija ebreji, tā ka nodarbības vismaz daļēji notika jidiša valodā!

Ebreju viegli pamanāmā loma jaunajā režīmā un tās politiskajā un admi­nistratīvajā aparātā bija iemesls, kāpēc latvieši visu ebreju kopienu identificēja ar ienīsto padomju režīmu, ko viņiem bija uzspiedusi sarkanā armija.

Tā atzīst Dovs Levins.

Staļins un Berija, var teikt, kronēja to visu ar patiešām velnišķīgu ukazu, ieceļot kādu Krievijas ebreju – Simonu Šustinu – Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāra amatā. Viņa palīgu, sevišķi čekistu iz­meklētāju vidū bija noteikts skaits vietējo ebreju, kas prata abas valodas – krievu un latviešu.

Tas bija Šustins, kas 1941. gada maijā, kad vācu un padomju karš vēl nebija sācies, lika nošaut manu skolas biedru, "Medfro" farmaceitiskās fabrikas īpašnieka Fronckēviča dēlu, it kā par "dzimtenes nodevību". Kādas dzimtenes? Tas bija Šustins, kas 1941. gada 26. jūnijā, jau gatavodamies bēgt no Rīgas, pasteidzās parakstīt pavēli nr. 412 – nāves spriedumu 78 latviešiem kā "sociāli bīstamiem".

Vai brīnums, ka bēdīgi slavenās Arāja komandas dalībnieki, kas 1941. gada jūlijā, izdabājot vāciešiem, šāva ebreju civiliedzīvotājus, savu priekšnieku Viktoru Arāju dēvēja par Šustinu.

Un vai brīnums, ka Dovs Levins, kas intervēja simtiem cilvēku Izraēlā un citās zemēs, pētīdams Padomju Savienībai pievienoto Austrumeiropas zemju un provinču ebreju kopienu stāvokli no 1939. līdz 1941. gadam, sastapās ar daudzām grūtībām (sk. Newsview, Jeruzalemē, 1980. gada 10. augustā):

Pat 40 gadus vēlāk daudzi ebreji, kas bija aktīvi veicinājuši īsās okupācijas režīmu, bija atturīgi un nevēlējās atklāt savu sadarbību ar krievu varu, jo baidījās, ka viņus varētu uzskatīt par kolaboracionistiem.

Jāpatur prātā arī tas, ka Staļins, vajāšanas mānijas apsēsts, no 1936. līdz 1938. gadam Krievijā lika nonāvēt daudzus tūkstošus latviešu boļ­ševiku, uzticamu komunistiskās partijas biedru. Ja asiņainais diktators to nebūtu darījis, tad 1940. gada 17. jūnijā kopā ar sarkanarmiju Latvijā būtu iebrucis milzīgs bars latviešu čekistu ar bēdīgi slaveno Jēkabu Petersu un Lāci-Sudrabu priekšgalā. Viņi būtu cītīgi apcietinājuši, tirdījuši un apšāvuši savus "buržujiskos" tautiešus, un nebūtu bijis nekādas vajadzības saukt talkā "šustinus" un "citronus", kā toreiz mēdza teikt. Taču "nacionālo kadru" čekā nebija, un tāpēc šo netīro darbu "uzticēja" ebrejiem.

Tas, protams, nebūt nenozīmē, ka daudzi latvieši tai Baigajā gadā nebūtu sadarbojušies ar padomju okupantiem. Bija latviešu vidū naivie, bija oportūnisti, bija ciniķi, karjeristi, pielīdēji, taču pirmajās nedēļās – 1940. gada jūnija beigās un jūlijā – ebreju uzvešanās latviešiem šķita skandaloza.

Latvijas Avīze, 6.okt., 2007


Staļina dosjē par Hitleru
INESIS FELDMANIS, LU profesors, Dr. habil. hist., akadēmiķis


Turpinām publikāciju sēriju "Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara", kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta noslēpumainākajām un mazzināmākajām lappusēm. "Mājas Viesa" 2007. gada 12. janvāra, 27. aprīļa un 3. augusta numurā varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām, vācu "brīnumieročiem" un par to, vai Otrā pasaules kara laikā bija iespējams separāts miers starp Vāciju un Padomju Savienību. Šoreiz par to, kā un kāpēc Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju.

Nereti vēsturnieki uzdod sev jautājumu: ar ko var izskaidrot padomju diktatora Josifa Staļina un vācu fīrera Ādolfa Hitlera dzīvo interesi vienam par otru? Iespējams, tā bija vēlme detalizēti izprast sāncenša radīto varas sistēmu. Vai arī gluži vienkārši apziņa, ka abi ir šīs pasaules varenie. Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops savās atmiņās norāda, ka neilgi pēc Staļingradas kaujas (tā beidzās 1943. gada februāra sākumā) notikusi saruna ar Hitleru, kuras laikā vācu fīrers runājis par Staļinu ar īpašu sajūsmu. Viņš teicis, ka padomju diktatora piemērs liecina, cik liela nozīme var būt vienam cilvēkam visas nācijas liktenī. Ja Staļins kaut kad nonāktu viņa rokās, viņš izrādītu viņam visu cieņu un nodotu viņa rīcībā vislepnāko pili Vācijā. Taču brīvībā acīmredzot neizlaistu.

Vēsturnieki strīdas, cik bieži un tieši kad viens diktators rakstījis otram. Sastopami arī apgalvojumi, ka viņi it kā tikušies. Parasti min, ka abu sastapšanās notikusi Ļvovā 1939. gada 17. oktobrī, lai noslēgtu slepenu militāru vienošanos. Vēsturnieku rīcībā tiešām ir ASV Federālā izmeklēšanas biroja šefa Edgara Hūvera ziņojums prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam. Tomēr minētajā dokumentā Hūvers raksta vienīgi par politiķu un diplomātu aprindās cirkulējošām baumām, nevis pierādītu vai neapstrīdamu faktu.

Operācija "Mīts"

Hitlers nošāvās reihskancelejas pazemes bunkurā Berlīnē 1945. gada 30. aprīlī ap pusčetriem pēcpusdienā, kad padomju armijas daļas atradās dažu simtu metru attālumā. Pirmo informāciju par viņa pašnāvību Staļins saņēma pēc 13 stundām 1. maija agrā rītā. Baltkrievijas 1. frontes komandieris armijas ģenerālis Georgijs Žukovs viņam telegrafēja, ka ziņu par fīrera nāvi nodevis vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba šefs, infantērijas ģenerālis Hanss Krebss. Staļina pirmā reakcija bija: "Tātad ar viņu ir cauri. Žēl, ka nesaņēmām dzīvu. Kur ir Hitlera līķis?"

Pakāpeniski Staļins tomēr sāka apšaubīt ziņu par Hitlera pašnāvību. Viņa aizdomas pastiprināja vēlākie pretrunīgie ziņojumi par fīrera nāvi, kā arī vairāki it kā atrastie Hitlera līķi. Neapmierināts ar padomju iestāžu veiktās izmeklēšanas rezultātiem, Staļins 1945. gada beigās pavēlēja Iekšlietu tautas komisariāta vadībai rekonstruēt Hitlera pēdējās dienas bunkurā un pierādīt viņa nāvi. Šis pasākums ieguva operācijas "Mīts" nosaukumu.

Lai īstenotu operāciju, izveidoja speciālu augstāko virsnieku grupu, kas darbojās tautas komisāra Sergeja Kruglova vadībā. Operācijas gaitā redzama vieta bija divām personām, kuras gadiem ilgi bija atradušās Hitlera tuvumā – fīrera personīgajam adjutantam Oto Ginšem un kambarsulainim Heincam Lingem, kuri 1945. gadā naktī no 2. uz 3. maiju bija nokļuvuši padomju gūstā.

Četrus gadus Ginšem un Lingem vajadzēja detalizēti informēt padomju pratinātājus par Hitleru, viņa dzīvi, darbību un pašnāvības apstākļiem. Šo divu vīru izteikumi un pieraksti (memuāri) bija pamatā literāram sacerējumam par Hitleru, kuru veidoja, apstrādāja un rediģēja padomju specdienesta virsnieki Fjodors Parparovs un Igors Saveļjevs. Darbu, kura sākotnējais nosaukums bija "Gaisa pilis", vēlāk – "Par Hitleru", pabeidza 1949. gada nogalē.

Slepenā "Hitlera grāmata"

1949. gada 29. decembrī Kruglovs iesniedza Staļinam darbu (Iekšlietu ministrijas slepeno dosjē), kura apjoms bija 413 mašīnraksta lappuses. Pavadvēstulē viņš norādīja – "ilgu laiku atrodoties Hitlera tuvumā, Ginše un Linge bija lietas kursā par nacistiskās Vācijas īpaši slepenajiem pasākumiem". Izlasījis Staļins nodeva šo tekstu savā personīgajā arhīvā. Tagad šis eksemplārs atrodas Krievijas prezidenta arhīvā un nav pieejams ārvalstu vēsturniekiem.

1959. gadā Ņikita Hruščovs deva rīkojumu iepazīstināt ar grāmatu "Par Hitleru" atsevišķus, īpaši uzticamus padomju vēsturniekus, lai viņi varētu iesaistīties debatēs par Hitleru un Otro pasaules karu, kas tolaik bija izraisījušās Vācijas Federatīvajā Republikā. Šim nolūkam izgatavoja grāmatas kopiju, kas vēlāk nonāca PSKP arhīva (tagad – Krievijas Valsts mūsdienu vēstures arhīvs) vispārējā nodaļā. Pēc 1991. gada, kad arhīvu atvēra, pētniekiem ilgāku laiku nepilnīgu aprakstu dēļ šo kopiju uziet neizdevās. Paveicās vācu vēsturniekam Matiasam Ūlam, kurš kopā ar savu kolēģi Henriku Eberli atrasto dokumentu 2005. gadā publicēja ar nosaukumu "Das Buch Hitler" ("Hitlera grāmata").

Patiesības labad gan jānorāda, ka šis tas par šo grāmatu bija zināms arī agrāk. 1995. gadā krievu vēsturnieks Ļevs Bezimenskis publicēja darbu "Operācija "Mīts" jeb Cik reizes glabāja Hitleru". Grāmatā visai detalizēti runāts par Parparova, Saveļjeva, Ginšes un Linges kopdarba tapšanu.

Grāmatā visai stingri ievērots hronoloģiskais princips, izklāsts sākas ar 1933. gadu, beidzas ar 1945. gada maiju. Darbs sastāv no atsevišķām epizodēm vai fragmentiem, nenorādot, kurš no līdzautoriem sniedzis informāciju. Spēcīgi jūtams padomju specdienestu norīkoto redaktoru domāšanas veids un viņu faktu uztvere un interpretācija. Turklāt viņiem vajadzēja ņemt vērā arī to, ko no šīs grāmatas, viņuprāt, gaidīja tās pasūtītājs Staļins. Grāmatas saturs ir ļoti bagāts, skartas dažādas tēmas, kas tā vai citādi saistās ar Hitleru. Piemēram, rakstot par fīreru kā privātpersonu, priekšplānā izvirzīti trīs aspekti – ēšanas un dzeršanas paradumi, Hitlera slimības un kopdzīve ar Evu Braunu. Lielākoties gan aprakstīts vācu fīrera progresējošais fiziskais un garīgais sabrukums. Tas, ka Hitlers bija nesmēķētājs un necieta tabakas dūmus, minēts vienīgi garāmejot. Īpaši akcentēta netiek arī vācu fīrera atturība un pieticība alkohola lietošanā. Acīmredzot Staļina īpašās intereses dēļ vairāki notikumi grāmatā aprakstīti izteikti detalizēti, piemēram, kā Hitlers reaģēja, uzzinājis par sava vietnieka nacistu partijas lietās Rūdolfa Hesa lidojumu uz Lielbritāniju 1941. gada 10. maijā. Te pārstāvētā versija atšķiras no tās, kuru vēlāk Rietumvācijā izdotajos memuāros uzturēja spēkā Linge, uzsverot, ka Hitlers zinājis par Hesa plānoto lidojumu. Tā vai citādi vēsturnieku rīcībā nonākusī grāmata "Par Hitleru" ir ļoti vērtīgs vēstures avots, kas sniedz informāciju par svarīgām nacistiskās Vācijas un Otrā pasaules kara vēstures lappusēm.
***
FAKTI

- Hitlera līķi (bez galvaskausa) pārapbedīja astoņas reizes. 1970. gada 5. aprīlī to sadedzināja, pelnus izkaisīja vējā.
- Hitlers bija pavēlējis H. Lingem un O. Ginšem sadedzināt savu un sievas Evas Braunas līķi. Pavēle netika precīzi izpildīta.
- Pēc grāmatas sarakstīšanas H. Lingi un O. Ginši notiesāja kā kara noziedzniekus uz 25 gadiem. Atbrīvoja 1955. gadā.
- Labāko grāmatu par Hitleru ir sarakstījis britu autors Jans Keršavs. Divos sējumos tā publicēta 2000. gadā.

Mājas Viesis, 5.okt., 2007