Sešos vakarā esam Saltikovā un ciemojamies pie Jāņa Rūdolfa dēla Celma..

Istabā ienāk smuka meita, latviski nerunā nemaz, bet saprot gan. Mana dogmatiskā pārliecība, ka smukām meitām jārunā latviski, man rada sava veida diskomfortu.

Saltikova

Jānis Celms stāsta, ka savulaik komūnā esot bijušas 150 saimes. Komūna pastāvējusi kādu gadu, tad pārkļuvusi par kolektīvu "Nākotne". (par kolektīviem Krievijas latvieši sauc kolhozus). Cik tagad? Viņš skaita uz pirkstiem - 15 latviešu, 7 jauktās. Divas vāciešu saimes. Agrāk esot bijuši arī igauņi. Daudzas saimes no šejienes esot aizbraukušas uz Latviju. Agrāk latviešu bija 100%, tagad tikai kādi 15%. 

Ņemilovkā esot divas latviešu saimes. Latiševka jau izputējusi - kurš atbraucis uz Saltikovu, kurš devies prom uz pilsētu. Elizabetē esot arī daudz igauņu. Pļetņeva - tā pati Elizabete vien esot, Elizabete Pļetņevas sādžā. Saltikovas adrese? Kormilovskas rajons, Ņekrasovkas ciema padome, pasta indekss 646914. Kalāči, kas tie tādi? - Nu Kalačinska taču.   

Saltikovas vecā un jaunā skola

 
40-to gadu izsūtītie arī esot šeit bijuši. Arī kādas 10 saimes no Igaunijas, sen jau aizbraukuši atpakaļ.

Viņš pats dzimis 1912. gadā. Karā no šejienes aizgāja 25 vīri. Karoja 43. divīzijā, tur bija arī cilvēki no Latvijas. 1943.g. pie Staraja Rusas ievainots, Latvijā nav iznācis būt. Daudzi krita, atgriezās tikai astoņi.

Runājot par mūsu tālo braukšanu, atminās, ka reiz no šejienes tāds Zvaigzne kaut kur kādu lielu gabalu esot gājis kājām un atnācis atpakaļ. Vai uz dienvidiem, vai.

Drīz vien tiekam aicināti uz maltīti klētī atsevišķā, tīrā, mājīgā istabiņā. Speķis, olas, gaļa, pīrāgi, piens, vārdu sakot viss kas.  Jāņus jau šeit vairāk svin pa jaunam, bet Elizabetē pa vecam. Šogad alu netaisīja, tikai dziedāja un uguni dedzināja.

Skolotāja bijusi Anna Osīte. Mēs divus gadus izrakstījām "Padomju Latvijas Sievieti". Vairāk neviens latviešu presi neabonē. (vēlāk gan izrādījās, ka gluži tā vis nav). Bibliotēkas nav. Latviešu grāmatas ņem viens no otra un lasa. Celmu saimniekam un īpaši jau saimniecei patīk Viļa Lāča romāni. 

Vairs neviens neko neauž. Auda tikai līdz kolektīva laikiem, tagad vienīgi ada cimdus. Putras vāra ar putraimiem, ar kartupeļiem, vāra skābputras, cep speķa pīrāgus. Dārzos ābeles neaug, Sibīrijas ziemā tās izsalst. Ābeļu vietā mums avenes. 

Kad vecie sanāk kopā, tad jau uzdzied arī latviešu dziesmas.
Vadībā nekur šeit latviešu nav.

Omskā 1937.gadā koncerta laikā saņemti ciet gandrīz visi latvieši. No Saltikovā paņemtajiem atceras šādus vīrus: - Majors, Zeltiņš, Tukums, Ješkins. Neviens nav atgriezies. Bet pēc daudziem gadiem es kādā organizācijas "Memoriāls" Interneta vietnē atradīšu vēl vienu saltikovieti, par kuru rakstīts: "Blakis Anton Ivanovich, 1895, d. Saltykovka Nekrasovskogo sel'soveta Kormilovskogo rajona Omskoj oblasti.  Arestovan 25.03.38, st. 58-6-10-11 UK. Osuzhden 3.06.38 Komissiej NKVD i Prokuratury SSSR, VMN. Rasstrelyan 27.06.38. Mesto rasstrela - g. Leningrad. Reabilitirovan 12.05.89 Prokuraturoj Murmanskoj oblasti. (Spravka utochnena.)" 
Saltikovā bijušas trīs ielas un ciems bijis 3 kilometrus garš. Agrāk bijis latviešu un latgaliešu gals, tagad viss samaisīts. Tagad tikai viena 1,5 km gara iela. Ejam skatīt.

Rietumu gals tas, kur bērzu birzs. Aveņu krūmi. Kad šīs mājas celtas , bērzi vēl neesot bijuši. Te arī dzīvo visvairāk latvieši.

Pie ielas gala mājas uzraksts: "Dom visokoj kuļturi" Lai parunātos ar mums, pulcējas cilvēki. Kāda tante palielās, ka viņa pat ir dzimusi Latvijā, Rūjienā. Divi jaunieši interesējas par latviešu valodu. 
- Nu gan ir brīnumlietas, vairākas reizes atkārto kāda tante, braukt no Rīgas uz Vladivostoku ar riteņiem! Rīt vajag braukt uz Pļetņevu!
- Uz Pļetņevu svinēt Jāņus latvieši brauca pat no Omskas ar pajūgiem. 
- Tagad nesvin ne pa jaunam, ne pa vecam.
- Svin kā katrs grib.
- Pagājušā gadā mums no Latvijas pienāca "Dadži".
- Runā, Latvijā zeme esot slikta.
- Saltikovas pirmais iedzīvotājs bija Saltikovs.
- Pļetņevā un Elizabetē tāpat. Pļetņevs un Elizabete.
- Kara laikā pie mums daudzi ievainotie dzīvoja.
- Bija arī tāds Ēvalds Lācis, žurnālists.
- Kara laikā uz šejieni sūtīja virsnieku sievas.

No pilsētas pie radiem ciemos atbraucis Viktors Melderis. Ap 25 gadu vecs, gara auguma. Kopš mazotnes dzīvo pilsētā un latviešu valodu aizmirsis pavisam. Ļoti gribētu kādreiz aizbraukt apskatīt Latviju, bet bez valodas zināšanām kaut kā neērti to darīt. Kad apsolu viņam atsūtīt pašmācības grāmatu un vārdnīcu, viņš priecājas kā mazs bērns. 

Visi tiek aicināti tuvējā mājā pāri ceļam atzīmēt mūsu apciemojumu. Drīz vien katrs izplūst savu skatījumu un dzīves problēmu skaļā apcerē un arī es esmu pilnībā pārņemts ar ideju par latviešu skaņuplašu un grāmatu sūtīšanu gan Viktoram Melderim gan citiem saltikoviešiem. 

6. jūlijs. Mostamies jau sešos rītā, lai paspētu pārbaudīt, saskrūvēt un sataisīt velosipēdus un uz Elizabeti nebūtu jābrauc lielajā pusdienas karstumā. Drīz saimniece aicina pie brokastu galda. Saimnieks arī nāk iekšā, smaidīdams, ar spirta pudeli rokā.

- Nu tad iedzeram pa mēriņam uz prombraukšanu!

Izbraucam ap deviņiem. Ar grūtībām izdodas pierunāt viņus, lai nedod mums līdzi vairāk ēdamos. Olas, speķis un pietiks.

Visa Celmu ģimene nāk mums līdzi un pavada mūs krietnu gabalu. Kad esam jau tālu stepē, atskatāmies un - viņi tur visi vēl māj atvadu sveicienus.

- Izvada kā savus dēlus, saka Uldis

Atpakaļ uz " Latviešu diasporas izpēte kā pretpadomju darbība"