"Kgbdocuments.eu" - baltiešu atbilde VDK
Bēgļu laivās - uz Zviedriju
Mēs visu vēl neesam atcerējušies, lai aizmirstu
EŠAFOTS
"Dvēseļu dārzu" veidosim kopā
"Kgbdocuments.eu" - baltiešu atbilde VDK
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturnieki izveidojuši VDK darbībai veltītu interneta lapu
Dot iespēju katram interesentam ieskatīties Baltijas valstu arhīvu rīcībā esošajos PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentos, atspēkot bijušo čekistu mēģinājumus pārrakstīt vēsturi un nomazgāt baltu savu reputāciju, cīnīties pret Krievijas propagandas mēģinājumiem apmelot Baltijas valstis - tik ambiciozus mērķus sev izvirzījuši kopš septembra sākuma funkcionējošās interneta vietnes kgbdocuments.eu sastādītāji.
Šī nav kādas entuziastu grupiņas iniciatīva. Tas ir nopietns visu triju Baltijas valstu vēsturnieku projekts, kurā patlaban vadošo lomu uzņēmies Lietuvas Genocīda un pretestības kustības pētniecības centrs, līdzdarbojoties Latvijas
Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC), kā arī Igaunijas Mūsdienu vēstures izpētes centram un Igaunijas Fonda noziegumiem pret cilvēci izmeklēšanai. Visu triju pušu pārstāvji bija pulcējušies Rīgā, lai izteiktu savas domas un piedāvājumus lapas satura veidošanā. Tādos gadījumos tik ierastā finanšu jautājuma priekšplānā šoreiz nebija, jo visus pasākuma tehniskos izdevumus no savas kabatas sedz Lietuvas puse, izmantojot iekšējos resursus, un plānā ir pretendēt uz Eiropas Komisijas līdzekļiem programmā ''Pilsoņi pilsoņiem''.
Uzsvars uz dokumentiem
Angļu un krievu valodā pieejamajā kgbdocuments.eu lasāmā informācija pagaidām ir visai trūcīga. Tā īsumā iepazīstina ar VDK un tās priekšgājēju - PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta un Valsts drošības ministrijas - struktūru veidošanos, nodaļu uzdevumiem un darbībām Baltijā. Lapā atrodama arī sadaļa ''Kontrpropaganda''. Par potenciālo saturu liecina lapas pamatojumā ierakstītais: ''Trīs valstu vēsturniekus vienmēr kaitinājusi Krievijas propaganda, ka nekādas Baltijas valstu okupācijas nav bijis. Daudzi vēsturnieki ir noguruši no polemikas ar Krievijas drukāto un raidošo mediju pārstāvjiem par šo jautājumu. Jo vairāk tādēļ, ka vēlāk šo vēsturnieku argumenti tiek parādīti ārpus konteksta, bet atsevišķi izteicieni lietoti saskaņā ar Maskavas propagandai nepieciešamo strikto scenāriju." Pagaidām zem ''Kontrpropagandas'' slēpjas Latvijas presē pēdējā laikā sastopamo pretrakstu pārstāsts krievu valodā, bet sadaļas nosaukumu drīzumā paredzēts mainīt pret mazāk odiozu.
Protams, kgbdocuments.eu galvenā daļa, kuras dēļ projekts pagājušajā gadā vispār tika ierosināts, ir no oriģināliem ieskenētie represīvo padomju slependienestu dokumenti. Tie attiecas uz padomju okupācijas laiku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Patlaban tiek piedāvāti tikai 20 dokumenti, kas attiecas uz Lietuvas PSR VDK darbību laikā no 1953. līdz 1985. gadam, taču tas ir tikai sākums, un lapas veidotāji uzskata, ka publicējamā pietiktu vai desmit gadiem. Materiālam klāt nāk angliski un krieviski rakstītas anotācijas, kuras nākotnē varētu kļūt plašākas, pat līdz veseliem rakstiem par tā vai cita dokumenta darbības sekām.
Nav nejaušība, ka pagaidām apskatāmi tikai dokumenti no Lietuvas. Tieši lietuvieši VDK darbības pētniecības jomā ir tikuši vistālāk un drīzumā gatavojas publicēt drukātu VDK dokumentu krājumu. Internets šajā gadījumā kļuvis par līdzekli potenciālo lasītāju skaita palielināšanai, jo viena lieta ir Viļņā dažu simtu eksemplāru metienā izdots krājums ar tekstu lietuviešu valodā, cita - tas pats globālajā tīmeklī. Galu galā arī serveris, kas uztur lapu, atrodas Lietuvā un atbildīgais par dokumentu ievietošanu un izkārtojumu ir Lietuvas Genocīda un pretestības kustības pētniecības centra direktora vietnieks doktors Arvīds Anušausks.
Latvijas TSDC pienesums tuvākajā laikā būs no Maskavas nākušās čekas priekšniecības pavēles un rīkojumi par laika posmu no 1953. līdz 1991. gadam. ''Tās ir PSRS VDK direktīvas, no kurām pēc tam atvasināja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas VDK pavēles. Mēs tajā ziņā esam labā situācijā, jo Latvijā šo dokumentu ir visvairāk, kamēr Igaunijas un Lietuvas pētnieku rokās pārsvarā ir operatīvā dokumentācija,'' skaidroja TSDC pārstāvis Ritvars Jansons. Igaunijas puse gatavojas nodot ievietošanai 1940./1941. gada dokumentus, kas attiecas uz deportācijām un represijām.
Krātuve speciālistiem
''Dokumentu, kurus tur vajadzētu publicēt, ir ļoti daudz. Tās ir pavēles, instrukcijas, operatīvā dokumentācija. To praktiskā puse nav kļuvusi neaktuāla pat tagad un patiesībā ataino ne tikai VDK, bet arī tās struktūru mantinieces [Krievijā] darba metodes,'' nākotni iezīmēja lietuviešu vēsturnieks Anušausks. Nolemts, ka jauni materiāli lapā parādīsies reizi mēnesī un katrā reizē apskatāmo dokumentu skaits varētu palielināties par vairākiem desmitiem. Šimbrīžam tas nozīmē, ka jaunumus lappusē varēs ieraudzīt oktobra gaitā. Nākotnē savus dokumentus, iespējams, lapā varēs patstāvīgi ievietot jau katra no pusēm, un viss nenotiks caur Viļņu. Palielinoties materiālu daudzumam, to sāks hronoloģiski un tematiski dalīt. Vēsturniekiem būtu ideāli, ja vispirms varētu redzēt no Maskavas nākušo pavēli, bet pēc tam dokumentus, kas parāda, kā katrā republikā tā tikusi pildīta.
Tomēr specifisku iemeslu dēļ ir grūtības ar dokumentiem, kas kopēti Krievijas arhīvos. Kā norādīja Ritvars Jansons, ne viens vien pētnieks, saņemot mapi, devis parakstu, ka neizmantos to saturu ''pret Krievijas interesēm''. Kaimiņvalstīs praktizēta tiek arī lietu izsniegšana vēsturniekiem ''bez publicēšanas tiesībām''. Lietuviešu vēsturnieki, iespējams, risinās jautājumu par īpaša līguma parakstīšanu ar Krievijas arhīvu vadību.
Rīgā sanākušie VDK izpētes speciālisti principiāli vienojās, ka lapā varētu būt arī informācija par jaunākajiem VDK darbībai veltītajiem izdevumiem, publikācijām un tāpat derētu ievietot ap 200 lappušu biezo, čekistu lietoto izlūkošanas un pretizlūkošanas terminu vārdnīcu. Pēdējā ir būtiska, iepazīstoties ar dokumentiem, lai nerastos pārpratumi, piemēram, ko ''orgānu'' leksikā nozīmēja ''nacionālists''. Nākotnes ieceru vidū ir forums jeb vieta lasītāju diskusijām. Taču atklāts palika jautājums, kādam tam būt - vai tikai speciālistiem domātam vai jebkuram lasītājam atvērtam.
''Manuprāt, tuvākajā laikā tā tomēr būs lapa speciālistiem. Ja to papildinās ar visām trim baltiešu valodām, ja būs pieeja datu bāzēm, represēto sarakstiem, tad tas jau būtu plašākai sabiedrībai paredzēts. Tad tā varētu būt ļoti populāra lapa. Ir vairāk nekā skaidrs, ka Krievijā tuvākajā laikā tamlīdzīgas nebūs. Tās pavēles, ko te publicēs, Krievijā joprojām skaitās slepenas,'' spriež Ritvars Jansons.
Vai dokumenti uzpeldēs?
Vai nākotnē baltiešu trijotnei varētu pievienoties vēl citu valstu partneri? Pagaidām šāds jautājums netiek izskatīts, taču zīmīgi, ka parādījušies savādi interesenti no malas. Par projekta publicitāti Lietuvā atbildīgais žurnālists Ričards Čekutis pavēstīja, ka viņam zvanīts no Baltkrievijas un persona, kas uzdevusies par žurnālistu, interesējusies, vai arī baltkrievu vēsturnieki piedalīšoties lapas veidošanā...
Pagaidām projektu var traktēt kā baltiešu lietu, jo VDK darbībai Baltijas valstīs tomēr bija viena specifika, bet Krievijā, Ukrainā vai Baltkrievijā - cita. Pašreizējais šaurais veidotāju loks gan nenozīmē, ka nākotnē tas nevarētu paplašināties. Visādā ziņā, par lasītāju loku runājot, savas atsauksmes lapas veidotājiem jau sūtījuši interesenti no Zviedrijas, Lielbritānijas, ASV, taču ne no Krievijas.
Ļoti iespējams, ka ievietoto materiālu skaitā varētu būt ne tikai tie, kas patlaban ir arhīvu un dokumentēšanas centru rīcībā. Kā atklājās diskusijā, laiku palaikam Baltijas valstīs uzpeld VDK dokumenti, kuriem it kā vajadzētu būt iznīcinātiem vai arī aizvestiem uz Maskavu. Faktiski tie izrādījušies noglabāti pie privātpersonām. Pagājušajā gadā Lietuvā Genocīda un pretestības kustības pētniecības centra rīcībā, piemēram, tā nonākušas 54 dokumentu oriģināllietas, kuras savulaik iznestas no VDK arhīva. TSDC direktors Indulis Zālīte ir pārliecināts, ka arī Latvijā personiskos arhīvos netrūkst savulaik it kā noklīdušu oriģināldokumentu. ''Arī mēs bijām pārliecināti, ka 56 sējumi VDK lietu par emigrantiem ir aizvesti, taču padsmit gados esam sapratuši, ka neaizveda vis. Tās ir pazudušas. Bijušie čekisti, ar kuriem esmu runājis, saka, ka lietas redzējuši jau tad, kad tām sen vajadzēja būt Maskavā. Kur tieši šie dokumenti tagad glabājas, grūti noskaidrot. 1988. gadā Gorbačova laikos daļu VDK arhīva sāka iznīcināt, bet, tā kā krāsnis bija tikai divas, daļu deva darbiniekiem, lai izkurina vasarnīcās. Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka pusi viņi nobēdzināja,'' uzsvēra TSDC vadītājs.
Atbildīgais redaktors dokumentu ievietošanas un anotāciju jautājumos Anušauska kungs uzsver, ka lappuse tomēr nav uzskatāma par ''atbildi Krievijai'' un Maskavai nevajadzētu to uztvert naidīgi: ''Atslēgvārds ir ''VDK'' un ''represīvās struktūras'', nevis ''kontrpropaganda''. Protams, lapa palīdzēs arī lasītājiem Krievijā iepazīties ar to, ko VDK patiesībā darīja. Krievijas Federālā drošības dienesta skolas kursanti te varēs brīvi ienākt un saņemt informāciju.''
VIESTURS SPRŪDE, Latvijas Avīze, 27.09.2007
Bēgļu laivās - uz Zviedriju
ULDIS NEIBURGS, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks
1944. gada rudenī kulmināciju piedzīvoja latviešu bēgļu došanās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Līdz Otrā pasaules kara beigām ilgotos Gotlandes krastus izdevās sasniegt vairāk nekā 4500 cilvēkiem.
Baltieši bēga uz Zviedriju, jo tā ģeogrāfiski atradās relatīvi tuvu, turklāt oficiāli nebija iesaistījusies karadarbībā. Ne mazāk svarīga bija šīs valsts nostāja civilo bēgļu uzņemšanas jautājumā, kas variēja starp bažām par iespējamo Vācijas militāro iebrukumu Zviedrijā un kara beigās arvien jūtamāko PSRS spiedienu.
1943. gada decembrī Zviedrijā dzīvoja tikai 191 Latvijas pilsonis. Lai gan pirmie bēgļi no Latvijas nelegāli pāri jūrai bija devušies jau 1943. gada vasarā, viņu skaits sāka strauji pieaugt tikai 1944. gada augustā - septembrī, frontei strauji tuvojoties. Lai šis process vispār varētu notikt, svarīga loma bija ASV vēstniekam Stokholmā Heršelam V. Džonsonam, kurš 1944. gada maijā panāca zviedru piekrišanu slepeno laivu akciju organizēšanai pāri Baltijas jūrai. Latviešu bēgļu pārvešanai piešķīra 55 tūkstošus zviedru kronu. Arī igauņu un latviešu sociāldemokrāti Augusts Reiss un Fēlikss Cielēns 1944. gada augustā saņēma Zviedrijas ārlietu ministra Kristiana Gintera solījumu, ka Zviedrijas valdība neliks šķēršļus, ja baltiešu pretošanās kustības organizēs bēgļu evakuācijas akcijas. Apmēram tūkstotis baltiešu bēgļu Zviedrijā 1944. gadā nonāca ar tiešu vai netiešu zviedru izlūkdienesta starpniecību.
"Zviedri nāk!"
Kaut gan par braukšanu uz Zviedriju klīda neskaitāmas baumas, nokļūšana tur nemaz nebija tik vienkārša. Kādā kara laikā rakstītā dienasgrāmatā par notikumiem dzimtenē pirms tās atstāšanas varam lasīt: "Visā Ventspilī un pat tālāk apkārtnē klīda nemitīgas baumas par Zviedrijas braucējiem. Nemitīgos viļņos un fantastiskos veidos, reizēm pēc stundas jau gluži pretējas, tās klīda un viesuļa ātrumā izplatījās pa pilsētu, un visās malās runāja par slepeno komiteju, kas bez naudas vedot pāri un vēl dodot mājvietu, un gādājot pārtiku un drēbes. Šādas runas varēja viegli nokļūt vācu SD ausīs, tāpēc dalībniekiem bija jādzīvo nemitīgā brīvības apdraudējumā."
Baumu mazināšanai vācieši bija spiesti pat izdot krāsainu propagandas plakātu "Zviedri nāk!". Tajā bija attēlota XVII gadsimta zviedru karavīru ierašanās Latvijā un ironizēts par zviedru iespējamo atbalstu latviešiem. Piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām, bet par noteikumu neievērošanu draudēja bargi sodi. Piekrastes iedzīvotājiem, kas bija jaunāki par 60 gadiem un dzīvoja līdz astoņu kilometru attālumā no jūras, ja vien tie nebija saistīti vācu dienestā, pavēlēja pārcelties uz iekšzemi. Laivas, kuras nelietoja zvejai, vai nu iznīcināja, vai savāca vienkopus un apsargāja. Pastiprināja arī krasta apsardzi.
Zīdaiņi dzēra jūras ūdeni un sarkanvīnu
Ne mazāk dramatiska bija liellaivu sagaidīšana Baltijas jūras krastā, kas bija bīstama mainīgo laika apstākļu, tuvākajā apkārtnē iesūtīto spiegu un krasta apsardzes klātbūtnes dēļ. LCP organizētās laivas braucējus uzņēma saskaņā ar iepriekš sastādītajiem sarakstiem un pazīšanās zīmēm. Daudzi meklēja iespēju pārkļūt pāri jūrai arī par maksu, visvairāk laimējās tiem, kam izdevās sarunāt vietu laivā pie zvejniekiem, kuri paši bija nolēmuši meklēt patvērumu Zviedrijā. Netrūka arī gadījumu, kad laivās centās nokļūt cilvēki, kas nemaz nebija braucēju sarakstos, bet tie, kuriem vajadzēja braukt, palika krastā. Piekrastes mājās apmetušos bēgļus nereti terorizēja arī Kurzemes mežos patvērumu radušie krievu partizāni, kas atņēma cilvēkiem drēbes, apavus un pārtiku. Par palīdzības sniegšanu bēgļiem vācieši nošāva divpadsmit krasta apsardzē iesaistītos lietuviešus ar viņu komandieri, virsseržantu Marcijausku priekšgalā. Grūtības sagādāja signālu uztveršana par laivu ierašanos, un bija gadījumi, kad tās bez cilvēkiem bija spiestas atgriezties jūrā. Dažas laivas ar bēgļiem jūrā pārķēra arī vācu konvoji.
Latviešu bēgļu drāma Baltijas jūrā pārliecinoši atklāta arī pazīstamā operdziedātāja Marisa Vētras pēckara atmiņās: "Laivas priekšgalā ļaudis stāvēja saspiesti tā, ka pat pakustēties vairs nevarēja. Daudziem viļņi bija saplēsuši drēbes, un dažai dāmai kažoka vietā bija redzamas vatelīna strēmeles. (..) Bija arī daudzi, redzams, tikko no meža paslēptuvēm nākuši, ar visiem ieročiem - gan vācu, gan krievu kaluma. (..) Parādījās kapteinis un deva smagu rīkojumu - visus čemodānus jūrā! Kajītē, kur vietas bija paredzētas četriem jūrniekiem, sēdēja 12 mātes ar 12 zīdaiņiem. Tur tiešām nebija gaisa, un to pašu vēl bojāja jūras slimība. Zīdaiņu mātes prasīja ūdeni - visi ūdens trauki bija jūrā. Nebija ko dzert. Mātes vaimanāja. Kāds ārsts bija paglābis pudeli burgundieša. Zīdaiņi nu dzēra sarkanvīnu. Bet pēc dažām stundām vaimanas sākās no jauna. Nu zīdaiņus dzirdīja ar jūras ūdeni. Ar rīta gaismu, pēc 27 ceļa stundām, mūs sagaidīja Gotlande. 263 cilvēki nokāpa krastā. Vieglprātība! - zviedri purināja galvas - uz tik mazas čaumalas tāds pūlis."
Ūdeļādas kažoki un nonēsāti kankari
Bēgļu ierašanās Gotlandē ir dokumentēta arī Bengta Jērana Holmerta 1999. gadā izdotajā grāmatā par baltiešu bēgļiem un to glābējiem gotlandiešiem. "Bieži mūs izcēla no gultas nakts vidū telefona zvans, kad kāda no bēgļu laivām bija piestājusi ostā. Vajadzēja ātri sagādāt karstu dzeramo un sviestmaizes, šokolādi un uz ātrāko nokļūt piestātnē. Slītes policijas iecirknī vienlaikus reizēm uzturējās ap 700 bēgļu," šādi to dienu notikumus atcerējās zviedru žēlsirdīgā māsa Margarēta Bekmane. Viņas kolēģe Violeta Dālena aprakstīja ieradušos sieviešu vēlāko dezinficēšanu: "Bija dāmas skaistos kažokos, zelta un sudraba rotās, dažas bija pamanījušās paņemt līdzi sudraba galda piederumus. Bija tādas, kas vairāk domājušas par bērniem nepieciešamo papildu drēbju kārtu, aizmirstot par savējām. Arī tādas, kas, bēgot no krievu lodēm, pārcēlušās bez kādām mantām. Bija gan sudrablapsu, gan ūdeļādas kažoki, gan nonēsāti kankari. Bet, nonākot pirts karstumā, visas bija līdzīgas kā smolandieši Dieva priekšā."
Iebraucot Gotlandē, daži no bēgļiem neapzinīgi izpļāpājās, no kurienes braukuši, kur slēpušies piekrastē un ko atveduši līdzi, kas nepalika noslēpums arī te iesūtītajiem vācu un krievu spiegiem. Citi atkal grēkoja ar pārlieku lielas bagāžas līdzņemšanu, kas zviedriem varēja radīt priekšstatu par latviešiem kā spekulantiem. Neapdomīgi rīkojās bēgļi, kuri pēc ierašanās Gotlandē centās nosūtīt vēstules piederīgajiem ar sīkām ziņām par pārcelšanos, kas iekrišanas gadījumā varēja radīt lielas briesmas gan šo vēstuļu pārvedējiem, gan saņēmējiem.
Zviedri neļauj repatriēt civilos
Zviedru komunistiskā prese ne bez atbalsta no Maskavas, sākot ar 1944. gada oktobri, uzsāka asu kampaņu pret "baltiešu fašistu un kara noziedznieku" ierašanos, kas turklāt notikusi "ar aktīvu zviedru un amerikāņu izlūkdienestu starpniecību". Toties zviedru liberālais laikraksts "Goteborg"s Handelstidningen" 1944. gada 20. oktobrī baltiešu bēgļus raksturoja kā pārsvarā vienkāršus ļaudis - zvejniekus, strādniekus un amatniekus, kuru vidū ir arī inteliģence un labāk situēti cilvēki, kuri visi kopumā pārstāvot sabiedrības šķērsgriezumu. Trimdā tie devušies, baidoties no jaunā režīma un kara šausmām, par ienaidniekiem uzskatot krievus un vāciešus. Latvijas PSR ārlietu tautas komisāra palīgs Voldemārs Meļinovskis 1945. gada rudenī, atrodoties Zviedrijā, toties atzina, ka pieci tūkstoši latviešu bēgļu te ieradušies labprātīgi, nevis piespiedu kārtā un iedalāmi šadās grupās: "Vāciešu aktīvi atbalstītāji; buržuāziskie nacionālisti, pēc kuru uzskatiem padomju vara Latvijā dēvējama par krievu okupāciju, kas ļaunuma ziņā pielīdzināma vācu okupācijai; politiski inerti, vācu propagandas iebiedēti ļaudis vai tādi, kas centās būt tālāk no karadarbības."
Zviedrija tomēr izturējās noraidoši pret PSRS prasībām izdot baltiešu civilos bēgļus. Bez ievērības palika arī PSRS ārlietu komisāra vietnieka V. Dekanozova 1944. gada 12. decembrī Maskavā teiktais, ka galvenais šķērslis zviedru un padomju tuvināšanās procesā esot baltiešu bēgļi Zviedrijā, kuru repatriēšana esot principiāls jautājums, kas skarot Padomju Savienības prestižu. 1945. gada 26. janvārī Zviedrijas valdība noraidīja prasību repatriēt visus "baltiešu padomju pilsoņus", uzskatot, ka uz baltiešu bēgļiem ir attiecināmas Zviedrijas patvēruma tiesības. Pēc gada tas gan netraucēja zviedriem Padomju Savienībai izdot 146 Zviedrijā internētos baltiešu karavīrus. Zviedrijas iekšpolitikā valdošā neziņa un iespējamie komunisma draudi bija pamats, kāpēc līdz 50. gadu sākumam apmēram divi tūkstoši latviešu izvēlējās doties prom no šīs valsts uz tālākām aizjūras zemēm. Palicēji ieguva Zviedrijas pilsonību un te turpināja savas trimdas gaitas.
** Līdz 1945. gada maijam Zviedriju bija sasnieguši 4559 latviešu bēgļi (no viņiem 325 iepriekš bija nodarbināti mājsaimniecībā, 246 - zvejnieki, 206 - jūrnieki, 183 - ierēdņi, 180 - grāmatveži un mazāks skaits daudzu citu profesiju pārstāvju. 985 personas nebija norādījušas savu nodarbošanos, bet 908 bija skolēni un mazi bērni).? Saskaņā ar oficiālo reģistrāciju 2077 bēgļi Zviedrijā bija ieradušies individuālā kārtā, 2541 - Latvijas Centrālās padomes, 1100 - Zviedrijas Aizsardzības štāba, 400 - ASV Kara bēgļu padomes organizēto akciju iespaidā.
Mājas Viesis, 21.sept., 2007
Mēs visu vēl neesam atcerējušies, lai aizmirstu
Heinrihs Strods
Mūžīgā sāpe, Mantojums, 2007, 271 lpp.
Šādas domas rodas, izlasot Liepājas muzeja nodaļas Liepāja okupācijas režīmos vadītājas Ainas Burijas sastādīto grāmatu Mūžīgā sāpe (Mantojums, 2007, 271 lpp.). Grāmata veltīta PSRS okupācijas varas upuriem Liepājas novadā 1940.-1941.gadā. Pirmajā nodaļā sastādītāja A.Burija un Līvija Leine publicējušas astoņus emocionālus apcerējumus par novada cilvēku mocekļu ceļiem "plašajā dzimtenē". Sevišķu iespaidu uz lasītāju atstāj toreiz četrus gadus un trīs mēnešus vecā "tautas ienaidnieka" Andra Jāņa Zīdera (dz. 1937) un septiņus gadus vecās Pārslas Tīgales liktenis. Grāmatas otro lielāko daļu veido 23 Liepājas novada politkatordznieku atmiņu pieraksti.
Aizliegtās atmiņas
Ne tikai šie atmiņu pieraksti, bet visa grāmata kopā ar līdzīgām neatkarīgajā Latvijā pēdējos 16 gados publicētajām grāmatām, pētījumiem un rakstiem par "pasīliju", ir unikāla tai ziņā, ka totalitārā komunisma okupācijas gados ar politiskās cenzūras likumu šādi izdevumi bija aizliegti. Grāmata atklāj tās garīgās un fiziskās brūces, ko mūsu tautas smadzenēs uz mūžīgiem laikiem iededzināja totalitārā komunisma piecdesmit okupācijas gadi. Publicētajās politkatordznieku atmiņās ir fakti, fakti un tikai fakti. Šī grāmata stāsta par to, ka mēs, trīs Baltijas valstis, kā vienīgās totalitārā komunisma 50 gadu jūgu izcietušās Eiropas parlamentārās republikas, esam juridiski Eiropas Savienībā kopā ar saviem mirušajiem politkatordzniekiem, kopā ar Eiropas totalitāro režīmu kaujas laukos un holokaustā bojā gājušajiem. Mūsu tautas sāpju ceļš pa totalitārās okupācijas 50 gadiem 17% mūsu nācijas mirušo sākās "visu tautu labākā drauga un skolotāja" un vienlaikus Hitlera pēdējā sabiedrotā vadībā un viņa pilnveidotās totalitārā komunisma varas laikā 1940.-1941.gadā. Komunistiskie okupanti bija aizmirsuši Indiras Gandijas vairākkārt uzsvērto, ka pasaulē ir daudz ideju, par kurām vērts mirt, bet nav nevienas idejas, par kuru drīkst nogalināt. Publicētās atmiņas apliecina, ka mūsu politkatordznieki jau aresta brīdī bija nolemti nāvei.
Šie politkatordznieku atmiņu stāsti un gadi, kas pavadīti totalitārā komunisma nāves nometnēs zem to lozungiem, vēlreiz pierāda, ka boļševiku "atbrīvošana" ne 1940.gadā, ne 1945.gadā nenesa brīvību, bet gan nāvi. Šī totalitārā komunisma vēstures patiesība ir ne tikai Liepājas novada, bet visas Latvijas vērtību sistēmas būtiska sastāvdaļa. PSRS nāves nometnēs, gūstekņu nometnēs un cietumos darbojās aģentūra, kura sekoja ieslodzīto noskaņojumam, tā pierādot, ka visa PSRS bija vienots cietums.
Krievijas mūsdienu historiogrāfijas vadošais, t.s. jaunais patriotiskais virziens apliecina izcilā krievu vēsturnieka profesora Jurija Afanasjeva uzskatu, ka 1991.gadā demokrātiskās Krievijas valsts nodibināšana un pastāvēšana ir lielākais mīts, tas ir, nepatiesība. Mūsdienu Krievijas patriotiskajā historiogrāfijā, kura IV Krievijas impēriju - PSRS uzskata par III Krievijas Romanovu impērijas turpinājumu, par PSRS, tāpat kā par cienījamu aizgājēju, runā tikai labu vai nerunā neko. Rezultātā Krievijā dominē PSKP CK Aģitācijas un propagandas daļas (aģitpropa) noteiktais uzskats par PSRS vēsturi. Te atainojas krievu filozofa Pjotra Čadajeva (1894-1956) izteiktā doma, ka Krievija nomaldījusies lielā mežā un visu laiku iet pa riņķi, atkārtojot pati savas kļūdas. IV PSRS impērijas laika nezināšana kā krievu nācijai, tā atsevišķam cilvēkam var kļūt bīstama, sevišķi izplatot uzskatus par krievu superetnosu. Tas veicina ne tikai politisku utopiju saglabāšanos, bet arī atdzimšanu, īpaši noliedzot tautu deportācijas uz Sibīriju vai tās skaidrojot ar nepieciešamību sagādāt PSRS rūpniecībai darbaspēku.
Dzīve un nāve
Grāmatas trešajā daļā publicētas 48 fotogrāfijas un dokumenti, kuri stāsta par politkatordznieku dzīvi un nāvi, piemēram, Novosibirskas cietumā nošautās A.Tomas (dz. 1908) ciešais skatiens viņas mocītāju fotokamerā, bijušā Latvijas zemkopības ministra J.Birznieka (1895-1955) izvadīšana pēdējā gaitā u.c.
Ceturtajā daļā publicēti noziegumos pret PSRS apsūdzēto un 1941.gada 14. jūnijā deportēto saraksts. Visai emocionāls ir publicētais Sibīrijas politkatorgā dzimušo bērnu, kas dzīvo Liepājas novadā, saraksts. Grāmatā ievietota periodikas bibliogrāfija (1991-2006), grāmatā minēto vietvārdu saraksts un saīsinājumu atšifrējumu saraksts.
Grāmatai Mūžīgā sāpe Latvijā ir liela nozīme mūsu vēsturiskās atmiņas saglabāšanā vispirms tāpēc, ka, zaudējot atmiņu, varam beigt pastāvēt kā nācija. Otrkārt, Latvija šodien nekontrolē savu informācijas telpu, bet pie mums to katru dienu kontrolē mūsu ģeopolitiskie pretinieki. Treškārt, PSRS lietošanas termiņš pie mums beidzies 1991.gadā, bet PSRS fiziskās un garīgās paliekas saglabājas. Plaša publika dažkārt paliek okupācijas laika mītu skavās. Ceturtkārt, mums līdz šim nav nevienas kinofilmas, romāna, kas attēlotu 1941.gada vai 1949.gada traģiskos notikumus.
Grāmatai piemīt nepilnības un trūkumi, pētnieciska nepabeigtība: nepietiekamas atsauces uz pirmavotiem, nav izmantota starptautiskā literatūra, aprakstītajām personām nereti trūkst pilnu dzīves datu un dzīvesvietu. Nepietiekami izmantoti atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā publicētie pētījumi. Nav pievienota Liepājas novada karte. Taču grāmata aicina, lai tāda tiktu radīta katrā novadā.
Diena, 2007. gada 14. septembris.
EŠAFOTS
Andris Grūtups.
Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Fragmenti no grāmatas, kas iznāk šogad septembrī.
Bija vēla janvāra pēcpusdiena. Pulkstenis rādīja piekto stundu. Uz ielas vēl gaišs, taču pēc mirkļa krēsla pārņems pilsētu. Tāda īsa pauze starp dienu un vakaru.
1946. gada ziema padevusies maiga. Jau 26. janvāris, taču īsta sniega un sala nav bijis. Tikai migla un slapjdraņķis. Vien pametot acis Vērmaņparka virzienā, redzama plāna sniega kārtiņa. Tā arī vienīgā ziemas lieciniece.
Ielas patukšas. Cilvēkus gandrīz nemana. Visā Merķeļa ielas garumā labi ja pāris desmitus saskaitīsi. Šur tur pazib kāds armijnieks, pāris sievu biezos lakatos, viena otra ausaine, un tas arī viss. Rīga liekas tāda drūma un pelēka. Ne vēsts no pirmskara rosības. Šķiet, tā ir pavisam cita pilsēta. Cilvēku sejas saspringtas. Arī latviešu valodu tikpat kā nedzird. Vismaz centrā ne. Daudz svešu uniformu, vaibstu un valodu. Svešie Rīgā jūtas kā saimnieki. Balsis skaļas, izturēšanās bravūrīga. Viņiem pieder vara un teikšana. Tie ir jaunie likteņa noteicēji. Viņi spriedīs tiesu un lems, kuram dzīvot, kuram ne. Tie noteiks, kurš īstens padomju patriots, bet kurš nožēlojams vācu pakalpiņš.
Īsi pirms pieciem iepretim Latviešu biedrības namam sāka parādīties ļaudis: pa diviem, trim tie nelielās grupiņās kaut ko klusi sprieda. Arī parkā rosība. Cilvēki it kā neviļus kavējās alejās. Visi kaut ko gaidīja. Jau vairākas dienas radio ziņoja, ka šodien Apgabala virsnieku namā sāks skatīt kādu lietu. Uzvārdi Jekelns, Rufs rīdziniekiem nav sveši. Par tiem vācu laikā gan dzirdēts, gan lasīts. Tagad šos vīrus tiesāšot ar visu likuma bardzību.
Nervoza rosība arī pie Virsnieku nama ieejas. Sargkareivji ar šautenēm uzspraustiem durkļiem. Virsnieki formas cepurēs ar zilu ranti un sarkanām pagonām enerģiski žestikulē. Te šur, te tur pazib sidrabota vai melna papaha. Starp pelēkajiem šineļiem pat ļaudis jūrnieku melnajās formās. Visi saspringti vēro. Drīz no Brīvības ielas puses jāparādās konvojam. Gan Brīvības, gan Merķeļa ielas satiksmei jau slēgtas.
Pēc brīža kāds iesaucās: "Brauc... Brauc!" Merķeļa ielas galā parādās motociklisti. Divi spēkrati pa priekšu. Vēl vairāki pa ielas kreiso pusi. Visiem braucējiem galvā lidotāju ādas cepures, uz acīm brilles. Uz katra motocikla pa diviem kareivjiem. Aizmugurē sēdošajam plecā automāts. Pa gabalu izskatās gandrīz kā goda kortežs.
Motociklistiem seko divi GAZ-55 slēgtie furgoni. Tajos ved apsūdzētos. Aiz "melnajām bertām" vēl amerikāņu villis ar virsniekiem. Konvoju noslēdz divi studbekeri, pilni bruņotiem kareivjiem.
Tik pamatīgi apsargātu cietumnieku konvoju Rīga nav piedzīvojusi. Skats iespaidīgs. Tikai žēl, ka skatītāju pamaz. Lielākā daļa no tiem Drošības tautas komisariāta slepenie aģenti. Ja nu vietējie mēģina atbrīvot ģenerāļus... Ej tu zini! No tiem latviešiem visu var sagaidīt. Tādi paši fašisti vien ir... Arī meži pilni ar bandītiem. Ieroču tiem netrūkst. Jābūt gataviem uz visu.
Kad abi cietumnieku furgoni tuvojas Virsnieku namam, bruņotu cilvēku ķēdes noslēdz krustojumus. Bloķē arī šķērsielas abpus universitātei.
Mašīnas lēnām piestāj līdzās centrālajai nama ieejai. Izdara nelielu manevru un atpakaļgaitā piebrauc gandrīz līdz durvīm.
Atveras pirmā furgona durvis. Vispirms izkāpj sargkareivis ar šauteni. Apsargam seko cietumnieki. Pirmais parādās Fridrihs Jekelns, ģērbies plānā virsnieka šinelī bez zīmotnēm un pagonām. Galvā virsnieku frontes cepure ar drēbes nagu. Rokās ģenerālim apsūdzības raksts. Jau kāpjot ārā, Jekelnu pie elkoņiem stingri tur divi kareivji, kuri to ātri ieved namā. Tālāk seko ģenerālleitnants Zigfrīds Rufs un pulkvedis Aleksandrs Bekings.
No otrās mašīnas izved ģenerāļus Dižonu fon Montetonu, Broņislavu Pavelu, Fridrihu Verteru un kā pašu pēdējo Hansu Kiperu. Procedūra tā pati: divi kareivji pie sāniem, viens apsargs aizmugurē un konvoja vecākais pa priekšu. Tā ciešā kareivju lokā apsūdzētos vienu pēc otra ieved namā.
Pirmā speckonvojēšanas operācija ir beigusies.
* * *
Tiesas sēdei jāsākas pulksten 19.00. Latviešu biedrības nama Lielā teātra zāle pamazām pildās ar publiku. Skats dīvains. Zālē valda tāda kā pustumsa. Lielās griestu lustras nodzēstas. Deg tikai zem balkoniem piestiprinātie plafoni un gala sienas bra lampas. Kaut kas mistisks un noslēpumains vējo zāles atmosfērā. Greznie ģipša veidojumi stiprina šo sajūtu. Pilastri ar kapiteļiem atgādina kādu senu romiešu templi. Vāzes ar akantiem un palmetēm ieved mūs baisu teiksmu valstībā. Tad vēl lauru lapu vainagi ar lentēm, ziedu vītnes un festoni virs skatuves. Tas viss rada iespaidu. Izjūtas satraucošas.
Pašā skatuves centrā novietots garš, ar zaļu plīšu pārklāts tiesnešu galds. Tā stūros divi masīvi sudraba svečturi. Tiem līdzās galda lampas ar stikla plafoniem. Nu gluži kā uz Staļina rakstāmgalda. Centrā grezna tintnīca. Līdzās karafe ar vairākām glāzēm, pudeles ar minerālūdeni un vēl dažādi nieki. Tas viss iespaidam un solīdumam.
Pa kreisi no tiesnešu galda vietas prokuroriem, pa labi - aizstāvjiem. To iekārtojums vienkāršāks: uz katra no galdiem pa lampai, karafei un mikrofonam.
Pa vidu starp tiesnešu un prokuroru vietām mazs galdiņš tiesas sekretāram ar palīgu.
Zālē garu garās solu rindas. Tie vecie labie biedrības nama ozolkoka krēsli - nedaudz masīvi, bet graciozi. Zāles priekšplānā garš galds tulkiem un stenogrāfistēm. Turpat līdzās uz zema paaugstinājuma vietas apsūdzētajiem. No pārējās zāles tās atdala metru augsta masīva koka barjera. Aiz tulkiem un stenografistēm apaļš galdiņš TASS* korespondentiem.
Pie Virsnieku nama ieejas visiem pārbauda caurlaides. Neaicināts te neviens ierasties nevar. Otra pārbaude - augšā pie zāles. Pa vidu - uz trepēm un koridoros jūrnieki ar automātiem.
Virsnieku nama personālam un zemākiem činiem vietas paredzētas balkonā, jau lielākiem amatvīriem - zālē. Publika diciplinēta. Pārsvarā virsnieki un partijas darbinieki. Tad vēl jauni cilvēki privātā - tādi vērīgi un uzmanīgi. Virsniekiem pie formas tērpiem ordeņi un medaļas. Privātie uzvalkos un kaklasaitēs. Pārsvarā krievi - no armijas un NKVD. Netrūkst arī dažādu rangu ģenerāļu.
Zālē visi runāja krieviski, arī tie nedaudzie latvieši, kuru pienākumos ietilpa šāda pasākuma apmeklēšana. Starp klausītājiem varēja manīt Annu Saksi, Valdi Luksu, Jāni Sudrabkalnu un Jūliju Vanagu. Turpat armijas formā grozījās "Cīņas" galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš. Viņš uz procesu atvedis kādu jaunu mākslinieci - Felicitu Pauļuku. Viņas uzdevums - zīmēt apsūdzētos. Fotografēt un filmēt aizliegts. To varēja darīt tikai īpaši izraudzīti cilvēki. Avīžniekiem jāiztiek ar zīmējumiem. Vienīgais noteikums - nekādas līdzjūtības vai objektivitātes, tikai karikatūras un šarži. Cilvēkos jārada naids un riebums. Nicinājums pret vāciešiem kā tautu.
Ar neslēptu interesi procesa sākumu gaidīja Mavriks Vulfsons. Viņš apsēdies līdzās vietējās preses žurnālistiem.
Pusstundu pirms procesa sākuma ieradās prokurors Zavjalovs ar komandu. Justīcijas pulkvedim Nikolajam Zavjalovam 46 gadi. Cēlies no Voroņežas ebreju sīkpilsoņu ģimenes, viņš dziļi izjuta tās netaisnības, ko vācieši atļāvušies pret viņa tautas brāļiem. Nu nāca atmaksas stunda. Ar neslēptu gandarījumu Zavjalovs gaidīja procesa sākumu. Viņam līdzās justīcijas majors Farkins. Arī kolēga no ebrejiem. Trīsdesmito gadu beigās viss Galvenās kara prokuratūras centrālais aparāts sastāvēja no viņa tautas brāļiem. Lielākā daļa pēc izglītības aptiekāri. Arī Zavjalovs jaunībā īsu brīdi strādājis par aptiekāra palīgu. Nu pienācis brīdis kā uz aptiekas svariem izsvērt katra apsūdzētā vainu un atbildību.
Pie sava galda rosījās advokāti. Vistuvāk zālei Sergejs Saņņikovs. Neliela auguma drukns vīrs ar nopietnu, pat nedaudz īgnu sejas izteiksmi, Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja vadītājs. Viņš - aizstāvju grupas vecākais. Tieši no Saņņikova prasīs atbildību par advokātu "uzvedību". Viņam uzticēta barona fon Montetona aizstāvība. Advokāts - cilvēks ar bagātu biogrāfiju: dienests Leibgvardijas jēgeru pulkā, tad sarkanā armija un pulka izmeklētāja amats. Vēlāk Kaukāza frontes Kara revolucionārais tribunāls, un tā pa karjeras kāpnēm līdz pat Krievijas Federācijas Augstākās tiesas speckolēģijas priekšsēdētāja amatam. Tad kļūme - pažēlojis kādu "teroristi" Gagarinu. Seko partijas rājiens un amata zaudēšana. 1936. gadā iecelts par kāda provinces sovhoza direktoru. 1938. gadā, kā jau visi caurkritušie, uzņemts advokātu kolēģijā. Taču Saņņikovam ir kāds sargeņģelis - tieša saite ar NKVD. Viņš ir uzticams cilvēks. Arī kara pirmais gads pavadīts atsevišķajā īpašas nozīmes motostrēlnieku brigādē. Tā ir NKVD izlase, elitāra kaujas vienība. Tikai uzdevumi īsta karavīra necienīgi: ķert dezertierus un panikas cēlājus, bet provokatorus, spiegus un citus "ienaidnieka aģentus" nošaut uz vietas. Vienā vārdā - jākaro ar neapbruņotu "pretinieku". Arī ienaidnieka jēdziens tāds izplūdis. Kurš savējais, kurš svešs, to nosaka NKVD. No režīma pretinieka līdz "ienaidnieka aģentam"... viens solis. Ne īstas izmeklēšanas, ne tiesas. Drīzāk izrēķināšanās un patvaļa.
Saņņikova vājā vieta - izglītība. Faktiski izglītības nekādas, vien nepabeigta 2. armijas politskola.
Līdzās Saņņikovam Nikolajs Milovidovs - Jekelna aizstāvis. Atšķirībā no kolēģa cilvēks ar labu izglītību: beidzis ģimnāziju, pēc tam Maskavas Valsts universitāti. Arī tēvs bijis advokāts. Vecaistēvs - garīdznieks. Pats Milovidovs - tipisks krimināllietu advokāts. Kā cilvēks - uzticams. Absolūti padomisks. Savā ziņā patriots. Brīvprātīgi vairākkārt prasījies uz fronti, taču veselības stāvoklis nav ļāvis. No 1942. gada Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja loceklis. Labs Saņņikova paziņa un biedrs.
Tālāk sēž Boriss Dolgopolovs. Viņam jāaizstāv Zigfrīds Rufs. Ģenerālim "paveicies", viņu aizstāvēs profesionāls krimināltiesību speciālists. Advokāts ar stāžu un lielisku izglītību. Jau cara laikā veiksmīgi absolvēta universitātes juridiskā fakultāte. Vēl tajos laikos bijis Parīzē, studējis franču valodu. Vienīgais no advokātiem, kurš prot lasīt un rakstīt vāciski. Taču ar runāšanu tā švakāk.
Dolgopolovam ir jau pieredze tamlīdzīgās lietās - 1945. gada decembrī advokāts uzstājies Brjanskas procesā*. Arī tur aizstāvējis kādu no vācu ģenerāļiem.
Arī Viktors Markevičs - advokāts ar pieredzi. 1945. gadā aizstāvējis "poļu teroristus"**. Pēc tautības polis, taču lielāko dzīves daļu pavadījis Krievijā. Savulaik nav uzņemts Varšavas universitātē. Sastāvējis tā sauktajā poļu sociālistu partijā. Vēlāk devies uz Krieviju. 1906. gadā beidzis Maskavas universitāti. Sācis strādāt par advokāta palīgu. Tālāk Pirmais pasaules karš, dienests sarkanajā armijā un darbs revolucionārajā kara tribunālā. No 1924. gada Maskavas advokātu kolēģijas biedrs.
Šajā lietā viņam jāaizstāv divi ģenerāļi - Fridrihs Verters un Hanss Kipers.
Pats pēdējais pie aizstāvju galda - advokāts Pjotrs Divnogorskis. Kolēģijā jau no 1927. gada. Beidzis universitāti, strādājis par juriskonsultu. Nekā īpaša. Taču viena būtiska detaļa - Divnogorskis iemantojis Saņņikova uzticību. Advokāts piedalās politiskās prāvās. Viņam ir NKVD uzticība un pielaide speclietām. Šis sargeņģelis viņu glābis visu mūžu. Paaugstinātu honorāru dēļ gandrīz ticis uz apsūdzēto sola. Arī alkohols viņam garšojis. Taču Dievs un Saņņikovs vienmēr stāvējis līdzās. Šoreiz advokātam uzticēta ģenerāļa Broņislava Pavela un pulkveža Aleksandra Bekinga aizstāvība.
Advokāti ar ģenerāļiem tikušies dienu pirms tiesas. Turpat Stūra mājā. Vienā lielā istabā kopā ar tulkiem. Tikšanās īsa un lakoniska: ko atzīst, ko neatzīst, un tas arī viss... Ko tur daudz runāsi... Arī pašas apsūdzības tapušas pēdējā brīdī. Apsūdzības raksti izsniegti tikai 23. janvārī, īsi pirms pusnakts. Līdz tiesai atlikušas divas dienas. Laiks, kurā jāsaprot, par ko tevi apsūdz. Arī advokātu izvēles nekādas. Ņem, ko tev dod! ... Tā arī visa aizstāvība.***
1947. gadā Minhenē iznāca kāda grāmata. Tās autors - bijušais rīdzinieks Makss Kaufmans. Grāmatas priekšvārdā dīvaini, suģestējoši vārdi: "Esmu nabaga vīrs, kam jāredz sava niknuma rīkstes."
Kam veltīts šis fragments no Jeremijas raudu dziesmas? Kam domāts naids un niknuma rīkstes?
Grāmatas pirmajās lappusēs arī priekšraksts no Vecās Derības. Tas vēsta par cīņu pret amalekiešiem. Tas aicina neaizmirst pārestības, kas piedzīvotas no šīs pagānu tautas. No šiem elku pielūdzējiem, kuri jāizdzēš no zemes virsas.
Bet jāizdzēš ne tikai vācieši... arī latvieši, kuru nodoms - visu ebreju iznīcināšana..., nepieļaujot pat aculiecinieku izdzīvošanu. Izlieto asiņu upei jāvārās tik ilgi, līdz netiks izskausta visa pasaules negantība. Negantība, kas spēj nodarīt tādu postu.
Vārdi spēcīgi. Tajos iecirsts naids un atriebība. Mūžīgs naids un mūžīga atriebība.
Maksu Kaufmanu var saprast. Grāmata veltīta sievai Frankai un dēlam Artūram. Tuviem cilvēkiem, kurus nogalināja. Nogalināja tie, kurus autors dēvē par amalekiešiem: "Domā par to, ko amaleki izdarījuši ar tevi." Šis skarbais epigrāfs likts visa darba pamatā. Taču ne tikai tas... Ir vēl kāds motīvs, kāda "neapstrīdama" patiesība, kāds arguments, kuru izmanto autors, lai pamatotu savu domu. Tie ir ģenerāļa Jekelna it kā tiesā teiktie vārdi. Atbildot uz prokurora jautājumu, apsūdzētais paziņojis: "To ebreju skaits, kurus transportēja uz Latviju, man nav zināms. Tāpat nezinu to vietējo ebreju daudzumu, kurus nogalināja. Pirms mēs, vācieši, pārņēmām varu, latvieši bija iznīcinājuši tik daudz ebreju, ka konkrētu upuru skaitu vairs nevarēja un nevarēs zināt nekad."
Uz jautājumu: "Kāpēc ebrejus no ārzemēm transportēja uz Latviju?" Jekelns atbildējis: "Konkrētajām slepkavībām atbilda Latvijas a u g s n e."
Izdzīvojušie ebreji labi saprata Jekelna domas būtību... Par augsnes sagatavošanu bija parūpējušies latvieši. Tā ir latviešu - ebreju bilance.
Vai tiešām Jekelns latviešiem veltījis tik skarbus vārdus? Vārdus, kuri ceļo no vienas ebreju grāmatas otrā. Vai tiešām tā ir visa l a t v i e š u
un e b r e j u b i l a n c e ?
1945. gada 14. decembrī Jekelnu pratināja Valsts drošības tautas komisariāta otrās pārvaldes nodaļas priekšnieka vietnieks majors Cvetajevs. Jautāts par saviem uzdevumiem Ostlandē, ģenerālis atbildēja: "Himlers teica, ka man jāstrādā tā, lai visā Baltijā un Baltkrievijā iestātos pilnīgs miers. Visiem tur dzīvojošiem ebrejiem jābūt iznīcinātiem. Visiem - līdz pēdējam cilvēkam."
"Par kādu Himlera pavēli jūs runājat?" ievaicājās izmeklētājs.
"Runa ir par Rīgas geto. Visi ebreji, kuri tur atradās, bija jāiznīcina. Kad iebildu, teikdams, ka Ostlandes reihskomisārs Loze nez kāpēc tam pretojas, Himlers bija strikts: "Sakiet viņam, ka jūs vienalga to izdarīsiet. Neskatoties uz pretestību, geto tiks likvidēts.""
"Kā jūs pildījāt šos Himlera norādījumus?"
"Pēc manas ierašanās Rīgā 1941. gada novembrī es apmeklēju Lozi. Izstāstīju par Himlera plāniem. Loze neiebilda."
"Cik cilvēku uzturējās Rīgas geto?"
"Precīzu skaitli nevarēšu nosaukt - no 20 līdz 25 tūkstošiem."
"Kad realizējāt nošaušanu?" lietišķi ievaicājās Cvetajevs.
"1941. gada novembra beigās un decembra sākumā."
"Pats piedalījāties...?"
"Jā... trīs reizes."
"Kas izpildīja šo ļaundarību?"
"Desmit vai divpadsmit vācu karavīri. Uzvārdus neatceros."
"Kā praktiski realizējāt?"
"Izģērbti ebreji - vīrieši, sievietes un bērni -, vācu policistu ielenkti, devās uz bedrēm, kur tos apšāva vācu karavīri."
Pastāstījis par Gēringa lomu ebreju iznīcināšanā, Jekelns turpināja:
"Vēl līdz manai atbraukšanai uz Rīgu Baltijā un Baltkrievijā tika realizētas masveida operācijas, kurās iznīcināja ebrejus. Man par to ziņoja..."
"Kas konkrēti...?"
"Ziņoja Štālekers, Lange, Šrēders, Mellers, Visockis... Latvijas SS un policijas priekšnieks ģenerālmajors Šrēders man stāstīja, ka Latvijā, izņemot Rīgas geto, jau veiktas masveida ebreju iznīcināšanas. Tās vadījis doktors Lange. Ebreji galvenokārt šauti Daugavpilī un Rēzeknē."
Tādi īsumā Jekelna paskaidrojumi. Tos viņš sniedzis izmeklēšanā. Ne vārda par latviešiem vai to lomu ebreju iznīcināšanā. Arī par īpašo Latvijas "augsni"... ģenerālis nav stāstījis... No kurienes Kaufmanam "šādas ziņas"? Pēdējais apgalvo, ka Jekelns tiesā to teicis... Prokurors jautājis, un ģenerālis atbildējis.
Apsūdzēto par ebrejiem pratināja 27. janvāra pēcpusdienas sēdē. Jautāja gan tribunāla priekšsēdētājs Pankratjevs, gan prokurors Zavjalovs. Izprasīja krustām šķērsām. Taujāja gan par eksekūciju vietām un nošauto skaitu, gan gāzes mašīnām un pavēļu devējiem. Prokuroru interesēja viss. Arī Jekelna personiskā dalība.
"Operāciju veicām triju dienu laikā. Man nācās būt klāt..." atbildēja apsūdzētais.
"Ar kādu mērķi piedalījāties... Lai kontrolētu...?"
"Ja dodu pavēli, tad pārbaudu. Sevišķi jau toreiz... Uzdevums grūts... Lai rādītu piemēru, nācās būt pirmajās rindās..."
Atbilde nekaunīga, pat ciniska. Jā, drosmes šim vīram netrūka...
Publiku atbilde pārsteidza. Zālē troksnis. Cilvēki sačukstas. Nosodījums mijas ar apbrīnu. Paskat vien, ko viņš atļaujas...?!
1939. gadā kāds partijas biedrs apsūdzēja Jekelnu trakulīgā braukšanā un alkohola lietošanā. Nācās rakstīt paskaidrojumu pašam Himleram. Cits būtu liedzies, taču Jekelns nē... Atklāti uzrakstīja, kad un ar ko dzēris, cikos sēdies pie stūres utt. Pārsteidza precīzi uzskaitītā alkohola daudzums: maltītes laikā izdzēru četras piecas glāzes Mozeles vīna, tad pie kafijas galda vēl četras degvīna glāzītes, bet uz atvadām trīs kausus alus.
Tāds, lūk, cilvēks! Ja nav iespējas noliegt, pateiks skaidri un gaiši... Bez kautrēšanās...
Vai tad Jekelns nebūtu stāstījis par latviešiem...? Taču par to runas nebija. Ne tāda jautājuma, ne atbildes.
Vēlāk tautā runāja, ka Mavriks Vulfsons Jekelna "mutē ielicis vārdus" par latviešiem..., stāstījis, ka viņi tie lielākie "žīdu šāvēji".
No kā šos vārdus aizņēmies Kaufmans, grūti spriest. Tiesā viņš nav bijis. Varbūt klausījies, ko tauta runā...? Varbūt pats izdomājis...? Taču viens ir skaidrs - atsauce uz tiesā teikto ir nepatiesa un melīga. Nu... nav latvieši rada vāciešiem... Nav radniecības pēc asinīm un rases, kā to apgalvo Rivošs. Ne mums tās augstprātības un pašapziņas. Ne naida un pārņemtības. Vien gadsimtos krāta padevība un paklausība.
Tā nebūt nav visa ebreju un latviešu bilance. Vēl daudzas lietas prasās pēc godīga un atklāta dialoga. Kaut vai 1940. gads un deportācijas. 1941. gada izvešana skāra godīgus, nevainīgus ļaudis: uzņēmējus, inteliģenci, vienkārši turīgus cilvēkus. Ļaudis, kuri nepieciešami katrai valstij un sabiedrībai. Bet kā ar pāridarītājiem? Ak, kā gribētos, lai ebreju rokas nebūtu aptraipītas ar šīs necilvēcīgās akcijas asinīm! Taču nekā... Ebreji - varena un raiba nācija. Spēka pietiks visam. Apskaužama enerģija. Pašas vēstures diktēta. Daudzus gadsimtus turēta savrup no sabiedrības lietām. Bet ja atspere pasprūk... Ja ebreju aicina... Viņam grūti palikt malā... Pat ja lieta šaubīga.
Kā ar deportācijas realizētājiem...? Trieciengrupā vismaz trīs izpildītāji: kāds no NKVD, karavīrs ar šauteni un strādnieku šķiras pārstāvis. Pēdējais - vai nu milicis, gvardists vai komjaunietis. Šis trešais ļoti daudzos gadījumos - ebrejs. Strādnieku gvardē* iekļāvušies gandrīz desmit tūkstoši ebreju vīru un sievu... ne tikai komunisti un komjaunieši. Arī bijušie Bunda un kreisā Poale Cion locekļi. Nav nekāda joka lieta... desmit tūkstoši... puse no Latvijas armijas. Tas ir organizēts spēks. To nevar nepamanīt.
Arī ebreju simpātijas sarkanās armijas pusē. Daudzi tās komandieri apmetušies ebreju ģimenēs. Savstarpēja solidaritāte un uzticība. Pat sīkumos... Ebreju sievietes līdzīgi virsnieku "dāmām" valkā katūna kleitas... Viss... kopīgu interešu vārdā.
Tāda, lūk, bilance... Ne viss tajā uzrakstīts un novērtēts. Ne visi bilances posteņi noskaidroti. Vēl pāragri pielikt punktu. Vēl pāragri sludināt naidu un atriebību.
Latvijas Avīze, 08.08.2007
"Dvēseļu dārzu" veidosim kopā
ILZE NAGLE
Daugavas Krievkalna salā pie Kokneses iecerēta nacionāla mēroga piemiņas vieta "Dvēseļu dārzs", kas veltīta latviešiem, kas cietuši 20. gs. totalitāro režīmu dēļ.
Vakar Latvijā bija ieradies "Dvēseļu dārza" starptautiskā ideju konkursa laureāts japāņu ainavu arhitekts un dzenbudistu priesteris Šunmio Masuno, prezentējot dārza maketu un aicinot Latvijas iedzīvotājus piedalīties piemiņas dārza veidošanā.
Savu artavu "Dvēseļu dārza" veidošanā varēs sniegt ikviens jau nākamā gada pavasarī. Iedzīvotāji būs aicināti gan stādīt kokus un veidot piemiņas pakalnu no akmeņiem, gan ziedot naudu projektam, kuru iecerēts realizēt tikai no tautas saziedotajiem līdzekļiem. "Vēlamies, lai šis projekts ir demokrātiskas sabiedrības kopīgs projekts. Tas ir labas gribas akts, kurā visi iesaistītie piedalās brīvprātīgi. Negribētu šo dārzu uzcelt par kādas bankas vai Eiropas Savienības līdzekļiem. Man šķiet, to tāpat kā savulaik Brīvības pieminekli vajadzētu celt no ziedojumiem," stāsta M. Zālīte, viena no šā projekta realizācijai dibinātā "Kokneses fonda" iniciatorēm. Ziedojumu vākšanu "Dvēseļu dārzam" iecerēts sākt līdz ar pirmajiem darbiem uz Krievkalna salas, proti, koku stādīšanu nākamā gada pavasarī. Zemi uz šīs salas "Dvēseļu dārza" realizācijai ir atvēlējusi Kokneses pašvaldība.
Latvijas datu bāzēs ir aptuveni 600 000 cilvēku vārdu, kuri cietuši no totalitārisma 20. gs. Tos visus iecerēts iegravēt īpašā dārza celtnē. "Bet ir arī daudzas nezināmas dvēseles, kuru vārdi nav nevienā datu bāzē. Pagaidām vēl ir tēvi un vectēvi, kas par viņiem zina un ir aicināti par viņiem ziņot, lai varam tos iegravēt šajā piemiņas vietā," sacīja M. Zālīte. Jau agrāk M. Zālīte ir skaidrojusi, ka šā "Dvēseļu dārza" mērķis ir radīt "paradīzes dārzu tiem cilvēkiem, kas ellē bijuši un ellē palikuši, kā arī tiem, kas no elles mājās atgriezušies". Tas ir iecerēts gaišs un apcerīgs.
Ķiršu vietā ābeles
Š. Masuno pastāstīja, ka šajā projektā ir centies realizēt latviešu dvēseli. Dārzā būs trijās daļās sadalīts ceļš, kas sauksies "Ceļš uz brīvību". "Kokneses fonda" pārstāvji Š. Masuno rosināja veikt kādu izmaiņu projektā, proti, "Ceļu uz brīvību" veidot nevis no japāņu ķiršu kokiem, bet no šā koka latviešu analoga - ābelēm. Pirmā daļa šajā ceļā būs atmiņu laukums, kur domāt par pagātni, otrā - mierinošais laukums, kur domāt par nākotni, bet trešā - tagadnes laukums. Dārza centrā būs pakalns no akmeņiem. Visi cilvēki, kuru tuvinieki ir cietuši no 20. gs. totalitārajiem režīmiem, būs aicināti uz "Dvēseļu dārzu" atnest akmeņus par piemiņu saviem mīļajiem. Meža vidū būs īpaša atceres vieta - apaļa celtne, kur spirālveida koridorā būs iegravēti 600 000 cietušo latviešu vārdi. "Šeit varēs atcerēties un tādējādi saistīt sevi ar cietušo dvēseli," ar tulka palīdzību skaidroja Š. Masuno. Līdzās daudzām citām īpaši veidotām atceres vietām dārza malā būs arī arhitekta Andra Kronberga projektēta multifunkcionāla ēka. "Dvēseļu dārzu" iecerēts pabeigt astoņu gadu laikā.
Latvijas Avīze, 3. okt., 2007