Arī šovakar Abdaramans mani pavada uz adorāciju vientuļnieka mītnē. Divdesmit metrus mēs ejam kopā, sadevušies rokās,un sarunājamies par šo un to.
Vai jūs zināt, kas ir Abdaramans? Mazs musulmaņu zēns, aptuveni astoņus gadus vecs. Es saku aptuveni, jo šeit nav dzimtsarakstu biroja. Neviens nereģistrē bērna dzimšanu kādas iestādes grāmatās. Tāpēc tikai nedaudz precīzi zina savu vecumu.
Abdaramans neiet skolā, kaut gan tur, aiz vadi, atrodas skola, kuru apmeklē eiropieši un daži mogabiti - vietējo tirgotāju dēli. Viņš neiet skolā, jo viņa tēvs Aleks viņu nelaiž.
"Alek", es viņam jautāju, "kāpēc tu nesūti savus bērnus skolā?" Aleks dziļi ieskatās man acīs un sak: "Brāli Karlo, es nesūtu savus bērnus skolā, lai viņi nekļūst ļauni. Pavēro zēnus, kas apmeklē skolu: viņi nelūdzas, neklausa vecākus, viņiem prātā ir tikai viens - labi ģērbties."
Abdaramans ir pilnīgi kails. Viņš izskatās pēc skaistas, mazas, tumšpelēkas statujas. Tas ir melnādaino Āfrikas iedzīvotāju, kurus šurp atveda verdzībā, un Āfrikas balto - ziemeļu cilšu: arābu, barbaru un tuaregu - sajaukšanās rezultāts. Abdaramans ir musulmanis, apgraizīts kā visi Ismaēla dēli, un pieder stingrajam virzieniem.
Viņa tēvs Aleks ir krietns vīrs, bagāts ar ticību un bērniem. Ramadana mēnesī viņš gavē no saules lēkta līdz tās rietam, nepārtraucot darbu savā tīrumā pie Tamanrasetas vadi. Viņš tiešām ir dievbijīgs. Katru gadu viņš svin Ābrahama upura piemiņu, nokaudams aitu. Par godu šim notikumam viņš pērk visiem saviem bērniem gaišas kokvilnas drēbes. Pilnīga ir viņa paļāvība uz Dievu. Kaut gan Aleks ir nabadzīgs, ļoti nabadzīgs, tomēr viņš nezog, bet pārtiek no sava darba. Tas ir tāds: vairākus mēnešus vadi smiltīs viņš rok pazemes kanālu, ko sauc par seghia, bet pārējā laikā apstrādā savu zemes gabaliņu, kuru ir jālaista vismaz trīs reizes nedēļā.
Reiz ieradās kāds ārzemnieku leģiona vienība un iekārtoja nometni seghias tuvumā, kas bija izrakta smiltīs un apūdeņoja Aleka labības lauku. Protams, ūdens beidzās, un Aleka labība sāka atkal kalst. "Alek", es viņam teicu, "ja tā turpināsies, tad tava labība nokaltīs. Pasaki virsniekam, ka seghia pieder tev, lai viņš savu nometni iekārto citur." Aleks man atbildēja: "Allahs ir liels, un viņš gādās par maniem bērniem." Un viņš ļāva savai labībai nokalst, kamēr leģionāri mazgāja savas automašīnas un pa jokam viens otru apšļakstīja ar ūdeni.
Tātad šovakar Abdaramans mani pavada uz vientuļnieka mītni. Saule ir norietējusi, gaiss ir kļuvis svaigs un mudina pastaigāties. Mums vienmēr ir daudz ko stāstīt viens otram, jo mēs tiešām mīlam viens otru. Katru rītu es viņu atrodu savas celles priekšā. Viņš gaida manas meditācijas beigas. Bieži vien mēs kopā dzeram tēju, un viņš saka man, ka viņam garšo manis ceptā maize. Abdaramanam vienmēr ir laba ēstgriba. Taču viņš nekad neko nelūdz.
Man pašam ir jāuzmin.
Šovakar viņš ir nopietns un negribīgi atbild uz maniem jautājumiem. Es nojaušu, ka viņš grib man pateikt kaut ko svarīgu, bet neuzdrošinās. Un es zinu, ka to uzzināšu, jo starp viņu un mani nav noslēpumu.
"Kas tev šovakar kaiš, Abdaraman? Kāpēc tu nesaki ne vārda?" Klusums. "Vai tu neesi ēdis?" Klusums. "Vai tavs tēvs tevi pēra?" Klusums. "Vai tavs suns aizbēga?" Klusums. " Bet runā taču, Abdaraman! Uzticies savam draugam, brālim Karlo!"
Abdaramans sāk šņukstēt; viņa mazais, kailais ķermenītis raustās. Ir aizkustinoši redzēt viņu raudam. Visa viņa būtība raud. Asaras plūst pār seju un veido straumītes, tās tek lejup pār krūtīm un vēderu. Tagad mana kārta klusēt. Man ir jāgaida, kamēr satraukums rimsies. Es sirsnīgi spiežu viņam rokas kā zīmi savām simpātijām. "Abdaraman, kāpēc tu raudi?" "Brāli Karlo, es raudu tāpēc, ka tu nekļūsti par msulmani." "Jā, Abdaraman, kāpēc man būtu jākļūst par musulmani? Es taču esmu kristietis un ticu Jēzum, tāpat kā tu, es lūdzu Dievu, kas ir radījis debesis un zemi, un mūsu lūgšanas nonāk tajās pašās debesīs, jo ir tikai viens Dievs. Un mans Dievs ir tavs Dievs.
Viņš ir tas, kas mūs ir radījis, kas par mums rūpējas, kas mūs mīl. Ja tu pildīsi savus pienākumus, nezagsi, nenonāvēsi, nemelosi, ja tu paklausīsi savai sirdsapziņas balsij, tu nonāksi paradīzē, un tā būs tā pati paradīze, kur būšu arī es, ja tāpat kā tu izpildīšu visu, ko Dievs man pavēl. Neraudi vairs!" "Nē, nē," iekliedzās Abdaramans, "ja tu nekļūsi musulmanis, tad tu nonāksi ellē, tāpat kā visi kristieši."
"Bet tas gan ir interesanti, Abdaraman! Kas tev to teica, ka es nonākšu ellē, ja es nekļūšu par musulmani?"
"Tabels (korāna skolas skolotājs) teica, ka visi kristieši nonāks ellē, un es negribu, lai tu tiktu ellē."
Mēs nonācām pie vientuļnieku mītnes, Abdaramans apstājās. Tālāk viņš vēl nekad nebija gājis. Vienmēr viņš apstājās desmit soļu attālumā no tās. Ne par kādu pasaules zeltu viņš neietu vientuļnieku mītnē, it kā tur būtu kaut kāda noslēpumaina velnišķība, kas ir stingri aizliegta maziem musulmaņiem.
Viņa mīlestība uz mani, kas tomēr ir liela, vienmēr atdūrās pret šo sienu, kas mūs šķir un kas šovakar tiek apzīmēta tik briesmīgā vārdā - elle.
Es saku viņam: "Nē, Abdaraman, Dievs ir labs. Viņš glābs mūs visus. Viņš glābs tavu tēvu, un mēs visi nokļūsim paradīzē. Nedomā, ka es nonākšu ellē tikai tādēļ, ka esmu kristietis, tāpat kā es neticu, ka tu tiksi ellē tāpēc, ka esi musulmanis. Dievs taču ir tik labs! Varbūt tu neesi pareizi sapratis, ko Tabels gribēja ar to teikt? Varbūt viņš teica, ka slikti kristieši nonāks ellē. Esi mierīgs! Ej mājās un lūdzies, un es arī lūgšos! Un pirms tu beidz savu lūgšanu, saki Dievam, tāpat kā es viņam teikšu: Kungs, dari, lai visi cilvēki tiek pestīti. Un tagad ej mājās."
Bēdīgs ieeju vientuļnieku mītnē, mazā māla būdiņā, kuru uzcēla pats Šarls de Fuko. Viņš gribēja saukties par visu cilvēku mazo brāli. Šeit viņš mira, viņu noslepkavoja Aleka un Abdaramanas cilts dēli savas gara tumsības un fanātisma dēļ.
Šovakar man būs grūti lūgties. Pārāk daudz domu šodien manī izsauca mazais draugs. Nabaga mazais Abdaraman! Arī tu esi tā saukto Dieva vīru - dievbijīgu cilvēku, kas vēlētos aizdzīt uz elli puscilvēces tikai tādēļ, ka tā nepieder viņiem - fanātisma upuris. Cik dziļas sāpes! Kā gan kaut kas tāds ir iespējams, ka mīlestības saites, kuras mani vieno ar kādu brāli, sarauj šķietamā dedzībā Dieva lietās? Tā vietā, lai reliģija kļūtu par vienības pamatu, tā kļūst par nāves, vismaz neizteikta naida bezdibeni? labāk lai nav nekādas reliģijas, nekā tāda, kas šķir. Labāk taustīties tumsā, nekā dzīvot ar tādu gaismu.
Pēc tam, kad veselu stundu biju centies sakopot savu nabaga dvēseli klusumā Euharistijas priekšā, pamanīju, ka uz manas baltās ganduras nokrita dažas asaras. Tagad raudāju es. Vai zināt, kādēļ? Kad izmeklēju savu sirdsapziņu, lai savu - nevis Abdaramana - dvēseli attīrītu no fanātiskā sektantisma gara, atcerējos kādu savas bērnības notikumu. Toreiz biju astoņus gadus vecs, tieši tik vecs, kā Abdaramans tagad. Mēs dzīvojām ciematā, kāda veca baznīcas torņa ēnā. Cilvēki nebija diez cik dievbijīgi, taču ārkātīgi noslēgti un pieķērušies tradīcījām.
Reiz atnāca vīrs, kas pārdeva grāmatas. Viņš gāja no vienas mājas uz otru. Tajā laikā es daudz ko nesapratu, bet toreiz pirmo reizi dzirdēju vārdu Bībele. Ciematu pārņēma savāda rosība. Sākumā sievietes, tad arī visus. Pekšņi atskanēja histērisks kliedziens. Kāda sieviete pa logu kliedza: "Vācies prom, tu, draņķi! Mums nav vajadzīga tava reliģija. Taisies,ka tiec!" Satraukums pārņēma arī bērnus. Vīrietis izgāja bāls ielas vidū. Lielā, smagā, melnā kastē viņam bija grāmaras. Kāda sieviete viņam meta pakaļ ar grāmatu, kuru tikko bija nopirkusi. Vīrs noliecās, lai to paceltu. Kāda zēna mests akmenis trāpija viņam pa muguru. Viņš paātrināja gaitu, aiz viņa - zināmā attālumā - sekoja bariņš zēnu. Viņiem visiem bija rokās akmeņi. Šo zēnu pulkā biju arī es. Maijā, vakara dievkalpojuma laikā, prāvests deva mums sakramentālo svētību un slavēja par to, ka bijām aizstāvējuši ticības cietoksni.
Mazs, šķietami nenozīmīgs notikums, taču četrdesmit gadu vēlāk, it īpaši šinī vakarā, tas iegūst citu nozīmi. Nekad grēksūdzē nebiju teicis, ka aiz reliģiskās dedzības biju metis ar akmeni uz neapbruņotu cilvēku. Tas bija noticis tādā pasaulē, kas tādas lietas uzskatīja par pareizām un nemaz nejuta tajās apslēpto ļaunumu. Taču piecdesmit gadus vēlāk apstākļi ir mainījušies.
Ir jūtams kaut kas jauns. Svētā Gara plūsma iziet cauri pasaulei. Vecā pasaule mirst, jaunā dzimst. Jaunas nojautas, jauni uzdevumi, jauni spēki. Mēs dzīvojam tādā laikā, kuru raksturo neizsakāmas ilgas pēc mīlestības un mieru tautu un cilvēku starpā.
Patiesība un mīlestība no jauna ir ceļā, lai cilvēki satiktos. Ekumeniskais gars atraisa vissarežģītākos mezglus, un vēlēšanās pazīt un saprast vienam otru uzvar kārdinājumu palikt savu šķietamo patiesību nocietinājumā. Cilvēks varbūt pirmo reizi iziet brīvībā bez ieročiem, neapsargāts, nenodrošināts, cerībā uz auglīgu satikšanos. Draudzība kļūst par normālu cilvēcisko attiecību ceļu. Reliģiskie kari pieder pagātnei.
Abdaraman, manu mazo zēn, mīļo Abdaraman, nebaidies! Mēs atkal mīlēsim viens otru, mēs atkal satiksimies … un ne tikai debesīs.
"Vēstules no tuksneša". 11. nodaļa - Kurp gars dveš.
Karlo Kareto